Olimpiskais mīts

Olimpija, samērā grūti pieejama vieta Peloponnēsas pussalas rietumos, bija ļoti sena kulta vieta. Kā liecina atrastā keramika, jau pirms 1000. gada p.m.ē. tur tika veikti reliģiski rituāli. Pēc antīkajiem standartiem Olimpija atradās tālu no Atēnām un vēl tālāk no Olimpa kalna ziemeļos, kura virsotnē Zevs pulcināja citus dievus uz kopīgām trokšņainām vakariņām un kaislīgām debatēm, kas valdzina un izklaidē Homēra lasītājus. Olimpietis ir Zeva pavārds; viņš ir galvenais dievs gan Olimpā, gan Olimpijā, līdzīgi kā Atēna ir valdošā dieviete Atēnās un Apollons – Delfos. Vārdam “Olimps” ir pirmsgrieķiska izcelsme: tas nav radniecīgs valodai, kurā runāja ienācēji, kas apmetās šajā teritorijā un kļuva par tautu, ko mēs saucam par grieķiem, bet viņi paši sevi dēvēja un joprojām dēvē par hellēņiem.

Sporta sacensībām Grieķijā ir sena vēsture. Vēl senāk par grieķiem, 2. tūkstošgadē pirms mūsu ēras, heti Mazāzijā rīkoja kaujas ratu sacīkstes. Par sportu mums pieejamie antīkās pasaules avoti vēsta kopš pašiem pirmsākumiem: Homērs stāsta par Trojas varoņiem, kuri godina mirušo Patroklu, Ahilleja mīļoto draugu, ar varenu atlētisko sacensību dienu, kas neaizmirstami iemūžināta “Īliadas” priekšpēdējā dziedājumā. Romiešu dzejnieks Vergilijs, rakstot “Eneīdu”, juta, ka eposs nebūs pilnīgs bez sporta spēļu atainojuma, un iekļāva tā piektajā grāmatā Aineja tēva bēru spēles, tomēr, atšķirībā no Homēra, kuru dzīvi interesēja sacensības un to dalībnieki, Vergilijs izmantoja izdevību virtuozi pielietot virkni izsmalcinātu un akadēmisku poētisku paņēmienu, kas bija viņa stiprā puse; jādomā, ka dzejnieks nebija diez ko liels sporta atbalstītājs.

Olimpijā valdīja Zevs, un olimpiskās spēles bija reliģijas sastāvdaļa; tas tā nav mūsdienu sportā. Tāpat izpaliek arī izpildītājmākslinieku sacensības vokālajā un instrumentālajā mūzikā. Mūsdienu spēļu programma, ko veido vienīgi sporta sacensības, rada daudz vienmuļāku iespaidu. Vēl kāda savdabīga seno spēļu nianse: sacensību dalībnieks, kurš tika pieķerts krāpjamies, maksāja sodanaudu, ko izmantoja, lai izveidotu un uzstādītu bronzas statuju Zevam pilnā augumā, vai varbūt būtu jāsaka – cilvēka augumā. Vēlīnajā antīkajā laikmetā bija aplūkojamas veselas 16 tādas statujas.

Sacensībās drīkstēja piedalīties tikai vīrieši. Spēļu atjaunotāji 19. gadsimta beigās to pieņēma kā pašsaprotamu. Pat 1928. gadā olimpiskajās spēlēs bija tikai piecas sacensības sievietēm. Seno sacensību dalībniekiem bija jābūt grieķiski runājošiem, vēlāk, protams, bija vajadzīga zināma pielaidība – romiešu dēļ. Vēl pielaidīgākiem nācās būt tad, ja spēlēs piedalīties nolēma pats Romas imperators, kā to mūsu ēras 68. gadā izdarīja Nerons, kas pieteica dalību gan atlētiskajās, gan muzikālajās sacensībās. Nekādu pārsteigumu: avotos lasāms, ka viņš triumfējis ikvienā disciplīnā, pat kaujas ratu sacīkstēs – par spīti tam, ka piedzīvoja nelielu kļūmi, izkrītot no ratiem. Grūti apskaust tiesnešus, kam kaut kā bija jāatrod pamatojums, lai piešķirtu imperatoram uzvaras laurus un godinātu Neronu kā “visu laiku varenāko uzvarētāju”. Nāk prātā Hitlers, kas sevi pasludināja par “visu laiku varenāko armijas virspavēlnieku” – “der größte Feldherr aller Zeiten”,izsmējīgā saīsinājumā der Gröfaz. Taču ne vienā, ne otrā gadījumā uzvarām nebija lemts ilgs mūžs. Gadu vēlāk Neronu no troņa gāza un nogalināja, un viņa triumfa olimpiādi nekavējoties anulēja un izsvītroja no oficiālajiem sarakstiem.