Mūsu postprivātuma pasaule

Džeremijs Bentams 1786. gadā apciemoja jaunāko brāli Semjuelu – inženieri, kurš uzraudzīja strādniekus kādā no kņaza Potjomkina Krievijas muižām, – un tur iepazina viņa izgudroto panoptiku¹. Semjuela ideja bija radīt apaļu telpisku struktūru, kas izmantotu “novērošanas principu”. Tas ļautu ierobežotam skaitam uzraugu izspiest no strādniekiem maksimālu atdevi. No centrālā novērošanas torņa uzraudzīti, bet paši nespēdami tornī ielūkoties, allaž kā uz delnas redzamie strādnieki sāktu uzraudzīt paši sevi.

Bentams – dižais utilitārisma domātājs – aizveda brāļa ideju uz Angliju un mēģināja ieinteresēt valdību būvēt panoptika cietumus. Piespiedu strādnieki, piesēdināti pie stellēm un pakļauti pastāvīgai novērošanai, varētu kļūt par būtisku valsts peļņas avotu. Bentams nomira, pirms viņa vīzija tika īstenota, bet panoptiks kā “disciplīnas institūts”, kā to nodēvēja franču filozofs Mišels Fuko, darba pasaulē lielā mērā kļuva par šablonu. Bentams sprieda, ka viņa arhitektoniskos risinājumus varētu izmantot rūpnīcās, patversmēs, slimnīcās un skolās, un, kad Džordžs Orvels rakstīja “1984”, Lielais Brālis no torņa bija pārcēlies uz televizora ekrānu, kas vēroja cilvēkus dienu un nakti.

Novērošanas sistēmas cilvēku pārvaldībai un kontrolei ir viena no svarīgākajām pēdējo 200 gadu laikā attīstītajām tehnoloģijām. Tās balstās uz aģentu – cilvēku vai tehnisku ierīču – tīklu, kas apmācīti vai konstruēti, lai analizētu novērošanas sistēmu ģenerēto milzīgo datu plūsmu. Pirmais solis šīs tehnoloģijas attīstībā bija lēcu radīšana. Pievienotas kamerai, lēcas kopā ar sensoriem, aktuatoriem (detaļām, kas kontrolē mehānisma funkcijas) un citiem autonomiem mehānismiem tagad skenē mūsu ķermeņus gan no iekšpuses, gan ārpuses. Šādas novērošanas vēlamais mērķis ir totāla informētība. Sākumā mēs tam pretojāmies, bet tagad, pandēmijas, ekoloģisko karu un izkliedēta terorisma apstākļos, mācāmies pieņemt novērošanu kā jaunu sociālo mediju formu. Mēs veidojam sistēmas cīņai ar šābrīža draudiem, daudz nedomājot, vai nākotnē to nenožēlosim.

No kvarca izslīpētas lēcas Ēģiptē ražoja jau pirms 5000 gadiem, un optiskās lēcas no kalnu kristāla Mezopotāmijā izgatavoja pirms 3000 gadiem. Brilles pirmoreiz parādījās Ziemeļitālijā 13. gadsimta beigās, un 17. gadsimta sākumā holandieši patentēja tālskati. Tad Vermērs pirmoreiz sadzīves ainu gleznošanā izmantoja camera obscura, bet Žozefs Nisefors Njepss izgudroja pasaulē pirmo funkcionālo kameru un 1827. gadā veica fotouzņēmumu pa savas mājas logu Burgundijā. Drīz vien kameras sāka izmantot tik plaši, ka amatieri tās izmantoja fotoalbumu un mājas apstākļos uzņemtu filmu veidošanai. Zivs acs tipa objektīvs tika izgudrots 1905. gadā, un 1927. gadā patentēja pirmo kinoobjektīvu ar maināmu fokusa attālumu. Nākamais izrāviens bija lēcas ne no stikla. 1934. gadā ieviesa lēcas no polimetilmetakrilāta. Gadu vēlāk tirgū ienāca organiskais stikls. Drīz DuPont un Dow Chemical gatavoja paši savas kameras ar lēcām, ko atlēja no akrila, lucīta un citiem termoplastiskiem materiāliem.