No Galilejas

Jāņa Vaišļas piemiņai

Pusceļā starp Kafarnaumu un Tābigu jau pēc ceļojuma beigām mēs satikām kādu īru jaunieti, kurš arī meklēja autobusu. (Piebilde: “mēs” te un tālāk lietots tehniskā nozīmē, proti, tādā nozīmē, ka es nebiju viena, bet visi iespaidi un domas ir manis pašas. Tieši tāpat “mēs” lietoja Aigerija, viena no pirmajām svētceļniecēm mūsu ēras 4. gadsimta 80. gados, un labi, ka viņa tā darīja. Citādi vēlāki ekseģēti būtu nodomājuši, ka sieviete viena pati apceļojusi vairākus tūkstošus kvadrātkilometru lielu teritoriju – mūsdienu Ēģipti, Sīriju, Izraēlu, Turciju un Saūda Arābiju – un savā ceļā satikusi tikai dievbijīgus mūkus un laipnus romiešu karavīrus, izmainot visus mūsu priekšstatus par Austrumu pagātni.) Tātad mēs satikām kādu īru jaunieti brīdī, kad sasniedzām takas beigas. Mēs negribīgi devāmies atpakaļ no Galilejas. Jau tobrīd gribējām šeit atkal atgriezties. Svelme mūs vēl smacēja, bet vienlaikus tās sāka jau pietrūkt. No zilajiem dadžiem, dateļpalmām, cipresēm un savvaļas fenheļa garoja ēteriskās eļļas. Acis bija grūti atraut no jūras (drīzāk ezera) gaišzili dūmakainā klaida, un šķita tikai dabiski: pietiek ticēt, un varētu pastaigāties pa ūdens virsmu.

Tātad mēs satikām kādu īru jaunieti. Stāvot krustojumā, viņš mums pastāstīja, ka savā ceļojumā apmeklējis ne tikai Galilejas svētās vietas, bet arī Jordānas Rietumkrastu. Viņš bija redzami satriekts par to, ko tur redzējis. Dzeramā ūdens piegāde, ko pārvalda Izraēlas valdība, esot sarukusi līdz aptuveni 20 litriem uz cilvēku diennaktī. Nopietnas sanitārās problēmas. Grūtnieces, zīdītājas, bērni un slimnieki, kas nevar nomazgāties. Dzeloņdrātis. Bezcerība. Divdesmit litri šeit varbūt izklausītos pietiekami, bet ne zemē, kur jau pavasarī ap pusdienas laiku ir 30 grādus karsts. Neviens no mums, sacīja jaunais cilvēks, uz sevi un mums bakstīdams ar pirkstu, apstākļus, kādos dzīvo palestīnieši, neuzskatītu par dzīvošanai pieņemamiem.

Kad nonācām apdzīvotākās vietās, arheoloģisko izrakumu brošūras un izrakstus no evaņģēlijiem nolikām malā, ieslēdzām mobilos tālruņus un sākām pārbaudīt, vai īrs nav pārspīlējis. Šķiet, ka nebija. Izraēlas valdība ūdens problēmā vaino pašus palestīniešu amatvīrus, sakot, ka tie neesot salabojuši izrūsējušās ūdens caurules, tādējādi ceturtdaļa ūdens iztekot zemē. Proti, ja būtu salabojuši caurules, varētu dabūt par ceturtdaļu vairāk. Telavivas lidostā ir iekārtots informatīvo stendu gaitenis un pieejams valdības izdots buklets, kas veltīts cionisma 120 gadu jubilejai. Tiešām izskatās bezcerīgi. Viss gadu desmitiem ilgušais asiņainais konflikts šajā oficiālajā bukletā ir rezumēts vienā vienīgā palīgteikumā. Teodors Hercls esot gribējis nest mieru un saticību (par to nav šaubu), taču ebreju nometnieki, ieradušies tagadējās Izraēlas teritorijā, es citēju, “sadūrušies ar vardarbīgu pretestību no šeit dzīvojošajiem arābiem” un tāpēc bijuši spiesti izveidot aizsardzības spēkus. Nevis “palestīniešiem”, bet “arābiem”, viņi raksta. Ja šo bukletu lasītu kāds svētvietu tūrists, kurš iepriekš par mūslaiku vēsturi nebūtu interesējies, viņam pat prātā neienāktu, ka “arābu” pretenzijas uz šo zemi ir vismaz tikpat pamatotas kā ebreju.

Es nebiju gribējusi šim jautājumam pievērst uzmanību, lai varētu paturēt savas tiesības saukt Galileju par “Svēto zemi” un par visu to nedomāt. Interesanti, ka slavenā “Apsolītā zeme” īstenībā pat uzlika īpašus (pārpolitiski morālus) pienākumus. Katrā ziņā tā vairāk prasīja nekā sniedza. Šim apgalvojumam var atrast pierādījumus dažādos tā dēvētajos Svētajos rakstos. Piemēram, kā tas nejauši sagadījies, Jordānas Rietumkrasts lielā mērā sakrīt ar antīkās Samarijas teritoriju. Vēsturiskos evaņģēliju komentāros pie pantiem par samariešiem uzsvērti norādīts, ka samariešu un galilejiešu atklātā naidīguma un savstarpējās kaitniecības dēļ pats fakts, ka Jēzus Nācarietis uz Jeruzalemi nebaidoties gāja caur šīm zemēm, nevis apkārt un ka viņš uzteica samarieša žēlsirdību, tālaika cilvēkiem droši vien likās skandalozi. Daļa no haredim (tā dēvētajiem stingri ortodoksālajiem jūdiem) izdara līdzīgus pārpolitiskus secinājumus, bet balstās citos Svēto rakstu komentāros: kamēr nav atnācis Mesija, ne no kādas valsts nekas neiznāks, un vardarbīgu tās spēkā uzturēšanu D*evs neatbalsta. Šis izklausās vēl skandalozāk, bet gandrīz jāatzīst, ka no visa, ko izlasīju, šajās tēzēs vismaz ir kaut kāda – lai arī ārpasaulīga – cerība. Tagad atgriezīšos atpakaļ vietā, no kuras sāku.