Par apaviem nevar būt ne runas

Godājamais Čārlzs Hamiltons, 18. gadsimta britu aristokrāts un parlamenta deputāts, savā sludinājumā izteicās izsmeļoši. Dekoratīvajam vientuļniekam, ko viņš vēlējās nolīgt dzīvošanai plašajos dārzos viņa Peinshilas īpašumā Kobemā, Anglijā, visu laiku jācieš klusu, ne vārda nerunājot ar kalpiem, kuri viņam pienesīs dienišķās maltītes. Viņam jāvalkā kazas vilnas vamzis, un viņš nedrīkstēs griezt matus, nagus un bārdu. Par apaviem nevarēja būt ne runas.

Tad un tikai tad, ja vientuļnieks izpildītu līguma nosacījumus, septiņus gadus nodzīvodams vientuļā apcerē un ne soli nesperot ārā no Hamiltona īpašuma, viņš tiktu atalgots ar 500–700 mārciņām (pašlaik 90–120 tūkstoši eiro). Remingtona kungs (vārds nav zināms) – vīrs, kuru nolīga šai lomai, – izturēja tikai daļu laika. Trīs nedēļas pēc ierašanās viņš tika sastapts dzeram vietējā krogā – vismaz tā vēsta leģenda.

Remingtons bija viens no nedaudzajiem, kuri nopelnīja vai, viņa gadījumā, neveiksmīgi mēģināja nopelnīt uz 18. gadsimta Angliju pārņēmušās dekoratīvo vientuļnieku mānijas rēķina. Laikmeta tendence, kas savu maksimumu sasniedza starp 1727. un 1830. gadu, bija viena no neaizmirstamākajām, un to radīja pavērsiens no perfekti apgrieztiem, ģeometriski sakārtotiem uz mežonīgiem, nesafrizētiem dārziem, kuros “dabas neregularitāte un asimetrija bija burvīgi iedvesmojoša”, kā izsakās ainavu arhitekts un darba “Angļu dārza ekscentriskums: trīssimt gadi ar ekstraordinārām audzēm, alām, kalniem un zvērnīcām” autors Tods Longstafs-Gauans¹.

Aristokrāti savus jaunos daiļdārzus aprīkoja ar dīvainiem elementiem, piemēram, alām, kalniem, putnu mājām un zvērnīcām. Taču tos visus aizēnoja vientuļnieka miteklis – īsta vai iedomāta eremīta patvērums, kas varēja būt jebkas, sākot ar grotu un beidzot ar māju kokā.

Ja ap 1750. gadu jūs savā dārzā ierīkotu vienu vienīgo veidojumu, tad tā noteikti būtu vientuļnieka mītne,

pauž mākslas zinātnieks Edvards Hārvuds.