Nē nu jā

Līdz šim vārds “jā” vārdnīcās aplūkots visnotaļ strupi un it kā garāmejot: tam uzrādītas divas trīs nozīmes, kas ne tuvu neatspoguļo tā bagātīgo nozīmju klāstu, turklāt galvenā vaininiece – nozīme, kuras dēļ vārds “jā”, laužot latviešu pretestību un izpratni par to, kā izteikt nopietnu lēmumu svarīgumu, ienācis mūsu valodā, – līdz šim vārdnīcās nav minēta. Runa ir par vārdu, kurš pamatnozīmē nevis atbild uz jautājumu, piekrīt apgalvojumam vai reaģē uz notiekošo, bet aktīvi dara, veic, iedibina, proti, maina runātāja dzīvi.¹ Tālāk lasāmais vārda nozīmju izvērsums ir mēģinājums reģistrēt to, ko šis vārds ar mums latviešu valodā jau dažus gadsimtus dara.

jā [ʝɑː vai jɑː]²

I. Fonētika un vārda nozīmes

A. izsauksmes vārds³

1. (ar krītošo intonāciju) a. performatīvā jeb veicošā noz., veic darbību, kas iepriekš nosaukta jautājuma formā; pastiprinājumam mēdz pievienot arī attiecīgo verbu, “labi” partikulas nozīmē vai tml.

– Vai tu, Jāni, ņem Annu par sievu? – Jā.

– Vai apsoli atbraukt? – Jā, protams.

b. atbildot uz jautājuma formā izteiktu lūgumu, pauž apņemšanos lūgumu izpildīt

– Vai nopirksi kaut ko garšīgu? – Jā, labi.

– Vai nāksi? – Jā, tūlīt.

– Vai vari tagad mani netraucēt? – Jā, piedošanu.

c.izsaka piekrišanu notiekošajam, gaidāmajam, intonācija atkarībā no attieksmes ir viegli krītoša vai uzsvērti lauzta (paužot piekrišanu, atbalstu, iedrošinājumu, piem., hokejistu uzbrukuma laikā), vai kāpjoša (no malas atzinīgi novērtējot paveikto darbības soli, taču arī mudinot labi tikt līdz galam, piem., dejas vai mūzikas izpildījuma laikā; tuvojoties sasniedzamajam mērķim, intonatīvā ekspresija mēdz pieaugt), vai gari stiepta (pēc sasniegta panākuma, kā gūtiem vārtiem)

.. un kad viņš prasīja vēlreiz vai es gribētu saki jā mana kalna puķe es vispirms viņam apliku rokas ap kaklu jā un novilku sev klāt tā ka viņš varēja just manas krūtis vienās smaržās jā un viņa sirds trakot dauzījās un jā es teicu jā es gribu Jā.⁴

– Jā… jā… jā… labi darīts!

– Jāā!!

2. (ar krītošo intonāciju) a. dod apstiprinošu atbildi uz iepriekš izteiktu jautājumu vai apstiprina iepriekš izteiktu apgalvojumu

– Vai tiktāl viss ir skaidrs? – Jā.

– Ieva ir laba pavāre. – Jā.

b. dod apstiprinošu atbildi uz iepriekš izteikto jautājumu, noraidot tajā minēto stingro disjunkciju

– Ēdīsi vistas vai cūkas gaļu? – Jā.

c. nenoteiktu vai ierobežotu apstiprinājumu izsaka lietojums kopā ar noliegumu vai pretstatījumu

Nē nu jā.

Jā, bet ..

3. (vai nu ar krītošo intonāciju dažādā intensitātē, vai ar kāpjošo intonāciju) komunikatīvā lietojumā. a. lieto, lai kādam atsauktos, arī lai atsauktos uz telefona zvanu un uzsāktu telefonsarunu

– Andrej! – Jā!

– Uldi! – Jā? – Atnāc!

– Jā, klausos.

b. sarunā, it īpaši telefonsarunā, lieto, lai apliecinātu kontaktu un, daudz nepārtraucot otra stāstījumu, izrādītu emocionālo attieksmi, kas arī izpaužas intonācijā

– Tad viņš vairs neatcerējās, kā runu sācis, un nezināja, kā to pabeigt, taču turpināja tik runāt. – Jā… – Bet situāciju izglāba trīsgadīgais bērns. – Jā? – Viņš aizrādīja, ka ēdiens atdziest.

c.saziņā izsaka atbalstu, solidarizāciju

– Tas sižets mani pilnīgi izsita no līdzsvara. Reti gribas emigrēt, bet šodien pēc tā visa – ļoti. – Traki, jā.

d. pastiprinot savu apgalvojumu, it kā sev piekrītot

– Kāpēc te ir garumzīme? – Vāciski to izrunā gari, jā.

4. (ar krītošo intonāciju, nedaudz augstākā tonī par citiem vārdiem) a. ievada jaunu informāciju, tēmu, papildinājumu, pavērsienu u.tml.

– Nopērc pienu un maizi. Jā, paņem arī tomātus.

b. ievada secinājumu, spriedumu, vērtējumu

– Jā, šoreiz nekas nesanāca.

– Jā, tāda zivs man garšo.

5. (ar viegli krītošu intonāciju, stiepti) pauž mulsumu, izbrīnu, atzinīgu vai nosodošu pārsteigumu

– Jā... To es negaidīju.

– Jāā. Tas bija iespaidīgi.

6. (ar kāpjošo intonāciju) a. mudina otru dot apstiprinošu atbildi uz tieši pirms tam izteikto jautājumu, parasti teikuma beigās

– Jūs esat no Liepājas, jā?

Izrunā un sarunvalodas pierakstā patskanis visbiežāk ir īss:

– Tu atnāksi, ja?

b. (īsi, ar viegli kāpjošu intonāciju) pievienots teikuma vidū vai beigās, lai sarunbiedru iesaistītu stāstījuma ritējumā, jautājums neprasa atbildi un neaptur stāstījumu, bieži tiek atbildēts ar vieglu galvas mājienu

– Un tā nu mēs beidzot piebraucām pie baznīcas, ja, bet visi jau nāca ārā.

c. (ar izteikti kāpjošu intonāciju) līdz ar šaubām, izbrīnu, mulsumu par iepriekš minēto informāciju aicina to vēlreiz apstiprināt

– Es loterijā laimēju pusotru miljonu! – Jā?! – Jā, pēc nedēļas ieskaitīs kontā!

7. atkārtojumos “jā, jā”, “jā, jā, jā” utt.

a. (ar uzsvaru uz atkārtojuma pirmo vārdu un pakāpeniski krītošu intonāciju) izsaka šaubas, neticību par iepriekšējo apgalvojumu

– Es loterijā laimēju miljonu! – Jā, jā...

b. (ar uzsvaru uz atkārtojuma pēdējo vārdu un pakāpeniski krītošu vai kāpjošu intonāciju) izsaka pastiprinātu, drošu, pašsaprotamu u.tml. piekrišanu, apstiprinājumu, apgalvojumu

– Rīt atnāksi? – Jā, jā!

Jā, jā, jā, jā, jā, trīs dēlus došu, jā, jā, jā, jā, jā, auklēsi tu.

c. (ar uzsvaru uz atkārtojuma pēdējo vārdu, strauji) līdz ar aprautu piekrišanu sarunbiedram izsaka pamudinājumu turpināt stāstījumu vai kliedē šaubas

– Tiktāl varēja saprast? – Jā, jā, jā!

– Noteikti aizej uz izstādi. – Jā-jā-jā.

B. lietvārds

Vārdu “jā” var substantivēt jebkurā minētajā nozīmē, un substantīviskā lietojumā tas saglabā attiecīgajai nozīmei raksturīgo intonāciju un uzsvaru.

Cik ilgi kopā būsim mēs, tik manam jā tu teiksi nē. (lietvārds datīvā)

II. Sintakse un interpunkcija

Izsauksmes vārda lietojumā vārdam “jā” nav teikuma locekļa funkcijas, un no pārējā teikuma tas atdalāms ar komatu vai komatiem.

Tā ir, jā, piekrītu.

Izsauksmes vārdam “jā” pievienota partikula savrupināma kopā ar to un atkarībā no nozīmes ir vai nav atdalāma no tā ar komatu.

Nu jā, protams. (“nu” pastiprinošā nozīmē)

Nu, jā, šoreiz vēl pēdējo reizi. (“nu” pieļāvuma, šaubu, vilcināšanās nozīmē)

Nu, kaut kādā mērā jā.

laikam jā

jā gan

Izsauksmes vārdam “jā” var būt pievienoti arī patstāvīgi vārdi (adverbi, lietvārdi, vietniekvārdi utt.), kas to ierobežo vai precizē. No pārējā teikuma tie atdalāmi kopā ar vārdu “jā”.

– Vai visiem viss skaidrs? – Man jā.

– Tev viss kārtībā? – Pagaidām jā.

vispār jā

šoreiz jā

Rakstībā “jā” izrunas intonāciju mēdz atspoguļot ar pieturzīmēm: emocionālu kāpinājumu var norādīt izsaukuma zīme; par jautājumu liecina jautājuma zīme; pārsteigumu, sašutumu var izteikt jautājuma zīme savienojumā ar izsaukuma zīmi. Šaubas, nedrošību, mulsumu var parādīt daudzpunkte vai patskaņa divkāršojums, trīskāršojums vai daudzkāršojums. Substantivētā lietojumā vārdu nereti liek pēdiņās.

Šoreiz viņas “jā” izskanēja droši un skaidri.

III. Etimoloģija

Vārds aizgūts no viduslejasvācu ja, latviešu valodā lietots vismaz kopš 16. gadsimta.⁵ Līdzīgs aizguvums ir arī igauņu valodā.

IV. Derivatīvi

jāvārds lietvārds a. pozitīva atbilde uz priekšlikumu; b. pozitīva atbilde uz bildinājumu

viņi [ārsti] deva savu jāvārdu

precinieks izdabū jāvārdu⁶

nujā atkarībā no izrunas noteiktības pauž vairāk vai mazāk noteiktu piekrišanu

nuja pauž skaidru apstiprinājumu, piekrišanu

mjā, njā, ņjā parasti lietots 4. b. vai 5. nozīmē ar atbilstošo intonāciju

V. Lietojuma īpatnības

Sākotnēji vārds latviski lietots reliģiskās norisēs (kristību, laulību ceremonijā) un latviešiem bijis svešs, jo latvieši savā starpā atbildējuši ar to vārdu, ar kuru jautāts.⁷ Taču šajās ceremonijās tā lietojums ir obligāts (skat. vārda 1., performatīvo nozīmi). Ir liecība vēl no 20. gadsimta otrās puses latviešu kāzu ceremonijas Amerikā, ka laulājamais vīrs jāvārda vietā devis atbildi “Nu kā tad!”, uz atkārtotu jautājumu atbildējis ar “Nē, nu protams!” un tikai pēc mācītāja brīdinājuma trešajā reizē visbeidzot izteicis “jā”. Nav gan liecību, ka starpgadījums būtu skaidrojams ar latvieša vēsturisko mulsumu par vārda “jā” lietojumu.

VI. Palindroms

jā, jā, jājāj

Paldies par ierosmēm Ivo Grantiņam, Arnim Rītupam un valodas rūķiem.