Oriģināls cilvēks

Iestājās klusuma minūte, un starp nažu šķindoņu pret šķīvjiem, miglainu sarunu murdoņu no attālākajiem galdiem, apģērbu švīkstoņu un grīdas čīkstoņu zem sulaiņu žiglajām kājām kāda klusa un kautrīga balss izdvesa:

– Bet es mīlu nēģerietes¹!

Antons Ivanovičs aizrijās ar šņabi, ko malkoja; sulainis, kurš novāca traukus, caur pieri uzmeta vienaldzīgi ieinteresētu skatienu, visi izbrīnā pagriezās pret runātāju – un te pirmoreiz ieraudzīja smalku sejiņu ar rudām ūsiņām, kuru gali bija samirkuši šņabī un skābu kāpostu zupā, bezkrāsainas mazītiņas ačteles un rūpīgi noķemmēto Semjona Vasiļjeviča Koteļņikova galviņu. Piecus gadus viņi bija strādājuši ar Koteļņikovu kopā, ik dienu sveicinājušies ar viņu un atvadījušies, un par kaut ko runājuši, kopā pusdienojuši restorānā katru divdesmito datumu pēc algas saņemšanas, tāpat kā šodien, – un pirmoreiz viņu ieraudzīja. Ieraudzīja un izbrīnījās. Izrādījās, ka Semjons Vasiļjevičs pat rādās visai jauks, ja neievēro ūsiņas un vasaras raibumiņus, kas atgādināja gumijas riepas uzšļakstītus netīrumus, ka viņš atzīstami ģērbjas un viņa augstā, baltā stāvapkaklīte ir visnotaļ tīra, kaut arī no papīra.

Nokāsējies Antons Ivanovičs, departamenta galda priekšnieks, vēl saspringti sarkans, ar izvalbītām acīm uzmanīgi un ziņkārīgi noskatīja sakautrējušos Semjonu Vasiļjeviču un aizelšoties ar uzsvaru pajautāja:

– Tātad jūs, Semjon… kā jūs?

– Semjons Vasiļjevičs, – atgādināja Koteļņikovs un izrunāja nevis “Vasiļičs”, bet pilnībā, “Vasiļjevičs”, un tas visiem patika kā cienīguma un pašcieņas izpausme.

– Tātad jūs, Semjon Vasiļjevič… mīlat nēģerietes?

– Jā, es ļoti mīlu nēģerietes.

Un viņa balss, kaut arī klusītiņa un tāda kā mazlietiņ sarukusi kā nostāvējies izkurtis rācenis, tomēr bija patīkama. Antons Ivanovičs sašķobīja apakšlūpu tā, ka sirmās ūsas atdūrās sarkanajā degungalā ar bedrītēm, pārlaida visiem ierēdņiem plaši ieplesto acu skatienu un, ieturējis nepieciešamo pauzi, palaida smeķīgu un sulīgu smējienu:

– Ha-ha-ha! Viņš mīl nēģerietes! Ha-ha-ha!

Un visi draudzīgi iesmējās, un resnais un drūmais Polzikovs, kurš vispār neprata smieties, slimīgi iezviedzās: hi-hi-hi! Semjons Vasiļjevičs arī smējās klusītiņu un sīku smiekliņu, kā sausus zirņus grabinot, piesarka no baudas, bet tai pašā laikā nedaudz baiļojās, ka tik nesanāk kādas nepatikšanas.

– Vai tiešām jūs to nopietni? – pajautāja Antons Ivanovičs, kad bija izsmējies.

– Pavisam nopietnis. Viņās, šajās melnajās sievietēs, ir kaut kas ugunīgs vai, kā lai paskaidro, eksotisks.

– Eksotisks?

Un atkal visi iespurdzās, bet smejoties apjēdza, ka Semjons Vasiļjevičs ir pat izglītots un gudrs cilvēks, jo zina tik retu vārdu: eksotisks. Pēc tam dedzīgi ņēmās pierādīt, ka nēģerietes mīlēt nedrīkst: viņas ir melnas, eļļainas, viņām ir neiespējami biezas lūpas, un no viņām smako pēc kaut kā nelāga.

– Bet es mīlu, – kautri uzstāja Semjons Vasiļjevičs.

– Brīvam brīvestība, – izlēma Antons Ivanovičs. – Bet es drīzāk iemīlēšu kazu nekā šito melno.

Taču visiem bija tīkami, ka viņu vidū biedra kārtā atrodas tik oriģināls cilvēks, kurš visā nopietnībā mīl nēģerietes, un tam par godu pasūtīja vēl pusduci alus, bet uz kaimiņu galdiem, pie kuriem nesēdēja oriģināli cilvēki, sāka skatīties ar zināmu nicinājumu. Un runāja skaļāk un atraisītāk, bet Semjons Vasiļjevičs pārstāja pats aizdedzināt sērkociņu savam papirosam un gaidīja, kamēr uguni pasniegs sulainis. Kad alus bija izdzerts un pasūtīja vēl, resnais Polzikovs bargi pablenza uz Semjonu Vasiļjeviču un pārmetoši sacīja:

– Kāpēc mēs ar jums, Koteļņikova kungs, vēl joprojām esam uz “jūs”? Šķiet, vienā tak nodaļā velkam vezumu. Vajag sadzert tubrālības, ja jūs esat krietns cilvēks.

– Lai notiek. Es ar lielāko prieku, – piekrita Semjons Vasiļjevičs.

Viņš gan staroja sajūsmā, ka viņu beidzot pamanījuši un novērtējuši, gan nez kādēļ bijās, ka viņu piekaus, un katram gadījumam turēja roku priekšā krūtīm, lai vajadzības gadījumā aizsegtu seju un frizūru. Pēc Polzikova viņš sadzēra tubrālības ar Troicki un Novosjolovu, un pārējiem un tik cieši mutējās, ka viņa lūpas piepampa. Antons Ivanovičs tubrālības nesadzēra, bet laipnīgi paziņoja:

– Kad būsiet mūsu pusē, laipni gaidīti. Kaut arī jūs mīlat nēģerietes, bet man ir meitas. Viņām būs interesanti uz jums palūkoties. Tātad jūs to nopietni?

Semjons Vasiļjevičs paklanījās, un, lai gan mazliet šūpojās no izdzertā alus, visi pamanīja, ka arī manieres viņam labas. Pēc Antona Ivanoviča aiziešanas vēl dzēra, bet pēc tam visa kompānija trokšņaini gāja pa Ņevas prospektu un nevienam negrieza ceļu, paši piespiezdami visus griezt ceļu viņiem. Semjons Vasiļjevičs gāja zem rokas ar Troicki un drūmo Polzikovu un skaidroja:

– Nē, brāl Kostja, tu to nesaproti. Nēģerietēs ir kaut kas īpašs, tā teikt, eksotisks.

– Un negribu saprast, – runāja Polzikovs. – Melna un melna, un vairāk nekā.

– Nē, brāl Kostja, tur vajadzīga gaume. Nēģerietes, brāl, viņas… – Līdz pat šai dienai Semjons Vasiļjevičs ne reizi nebija domājis par nēģerietēm un vairs nespēja sīkāk paskaidrot, kas viņās tik labs, un atkārtoja: – Viņas, brāl, ir ugunīgas.

– Kostja, nu ko tu strīdies! – dusmīgi runāja Troickis, klūpot un pļekšķinot ar lielo maiņas galošu. – Tu esi dīvains strīdnieks, nekas tev nav labi. Viņš tātad zina, kāpēc mīl. Dari tā, Seņa, mīli, neklausies muļķos. Tu mums esi malacis, mēs ņemsim un tūlīt sarīkosim kādu skandālu. Dieva vārds, kāda velna pēc!

– Melna un melna, un nekas vairāk, – drūmi uzstāja Polzikovs.

– Nē, Kostja, tu to nesaproti… – viņam rāmi skaidroja Semjons Vasiļjevičs, un tā viņi gāja, šūpojoties, bļaustoties, strīdoties, grūstoties un ļoti apmierināti.