Muskuļi nemelo

Grūti aprakstīt Mikelandželo gleznoto Lībijas sibillu uz Siksta kapelas griestiem. Pirms Mikelandželo gleznojuma praviete bija pazīstama kā gaišreģe no senas leģendas. Tālaika kristieši, ņemot vērā viņas dotības, uzskatīja, ka viņai un citām sibillām vajadzēja zināt par nākotnē gaidāmo Kristus piedzimšanu. Un tā Mikelandželo šedevrā piecas pareģes pievienojušās tradicionālajam Vecās Derības praviešu panteonam.

Sibilla, ģērbta metāliski dzeltenā tērpā, pacēlusi rokās milzīgu sējumu. Pirmajā acu uzmetienā skatītājs vismaz uz mirkli var palikt neizpratnē, vai figūra ataino sievieti vai vīrieti. Droši ļaujiet vaļu samulsumam: gleznojumā kaut kādā mērā atainots gan viens, gan otrs.

1925. gadā gleznotājs Braisons Barouzs, pētot Mikelandželo zīmētās sibillas figūras skices, atzīmēja, ka mākslinieks gandrīz atkailinātajam pareģes augumam par pamatu ņēmis vīrieša ķermeni. Vienā papīra lapas pusē zīmēta vīrieša figūra ar izteikti muskuļotu muguru, kas būtu īsti vietā, teiksim, Hērakla atainojumā. Taču vietā, kur vajadzētu būt matiem, atstāta tukša vieta, jo “nebūtu nekādas jēgas zīmēt šī modeļa matus skicē, kas tiks izmantota sievietes figūrai”. Tās pašas lapas otrā pusē redzams sievietes kāju pāris. Gatavā freska ir sava veida vīrieša un sievietes himera, kas, citējot Barouzu, pastāv “ārpus dzimuma – ārpus cilvēces”.

“Lībijas sibilla” ir populārs piemērs, taču Mikelandželo vispār bija samērā slavens ar savu paradumu sieviešu attēlojumā par modeļiem izmantot vīriešus, turklāt tādā manierē, ko mākslas vēsturniece Džilla Bērka nodēvējusi par “vīriešiem ar krūtīm”. Piemēram, viņa gleznā “Doni tondo” Jaunava Marija, pacēlusi mazo Jēzu augstu gaisā, demonstrē nopietnus bicepsus, bet skulptūras “Nakts” krūtis izskatās kā neveikli pielipinātas jau gatavai figūrai.

Renesanses Itālijā daudzām sievietēm būtu neiedomājami pozēt kailām, taču netrūkst vēsturnieku, kuri iebilst, ka tālaika tikumi vienalga nav apmierinošs izskaidrojums androginijai, kas caurvij Mikelandželo mākslu. Arī Rafaēls un viņa laikabiedri bieži sieviešu figūrām izmantoja vīriešu kārtas pozētājus, taču, kā uzskatāmi redzams Rafaēla “Svētajā Katrīnā no Aleksandrijas”, tas māksliniekam netraucēja uzgleznot klasiski sievišķīgu portretu (salīdziniet Rafaēla darbu ar to, kā šo pašu svēto attēlojis Mikelandželo).

Atsevišķi Mikelandželo darbi parāda, ka nebūt ne visas viņa attēlotās sievietes apveltītas ar izteikti vīrišķīgām fiziskām īpašībām. Gatavojoties gleznot “Kristus guldīšanu kapā”, viņš zīmēja sievietes aktu, un pietiek paskatīties uz skulptūru “Pietà”, lai pārliecinātos, ka mākslinieks visnotaļ ticami pratis attēlot arī sievišķīga izskata sievietes. Visticamāk, te runa tomēr nav par piedienību vai tradīciju; domājams, ka Mikelandželo tīšuprāt izmantojis vīriešu kārtas modeļus un licis sieviešu tēliem izskatīties maskulīniem.

Vēsturnieks Domeniko Laurenca Mikelandželo sauc par “mākslinieku anatomu”; viņš pētījis gan vienu, gan otru jomu renesanses laika Itālijā. 16. gadsimtā robeža starp mākslu un anatomijas zinātni patiešām bija diezgan izplūdusi; abas disciplīnas savos centienos precīzi aprakstīt, kas cilvēka ķermenī paslēpts zem ādas, paļāvās viena uz otru. Florences amatpersonas pat izsniedza līķus un atļāva to anatomēšanu ne tikai mediķiem, bet arī māksliniekiem. Mikelandželo pats mēdza veikt privātas līķa sekcijas, izkopjot sev raksturīgo uzsvaru uz cilvēka skeletu un muskulatūru. Leonardo da Vinči šo pieeju kritizēja, norādot, ka tās iznākums vairāk atgādinot “maišeli ar valriekstiem nekā cilvēka ķermeni”. Tomēr arī da Vinči pievērsās līķu sekcijai un tieši tādā veidā nonāca pie revolucionārā atklājuma, ka cilvēka sirdij ir četri kambari.

Savā pētījumā par Mikelandželo skici Lībijas sibillas figūrai Laurenca atzīmē, cik rūpīgi un detalizēti mākslinieks atveidojis reālistisku un tīši vīrišķīgu muguru. Mikelandželo izmanto paša ieviestu metāla piespraudei līdzīgu simbolu, lai iezīmētu vietu, kur atslēgas kauls iekļaujas pleca struktūrā. Viņš ieskicē arī citas atzīmes, kas nepārprotami kaut ko nozīmējušas viņa personīgajā leksikā, jo atkārtojas arī citos viņa mākslinieciskajos un anatomiskajos zīmējumos. Mikelandželo simboli “it kā piešķir zīmējumiem zinātniskāku raksturu, jo atgādina nosacītās līnijas vai burtus speciālistu auditorijai domātās anatomiskās ilustrācijās,” raksta Laurenca. “Tā kā šie simboli nepārprotami nepieder pie formālas sistēmas, kas vispārpieņemta muskuļu apzīmēšanai, jāsecina, ka tas ir viens no elementiem stingri anatomiski mākslinieciskajā sintaksē, pie kuras Mikelandželo rokās piederēja anatomija.”