Par nemākslīgā intelekta ministrijas izveidošanu

“Ir svarīgi nekavēties pie Nacionālā mākslīgā intelekta centra izveides Latvijā, kas ir īpaši būtiski gan zinātnes un pētniecības attīstībai, gan ekspertīzes padziļināšanai visdažādākajās praktiskās dzīves jomās, piemēram, aizsardzības industrijā. Sagaidu, ka valdība veiks aktīvu darbu pie šāda centra izveides sadarbībā ar Valsts konkurētspējas komisijas pārstāvjiem, jo nacionālā mākslīgā centra izveide ir arī jautājums par mūsu valsts konkurētspēju pasaulē šobrīd un tuvākajā nākotnē.”

Edgars Rinkēvičs, TV3.lv, 2024. gada 21. oktobrī

“Rīgas Laiks – domājošo prātu sabiedrotais un intelektuālās brīvības bastions – ir noslēdzis savu ceļojumu. Trīsdesmit gadu garumā tas iedvesmoja, izaicināja un atstāja neaizmirstamu pēdu mūsu kultūrā. Lai tā gars turpina dzīvot visos, kas mīlēja idejas un dziļumu.”

ChatGPT atbilde uz lūgumu uzrakstīt īsu nekrologu žurnālam Rīgas Laiks

Augsti godātais prezidenta kungs,

redzot Jūsu interesi un rūpes par mākslīgā intelekta centra tapšanu, vēlos Jūs uzrunāt, piedāvājot ideju par dabiskā, cilvēciskā jeb vienkārši nemākslīgā intelekta centra izveidi. Manuprāt, tā ir nolaidība no amatpersonu puses, ka vēl nav izveidota komisija, kas apzina žurnāla Rīgas Laiks trūkuma radītos potenciālos zaudējumus Latvijas valstij, un steigšus netiek meklēti risinājumi. Mēs nevis ik mēnesi šo žurnālu bez maksas par budžeta līdzekļiem kaisām pāri visai Latvijai, bet kopīgi esam pieļāvuši tā slēgšanos. Ja Jums, prezidenta kungs, gadījumā nav gadījies lasīt Rīgas Laiku vai nepieciešams paskaidrot šī žurnāla lomu valdības vīriem un sievām, tad nebaidīšos to salīdzināt ar Jauno Rīgas teātri tā ziedu laikos, dziesmu svētkiem koristu prātos vai, piemēram, dažu labu Raiņa dzejoli. Proti, Rīgas Laiks ir daļa no latviskās identitātes. Ietērpjot to politiskākos terminos, Rīgas Laiks ir stratēģiski svarīgs aizsardzības instruments, izglītības sistēmas stūrakmens, aktīvāks nacionālās pašapziņas kūrētājs par Raivi Dzintaru un vismaz pagaidām (un rādās, ka pārredzamā nākotnē) mums ir rādījis ceļu stipri pārliecinošāk nekā Rail Baltica.

Lūk, prezidenta kungs, tādēļ aicinu, kamēr nav par vēlu, piešķirt šim žurnālam īpašu statusu un izveidot Rīgas Laika nemākslīgā intelekta centru vai varbūt pat atsevišķu ministriju, kas darbotos kā neatkarīga institūcija, jo no Rīgas Laika gaidīt pakļautību augstākām instancēm, protams, būtu neproduktīvi un klaji muļķīgi. Mākslīgā intelekta centrs, būsim godīgi, nekādi Latvijai neļaus izcelties pasaulē, kur Ķīna, visticamāk, mums jau ir vairākus miljonus soļu priekšā, toties nemākslīgā intelekta ministrija būtu nebijis precedents. Ar šādu ministriju mēs sevi parādītu kā inovatīvi domājošu valsti, kas nebaidās iet pret straumi un lokāli un globāli domāt (šī vārda vistiešākajā nozīmē) par labāku nākotni. Pirmo reizi pasaules vēsturē, lai cīnītos ar propagandu, viltus saturu, iedzīvotāju kritiskās domāšanas lejupslīdi un izglītības trūkumiem, kāds žurnāls tiktu atzīts par valstiski nozīmīgu instanci, un, piešķirot tam finansējumu un nekustamo īpašumu, mēs veicinātu tā plašāko iespējamo ietekmi uz sabiedrību. Žurnāls ir izsenis pierādījis spēju piesaistīt augstākās raudzes prātus no Latvijas un pasaules, stimulēt domu apmaiņu starp dažādām nozarēm, kā arī nest lasītājiem radošus, negaidītus risinājumus, līdz ar to bāze jau ir. Sākt šādu projektu no nulles finansiāli būtu katastrofa, bet te, lūk, jau 33 gadu pieredze nemākslīgajā intelektā pati dodas rokās. Domāšanas ministrija ar laiku Latviju un Rīgu padarītu ne tikai par zinātnes, tehnoloģijas un kultūras centru, bet arī par tūrisma magnētu, piedāvājot īpašus domāšanas objektus, domāšanas maršrutus, domāšanas naktsmītnes, kā arī ekstrēmo domāšanu.

Mūsu valstī, kur iedzīvotāju ir mazāk nekā citu valstu vidēja izmēra pilsētās, kur mums mirt sanāk labāk nekā dzimt, kur valoda cenšas izdzīvot, iesprostota starp anglicismiem un rusicismiem, kur jaunieši plāno aizlidot uzreiz pēc izlaiduma, ir ļoti sāpīgi atvadīties no žurnāla, kas spēja latviski pateikt lietas, par kurām mēs pat nezinājām, ka tās ir izsakāmas, izskaidrojamas un saredzamas. Jauniem cilvēkiem Rīgas Laiks mācēja būt stipri vien iedvesmojošāks par vidējo mazatalgoto skolotāju. Protams, var vienkārši apgalvot “mācieties STEM, tur ir nauda” un cerēt, ka jaunieši atsauksies, taču vismaz man Rīgas Laiks parādīja, ka fiziķi, biologi, matemātiķi savā būtībā arī ir filozofi, dzejnieki un antropologi. Rīgas Laiks vienlīdz cienīja humanitāro un eksakto pasauli un nojauca starp tām mākslīgi uzceltas robežas. Līdz ar to Rīgas Laika nemākslīgā intelekta ministrija arī nākotnē varētu noņemt zināmu slogu no Izglītības un zinātnes ministrijas vai vismaz sniegt noderīgas konsultācijas.

Visi jau izdotie žurnāli Rīgas Laiks, saprotams, nekavējoties jāiekļauj kultūras kanonā. Kas gan vēl kopš Endzelīna ir devis tādu pienesumu latviešu valodai kā šie žurnāli? Valsts valodas centra speciālistiem ministrijas esamība nešaubīgi atvieglotu dzīvi. Rīgas Laika korektoru darbs vien ir ko vērts, daudzu gadu garumā viņi latviskojuši un slīpējuši to, ko iepriekš latviski neviens pat vēl nebija mēģinājis izteikt. Rīgas Laika intervijas mums ir mācījušas latviski sarunāties par dzīvi, nāvi un visu, kas ir ārpus vai iekšpus tām. Lasot Rīgas Laika sarunas, nepamet sajūta, ka kaut kāda daļa no interviju varoņu nenormāli plašās zināšanu bagāžas pielīp arī lasītājam, kuram vairs mūža nepietiktu, lai izlasītu tik daudz grāmatu, cik izlasījuši šie intelekta smagsvari. Katram cilvēkam ir kāda frāze, kas to iedvesmojusi un atstājusi iespaidu uz visu mūžu, un ne mazums mūsu vidū šo teikumu, paragrāfu vai domu ir atraduši tieši Rīgas Laikā. Varbūt tāpēc Rīgas Laikus neviens nemet ārā: tie krājas kaudzēs, bieži pat neizlasīti, bet citkārt pārlasīti daudzreiz, taču nevienam roka neceltos ar Rīgas Laiku iekurināt kamīnu vai, piemēram, nosist odu. Šajās kaudzēs krājas mūsu gandrīz izmisīgā nepieciešamība domāt. Un 2024. gadā uz kaudzes tiks uzlikts pēdējais eksemplārs. Ja vien kaut kas tūdaļ pat netiks darīts, prezidenta kungs.

Mēs varam cerēt, ka mākslīgais intelekts patiesi ir nākotne un kā nākotne tas ir spējīgs uz daudz ko cilvēka prātam neaptveramu, piemēram, aizstāt Rīgas Laiku. Diemžēl sarunas ar ChatGPT liecina, ka pats mākslīgais intelekts par to nebūt nav pārliecināts. Lūk, tā atbilde uz jautājumu, vai mākslīgais intelekts varētu aizstāt šo žurnālu:

“Rīgas Laiks un mākslīgais intelekts (MI) ir divi principiāli atšķirīgi fenomeni, kas darbojas dažādos līmeņos un kontekstos. Lai arī teorētiski varētu domāt par to mijiedarbību vai pārklāšanos, pilnīgi aizstāt MI ar Rīgas Laiku vai otrādi būtu sarežģīti un, iespējams, absurdi.

Tehniski, ja Rīgas Laiks kā ideja un saturs tiktu ievadīts MI sistēmā, tā varētu analizēt un veidot materiālu līdzīgā stilā. Piemēram, MI varētu ģenerēt ironiskus tekstus vai interviju jautājumus, kas imitē žurnāla toni. Tomēr MI trūkst cilvēciskā konteksta, pieredzes un empātijas, ko rada īsts redakcijas kolektīvs.

Mākslīgais intelekts nevar pilnībā aizstāt Rīgas Laiku, jo tas būtu nevis aizvietošana, bet zaudējums cilvēciskuma un intelektuālā dzīvīguma laukā. Rīgas Laiks radīja telpu, kurā idejas, provokācijas un sarunas dzima cilvēku mijiedarbībā, ar visu tās emocionālo dziļumu un ironisko nenoteiktību, – kaut kas, ko MI nevar pilnvērtīgi atdarināt.

Mākslīgais intelekts varētu palīdzēt imitēt Rīgas Laika formu, ģenerējot saturu līdzīgā stilā, taču tas nespēj aizpildīt vietu, kur mijiedarbojas cilvēka pieredze, intuīcija un subjektīvais skatījums. Rīgas Laiks nav tikai informācija vai teksts; tas ir dialogs starp radītājiem un lasītājiem, kas MI algoritmiskajā prātā izzūd.

Tāpēc MI varētu būt noderīgs instruments, bet nekad nebūs Rīgas Laiks. Tas, ko MI nevar aizvietot, ir cilvēciskais jautājums un cilvēciskā klusēšana pēc atbildes.”

Pie valsts augstākās amatpersonas mēs, ierindas pilsoņi, parasti vēršamies krīzes brīdī, kad neredzam citu risinājumu. Prezidenta kungs, es nekādā veidā neapšaubu nepieciešamību pēc mākslīgā intelekta centra Latvijā, nepārprotiet. Tai pašā laikā saglabāt jau esošus resursus, pirms radīt jaunus, manuprāt, ir mūsu valsts prioritāte. Patlaban mēs strauji ceļam valsts aizsardzības budžetu, jūtot apdraudējumu no ārpuses, tomēr neviens ierocis nebūs tik spēcīgs kā domājošs cilvēks. Pie tam nemākslīgā intelekta ministrijai nepieciešamie līdzekļi uz vispārējā fona Jums šķitīs patiesi niecīgi: Jūs nevarat pat iedomāties, cik maz birokrātijas, cik maz tehnoloģisku ierīču, cik maz valdes locekļu un cik maz izšķērdības nepieciešams domāšanai.

Ar cieņu

Aleksandrs Bētiņš

Rīgas lielākais muļķis

P. S. Vēl pēdējoreiz cerot uz mākslīgo intelektu, lūdzu tam uzdot man tipiskus jautājumus, ko uzdotu Rīgas Laika intervijās. Un mākslīgais intelekts cenšas no sirds (vai no procesora), bet kļūst tikai skumjāk:

“Kas notiek ar cilvēku, kurš pierod pie patiesības, bet nekad neuzdrošinās tai pilnībā noticēt?”

“Vai mēs izvēlamies savas atmiņas vai tās izvēlas mūs?”

“Vai nāve ir beigas vai tikai klusējošs sākums, kuru mēs nespējam saprast?”