Par Brodska trim pēdējiem mēnešiem Padomju Savienībā

Es vairāk nekā 40 gadus rakstu dienasgrāmatu, aizpildot to gandrīz katru dienu. Darīju to arī Padomju Savienībā, kad tā bija riskanta iecere; dienasgrāmatu es cītīgi slēpu, par laimi, tā nevienam neiekrita acīs, un 1977. gadā man izdevās to izvest no PSRS. Daudzi ieraksti saistīti ar Josifu Brodski, kuru pazinu no 1966. gada vasaras līdz viņa nāvei. Šeit publicētie fragmenti attiecas uz 1972. gada martu–jūniju: no laika, kad Brodskis vēl nezināja par gaidāmo aizbraukšanu uz Rietumiem (lai gan mēdza par to prātot), līdz dienai, kad viņš devās prom no Ļeņingradas.

Dienasgrāmata ir rakstīta lietuviski, lai gan daudzas sarunas pierakstītas valodā, kurās norisinājās. Tulkojums ir mans, turklāt es centos panākt pilnīgu precizitāti. Tiek publicēts tikai tas, kas ir tieši saistīts ar Brodski vai viņa tuvāko cilvēku loku. Izlaisti arī vairāki momenti, par kuriem, manuprāt, ir pāragri runāt. Izlaistās vietas atzīmētas ar divpunktēm kvadrātiekavās.

Dienasgrāmatas teksts glabājas Tomas Venclova Papers (Beinecke Rare Book and Manuscript Library, Yale University).

1972. III 16. Trijos pēcpusdienā nokļuvu Ļeņingradā. Kopā ar Eru [Korobovu] aizgājām noskatīties “Māti Joannu” (agrāk šo filmu vietējā pārvalde bija aizliegusi, tāpēc neviens šeit to nebija redzējis, un tagad seansā Kirova Kultūras namā bija sapulcējusies visa pilsētas inteliģence). Satiku Josifu, Kerolu [Anšucu], Šmakovu, Cehnovicerus. [..]

Pie Kirova nama ierīkotas atrakcijas – gluži vai Amerikas stūrītis. Es: “Kazi, Savienība pamazām ņems un pārvērtīsies Savienotajās Valstīs.” Josifs: “Tik ilgi es neesmu ar mieru gaidīt.”

18. Divas izstādes – Pētera I laiku lubu bildītes un Novgorodas ikonas. [..]

Vakarā ne nu gluži [mana] krājuma apmazgāšana, ne nu vienkārši iedzeršana – Josifs, Čertkovs, Roms (Katiļus), Kerola. Visi uzjautrinājās, Kerolu iepazīstinot ar krievu alkoholisko terminoloģiju: viņa pusburtnīcu pierakstīja ar sinonīmiem – дербалызнуть, набуздыриться, надраться, сообразить.

Josifs: “Maramzins man atnesa manis paša pirms aresta rakstītos dzejoļus – “Laimīgās ziemas dziesmas”. Agrāk man uz tiem ne skatīties negribējās, bet tagad redzu, ka baigi labie.”

Un šodien viņš atnāca ar lielu dzejoļu žūksni. Divus dzejoļus [“Uzmetums” un “Odisejs Tēlemaham”] pārrakstu. Pirmais ir it kā no tikko redzētās izstādes. Otrais neapšaubāmi ir no Josifa labāko darbu desmitnieka: atgādina Kavafi, taču viņu pārspēj. Pat ironija, runājot par grieķiem, it kā ir grieķa, Kavafja, ironija.

[..]

19. Ar Josifu pusdienojām restorānā Ļeņingrada. Tur pa logu var redzēt milzīgu Ņevu un kreiseri [Aurora]. J. bija diezgan līksms, deklamēja limerikus un zīmēja, izjautāja par Česlavu Milošu (“es līdz šim domāju, ka labākais poļu dzejnieks ir Herberts”).

“Bet [Oskara Miloša] “Novembra simfoniju” līdz šim neesmu pārtulkojis, lai gan ļoti gribas; bet tas man nāktos grūti, jo tur vispār nav domas – viena vienīga plastika.”

Teica, ka viņam vajadzētu sacerēt traktātu “Philosophy of endurance” (par to, kā izturēties totalitārā pasaulē).

Par “Bobo” biju maldījies (“Bobo ir absolūts nekas”).

Diezgan daudz runājām par Tēlegona mītu [Tēlegons – Odiseja dēls no Kirkes] – un droši vien nevajadzēja, jo tas Josifam ir ļoti personisks mīts.

Bet beidzās viss ar to, ka J. pastāstīja “top secret” [kaut ko pilnīgi slepenu]:

[..] [Runa bija par domu salaulāties ar Rietumu sievieti.] Sekas – diezgan viennozīmīgas: aizbraukšana more or less forever [vairāk vai mazāk uz visiem laikiem].

Nezinu, vai viņam tas izdosies un vai viņš galu galā to gribēs. [..]

N. B. Vēl kaut kas no sarunas. “Kāds tirāns” var norisināties “jebkur uz austrumiem no Griničas”. “Vēstules romiešu draugam” – daudz kur ir vienkārši atdzejots Marciāls.

“Manos dzejoļos nav ironijas. Ir tikai rage [lielas dusmas, niknums]. Ironiju es ienīstu – tas ir veids, kā apklusināt vainas apziņu.”

26. [..]

Vakar bijām ielūgti pie Mišas Miļčika: viņa dzīvoklī Viborgas pusē bija sanākuši divpadsmit cilvēki, ieskaitot Josifu. Klausījāmies dzeju – “T.B. piemiņai” un dažus jaunus, kurus es jau zinu. Visnopietnākais man šoreiz likās “Klusā daba”. Es to pateicu Josifam. “Jā, droši vien tas ir labākais dzejolis, ko esmu uzrakstījis.”

Daudz runājām: pierakstu to, kas ir interesanti.

N.: “Ko tu iekļautu savā izlasē?” J: “Galvenokārt garos dzejoļus. Līdz 1963. gadam gandrīz viss ir draza. Iekļautu “Tu aizjāsi...” kā piemēru agrīnajiem, “Lielo elēģiju”, “Ābr.[ahāmu] un Ī.[zaku]”, “Stances Augustei”, “Ardievu, mademoiselle Veronika”, “Dziedāšanu bez mūzikas”, “Kluso dabu”.” N.: “Bet “Eliota piemiņai”?” J.: “Nujā.” Es: “Bet “Odisejs Tēlemaham”?” J.: “Jā, un vēl “Eneju un Didonu”. Un “Ziemsvētku romanci”.”

J.: “Dzeja būtībā ir tas pats, kas proza; ir gan atšķirības, bet dzeja tiek rakstīta, un nevis izrunāta. Tomēr jambs vai cits pantmērs nosaka intonāciju loku. Turpretī manus dzejoļus vajadzētu lasīt ar pilnīgi baltu intonāciju, bez nokrāsas. Es diemžēl to neprotu.”

Par savu dzejoli “T. B. piemiņai”: “Tajā absolūti nav jūtu. Proti, ir dota situācija, kurā adekvāta reakcija nav iespējama. Adekvātas reakcijas vietā ir zīme. Nu, kā glezniecībā: figūrai pie kājām ir nolikts galvaskauss. Pēc tam jau vairs nevis galvaskauss, bet monogramma: mākslinieks vēl saprot, ka tas ir galvaskauss, bet skatītājs jau vairs ne.”

(Šis dzejolis ir veltīts Taņai Borovkovai – viņa noslīka blakus savai laivai, taču dibenā nenogrima, un tā arī nav skaidrs, vai tā bija pašnāvība vai sirdslēkme, vai varbūt vēl kaut kas cits. Tiesa, fakti ir saprotami arī no dzejoļa.)

Kāds: “Faktiski tu pirmais esi izlēcis no krievu dzejas tradīcijas, starp kuru un Rietumu tradīciju ir bezdibenis.” J.: “Tā gluži nav. Krievu poētika patiešām bremzē domas attīstību, un Krievijā tiek tēmēts uz mazu šedevru. Taču krievu dzejas aizsākums ir Kantemirs. Un viņam bija, vienkārši izsakoties, dialektika, izklāstīti dažādi viedokļi, pēc tam – savējais. Vēl tādus karkasus būvēt prata Baratinskis un Cvetajeva. Mums, krievu dzejniekiem, populācija ir milzīga, un šo to esam sasnieguši. Un Rietumos ir savi emocionālisti, to ir vairāk, nekā vajadzīgs.”

Atkal J.: “Vispār jau dzejniekam nav jābūt novērošanas objektam, viņam jābrauc auditorijai virsū kā tankam. Taču no cilvēkiem, kuri ar mani ir aptuveni vienā vecumā, kuriem ir tā pati experience [pieredze], kuri dzīvojuši tāpat kā es un domājuši par tām pašām tēmām, es gaidu ko vairāk par jūsmīgu klusēšanu. Es, teiksim, saku: zirgam purns kā karogs. Man uz to var atbildēt: tu tak esi muļķis, vēja taču nav. Vai: oho, tajā kaut kas ir. Bet ne jau klusēt.”

Kad tika pieminēts Eliots, J. viņu negaidīti salīdzināja ar [lietuviešu dzejnieku] Ļudu Giru: “Abi gribēja varu ārpus dzejas – Gira aizgāja strādāt policijā, Eliots sāka publicēt rakstus un radīja ārkārtīgi apšaubāmu elites teoriju.”

Pēc tam mēs ar tramvaju braucām mājās. J. sāka slavēt manu dzejoli “Mani sagaidīja krēslas aukstums”, ko viņam bez manas ziņas bija vārds vārdā pārtulkojis Roms. Es: “Ģeometriskie tēli – kā tas cirkulis, kas maina rādiusu, – ir zagti no tevis.” J.: “Bet es nospēru Donnam.”

Tramvajs līdz Ļiteinijam vilkās ilgi. Mēs paspējām parunāt pat par Betaki [..]. Prātā palikušas vēl divas frāzes: “No sabiedrības dzejniekam šis tas pienākas, taču ne no viena personiski nepienākas”; otra frāze attiecas uz nesenu dzejoli: “Rindās par Poseidonu – kamēr mēs tur zaudējām laiku, viņš izstiepa telpu – ir domāts mītiskais laiks.” – “Pēc Eliades?”– “Jā.”

27. [..]

Lasīju “Gogoļa meistarību” un no jauna nobrīnījos, cik līdzīgs Brodskim ir Belija “ģenialitātes paveids”: vārdi nes, un visu laiku notiek mēģinājumi precizēt, paplašināt katru mājienu. Un noskārtas dažu labu reizi nav sliktākas kā Josifam.

Pārrakstīju “Kluso dabu” un nobijos, jo tas ir pašnāvnieka dzejolis.

[..]

Pie Čertkova. Bija vēl arī Bobiševs. [..]

Bobiševs: “Mēs pie Samoilova bijām četratā – Josifs, Reins, Toļa [Naimans] un es. Tieši tajā laika punktā mēs bijām vistuvākie, pēc tam sākām no tā izklīst dažādos virzienos, kā tas vienmēr notiek (ar rokām parādīja, kā tas notiek). Samoilovs nolasīja dzejoli par Aļiku Rivinu – “neviens par dzejnieku neatceras, it kā viņa nebūtu bijis”. Mēs vienā balsī sākām to nolikt: ja kaut kas ir bijis, tātad tas arī ir. Samoilovs mūs nesaprata – laikam tāpēc, ka tad iznāca: nav viņa, Samoilova.”

Čertkovs: “Es jūtu, ka dzīvoju kā kontrabanda: pēc visiem likumiem man sen bija jāpūst, bet paskat, dzīvoju.”

28. [..]

J.: “Es pirmo reizi nokļuvu valūtas bārā; pēc tam ne vairāk kā stundu pagulēju, un mani pamodināja kaut kādi divi tipi, kas bija ieradušies ar laba vēlējumiem no Odena. Un pat no Bretona. Neapšaubāmi homoseksuālisti.”