Nabokovs, Stainbergs un es

Pirmo reizi es “Lolitu” izlasīju pirms 50 gadiem, būdams pusaudzis. Kad šo romānu cildināju mātei, kura bija vidusskolas angļu valodas skolotāja un liela lasītāja, viņa sacīja, ka viņai grāmata neesot patikusi – ka stāsts esot briesmīgs un ļoti skumjš. Es viņas viedokli laidu gar ausīm, tāpat kā daudz ko citu no tā, ko man teica vecāki. Turpināju grāmatu lasīt un pārlasīt, bet ar laiku ķēros arī pie visiem pārējiem Nabokova darbiem, ko vien izdevās sameklēt angļu valodā. Savos memuāros “Runā, atmiņa!” Nabokovs piemin dažādas vietas, kas viņam bijušas nozīmīgas, un es tās reizēm apmeklēju. Ceļojot pa Krieviju, es uzmeklēju trīsstāvu namu, kurā viņa ģimene mitinājās, dzīvojot Pēterburgā. Tagad tajā ir muzejs, kurā esmu bijis trīs vai četras reizes. 

Es, padsmitnieks ar vēl kārtīgi neizveidojušos personību, apskaudu Nabokova pašpārliecinātību un Olimpa dieva cienīgo pārākuma apziņu. Es centos atdarināt viņa stilu, sarunās iemetot pa kādai pusnočieptai nabokoviskai frāzei (“Šis mietpilsoniskais paradums aizsmēķēt pēc dzimumakta manī spēj raisīt tikai nievas!”). Reiz Ņujorkas Publiskajā bibliotēkā nejauši uzdūros plānam Nabokova sējumiņam, par kuru neviens no maniem paziņām nav pat dzirdējis. 1947. gadā izdotā grāmata ir neliela trīs krievu dzejnieku – Puškina, Ļermontova un Tjutčeva – antoloģija Nabokova atdzejojumā, papildināta ar ievadiem, kuros viņš katru dzejnieku paskaidro amerikāņu auditorijai. Puškinam veltītajā ievadā Nabokovs apraksta dzejnieka bojāeju pēc nāvējoša ievainojuma divkaujā ar smalko aprindu izvirtuli un, iespējams, viņa sievas mīļāko francūzi Žoržu Šarlu de Hēkerenu d’Antesu. Runājot par šīs pomadētās niecības, kas nogalināja Krievijas izcilāko dzejnieku, turpmāko karjeru, Nabokovs piemetina, ka d’Antess atgriezies Francijā, ticis ievēlēts kaut kādā politiskā postenī un “nodzīvojis līdz neticamajam un nevajadzīgajam 83 gadu vecumam”. 

Bērnība ir aptumšots, fantāziju piepildīts kinoteātris, kurā agrāk vai vēlāk pienāk mirklis, kad pie griestiem iedegas gaismas; to spožums vispirms apžilbina, bet tad tu ieraugi saņurcītos konfekšu papīriņus zem krēsliem un rindas pie tualetēm. Tas var notikt jebkurā brīdī. Man pašam Nabokova zālē, šai krāšņajā un vizuļojošajā telpā, spuldzes – visas līdz pēdējai – iedegās, kad man bija jau pāri trīsdesmit, laikā, kad mana dzīve tuvojās mūsdienīgi ieilgušās bērnības nogalei. Pēc tam es daudz labāk sapratu, ko māte man toreiz gribēja pateikt par “Lolitu”.