Par politisko partiju vispārēju atcelšanu

Vārds “partija” šeit tiks lietots tādā nozīmē, kāda tam ir kontinentālajā Eiropā. Anglosakšu valstīs ar šo vārdu saprot pavisam citu parādību, kas dziļi saistīta ar angļu tradīcijām un nav pārceļama citur. Pēdējais pusotrs gadsimts to ir skaidri parādījis. Anglosakšu partijām piemīt tāds kā sporta vai spēles elements, kas var pastāvēt tikai aristokrātiskas izcelsmes institūcijā. Savukārt institūcijā, kas savos pamatos ir plebejiska, visam jābūt nopietni.

1789. gada revolūcijas laikā Francijas politiskajā domāšanā partijas jēdziens tikpat kā neparādījās – ja nu vienīgi kā ļaunums, no kura jāizvairās. Toties šeit darbojās jakobīņu klubs, kas sākumā kalpoja tikai par vietu brīvām debatēm. Par totalitāru partiju to pārvērta nevis kāds nenovēršams mehānisms, bet gan karš un giljotīna.

Dažādo grupējumu cīņu terora laikā trāpīgi raksturojis Tomskis: “Viena partija pie varas, visas pārējās – cietumā.” Šie vārdi paskaidro, kādēļ totalitārisms kontinentālajā Eiropā uzskatāms par partiju iedzimto grēku.

Politiskās partijas Eiropas sabiedriskajā dzīvē daļēji ir jakobīņu terora mantojums, daļēji – angļu ietekme. Taču tas, ka partijas joprojām pastāv, vēl nav iemesls tās saglabāt. Vienīgais attaisnojums kaut kā saglabāšanai ir tā labums. Taču politisko partiju ļaunums ir uzkrītošs. Tādēļ būtu rūpīgi jāizvērtē, vai labums, ko partijas dod, atsver nodarīto ļaunumu, lai partiju turpmāka pastāvēšana būtu vēlama.

Atbilstošāk gan būtu jautāt: vai no partijām vispār ir kāds labums? Vai tās nav tīrs – vai gandrīz tīrs – ļaunums?

Ja partijas ir ļaunums, tad ir skaidrs, ka gan pēc fakta, gan darbībā tās var nest tikai ļaunumu. Tas rakstīts jau Bībelē: “Labs koks nevar nest sliktus augļus, un slikts koks nevar nest labus augļus.”

Bet vispirms jāsaprot, pēc kādiem kritērijiem nosakāms, kas ir labs.

Tie var būt tikai patiesība un taisnīgums, un pēc tam otrajā vietā – noderīgums sabiedrībai.

Demokrātija, vairākuma vara pašas par sevi nav kaut kas labs. Tās ir līdzekļi labā sasniegšanai, kurus pamatoti vai nepamatoti uzskata par efektīviem. Piemēram, ja ebreju ievietošanu nometnēs un nežēlīgo spīdzināšanu līdz nāvei pēc visstingrākajiem parlamentārajiem un likumiskajiem principiem būtu nolēmusi Veimāras republika, nevis Hitlers, šī rīcība tāpēc nekļūtu ne par mata tiesu leģitīmāka. Turklāt šāda iespēja nav nemaz tik neiedomājama.

Leģitīms var būt tikai tas, kas ir taisnīgs. Noziedzība un meli nekad tādi nav.

Mūsu republikas ideālu pamatā ir Ruso vispārējās gribas jēdziens. Taču šī jēdziena patiesā nozīme tika pazaudēta jau gandrīz pašā sākumā, jo tā ir sarežģīta un prasa īpašu uzmanību.

Maz ir grāmatu, kas būtu tikpat skaisti, spēcīgi un skaidri uzrakstītas kā Ruso “Sabiedriskais līgums” (ja neskaita dažas nodaļas). Tāpat mēdz teikt, ka reti kurai grāmatai bijusi tik liela ietekme. Tomēr viss, kas ir noticis un turpina notikt, liek domāt, ka šo grāmatu neviens nav lasījis.

Ruso balstījās divos ieskatos: pirmkārt, ka saprāts atšķir un izvēlas taisnīgo un nevainīgi lietderīgo, bet noziegumu cēlonis ir kaislība. Otrkārt, ka saprāts ir vienāds visiem cilvēkiem, bet kaislības visbiežāk – atšķirīgas. Ja par kādu kopīgu jautājumu katrs domā vienatnē un pēc tam pauž savu viedokli, tad pastāv liela iespēja, ka, šos viedokļus salīdzinot, tajos, visticamāk, būs līdzīga tā daļa, kas ir taisnīga un saprātīga, bet atšķirsies kļūdas un netaisnības.

Tikai šāda argumentācija var vest pie slēdziena, ka vispārēja vienošanās norāda uz patiesību.

Patiesība ir viena. Taisnīgums ir viens. Bet kļūdu un netaisnību klāsts ir bezgalīgs. Līdz ar to visi cilvēki sakrīt taisnīgajā un patiesajā, bet melos un noziegumā atšķiras neskaitāmos veidos. Tas, ka cilvēku vienotībai piemīt materiāls spēks, dod cerību, ka patiesība un taisnīgums varētu izrādīties materiāli spēcīgāki par noziedzību un kļūdām.

Tomēr, lai to panāktu, vajadzīgs atbilstošs mehānisms. Ja demokrātija šādu mehānismu spēj nodrošināt, tad tā ir laba. Ja nespēj – tad nav.

Visai tautai kopīgi piemītoša netaisnīga griba, pēc Ruso domām – un šajā ziņā viņam ir taisnība –, ne ar ko nav pārāka par atsevišķa indivīda netaisnīgu gribu.

Tikai viņš uzskatīja, ka visas tautas kopīgā griba biežāk ir vērsta uz taisnīgumu, jo individuālās kaislības tajā neitralizē un atsver cita citu. Šis bija vienīgais iemesls, kādēļ Ruso deva priekšroku tautas, nevis indivīda gribai.

Tas ir līdzīgi kā ar ūdeni, kas saglabā miera stāvokli un ideālu līdzsvaru, kaut arī to veidojošās daļiņas nemitīgi kustas un saduras. Ūdens tik un tā spēj nevainojami atspoguļot lietu attēlus. Tas veido ideālu horizontālo plakni, kā arī ļauj nekļūdīgi noteikt tajā iegremdēto priekšmetu blīvumu.

Ja līdzīgā veidā indivīdi, ko kaislība mudina uz meliem un noziedzību, spēj pastāvēt kā taisnīga un godprātīga tauta, tad ir labi tautai būt suverēnai. Laba demokrātiskā konstitūcija spēj panākt to, ka vispirms tautā tiek sasniegts šis līdzsvara stāvoklis un tikai pēc tam piepildītas tautas kopīgās vēlmes.

Īstais Franču revolūcijas gars neparedz to, ka kāda lieta ir patiesa tikai tāpēc, ka tāda ir tautas griba, bet gan to, ka noteiktos apstākļos tautas griba vairāk nekā jebkura cita griba atbildīs taisnīgumam.

Tomēr, lai varētu lietot vispārējās gribas jēdzienu, ir jāievēro daži priekšnoteikumi. Diviem no tiem jāpievērš īpaša vērība.

Pirmais noteikums: brīdī, kad tauta apzinās un izsaka savu vēlmi, tā nedrīkst atrasties nekāda veida kolektīvo kaislību varā.

Skaidri redzams, ka Ruso argumentācija nedarbojas situācijā, kad parādās kolektīvā kaislība, un viņš pats to ļoti labi apzinās. Kolektīvā kaislība rada nesalīdzināmi spēcīgāku melu un nozieguma impulsu nekā individuālā kaislība. Sliktie impulsi šajā gadījumā nespēj savstarpēji neitralizēties, bet, tieši otrādi, tie apvienojas, tūkstoškārt palielinot savu ietekmi. Varbūt tikai svētie spētu pretoties to radītajam spiedienam.

Kad ūdeni pārņēmusi stipra, nekontrolējama straume, tas vairs nerāda atspulgus, neveido horizontālu virsmu un neļauj noteikt tajā iegremdēto ķermeņu blīvumu.

Un vairs arī nav būtiski, vai to sakustinājusi viena, piecas vai sešas dažādas straumes, kas savā starpā mijas un jaucas. Ūdens līdzsvars tik un tā ir izjaukts.

Ja visu valsti pārņēmusi viena kolektīvā kaislība, tad visa valsts šajā noziegumā ir vienota. Ja to pārņēmušas divas, četras, piecas vai desmit kaislības, tad tā sadalās dažādās noziedzīgās grupās. Šīs dažādās kaislības nespēj cita citu neitralizēt, kā tas notiek ar individuālajām kaislībām, kas izšķīst kopējā masā. To skaits ir pārāk mazs, savukārt katrai piemītošais spēks pārāk liels, lai tās savstarpēji neitralizētos. Cīņā šīs kaislības tikai vēl vairāk tiek satracinātas, un to radītajā elles troksnī pat ne uz sekundi nav iespējams sadzirdēt taisnīguma un patiesības vārgo balsi.

Pastāv liela iespēja, ka brīdī, kad visu valsti pārņēmusi kolektīva kaislība, katrs atsevišķs indivīds stāv tuvāk taisnīgumam un saprātam nekā vispārējā griba jeb tā parodija, par ko vispārējā griba ir kļuvusi.

Otrs noteikums: tautai jāspēj paust savu gribu sabiedriskās dzīves jautājumos, nevis tikai jāizraugās cilvēki un vēl jo mazāk bezatbildīgas organizācijas. Vispārējā griba nav nekādi saistīta ar šādu izvēli.

Ja 1789. gadā kaut kādā mērā izpaudās vispārējā griba – neskatoties uz to, ka tika pieņemta cilvēku pārstāvības sistēma, jo viņi neko labāku nebija spējuši izdomāt –, tā noteikti nebija saistīta ar vēlēšanām, bet ar pavisam ko citu. Burzguļojošā enerģija, kas tobrīd bija pārņēmusi visu valsti, visvairāk izpaudās prasību sarakstos (cahiers de revendications). Lielākā daļa to, kuri vēlāk kļuva par tautas pārstāvjiem, bija kļuvuši pazīstami tieši caur šo sadarbību, par ko visiem vēl bija saglabājušās siltas atmiņas. Viņi juta, ka apkārtējie uzmanīgi seko viņu vārdiem, lai pārliecinātos, ka tajos precīzi atspoguļotas viņu vēlmes, un kādu laiku – diezgan īsu gan – šie cilvēki patiešām darbojās tikai kā sabiedriskās domas izteicēji.

Nekas tāds vēlāk nav atkārtojies.

Atliek tikai nosaukt šos abus priekšnoteikumus, lai saprastu, ka mēs nekad neesam pazinuši pat neko attāli līdzīgu demokrātijai. Tas, ko mēs dēvējam par demokrātiju, nekad nav devis tautai iespēju paust savu viedokli par kaut vienu sabiedriskās dzīves problēmu. Visi jautājumi, kas neskar atsevišķa cilvēka intereses, vienmēr nonāk kolektīvo kaislību varā, un šīs kaislības tiek sistemātiski un oficiāli kurinātas.

Pašu vārdu “demokrātija” un “republika” lietošana liek mums ļoti rūpīgi izvērtēt divus jautājumus:

Kā faktiski nodrošināt Francijas cilvēkiem iespēju laiku pa laikam paust savu vērtējumu par galvenajiem sabiedriskās dzīves jautājumiem?

Kā tajā brīdī, kad tiek uzdoti šie jautājumi, novērst kolektīvo kaislību izplatīšanos?

Ja nedomā par šiem jautājumiem, tad nav jēgas runāt par republikas leģitimitāti.

Nav viegli rast tiem risinājumu. Tomēr, kārtīgi izvērtējot, kļūst skaidrs, ka jebkurā gadījumā pirmais solis būtu atbrīvoties no politiskajām partijām.

Lai varētu novērtēt politiskās partijas pēc godprātības, taisnīguma un sabiedriskā labuma kritērijiem, vispirms vajag noteikt to būtiskās pazīmes.

Lūk, trīs tādas pazīmes:

Politiskā partija ir mašīna, kas ražo kolektīvās kaislības.

Politiskā partija ir organizācija, kas veidota tā, lai ar kolektīvu spiedienu ietekmētu visu partijas locekļu – cilvēcisku būtņu – domāšanu.

Ikvienas politiskās partijas pirmais un, kā beigās izrādās, arī vienīgais mērķis ir pašas partijas uzplaukums, ko nekas neierobežo.

Šo trīs pazīmju dēļ ikviena partija jau iedīglī un tieksmēs ir totalitāra. Pat ja tā savu totalitārismu vēl nav īstenojusi, tad tikai tāpēc, ka pārējās partijas nav mazāk totalitāras.

Minētās pazīmes ir acīmredzamas ikvienam, kurš saskāries ar partiju ikdienas darbu.

Jo sevišķi trešā no tām: šis fenomens parādās ikreiz, kad domājošus cilvēkus pārņem kolektīva spēks. Mērķis un līdzekļi tad apmainās vietām. Tas, kas vispārēji ticis uzskatīts par mērķi, pēc savas būtības, definīcijas un visacīmredzamākajā veidā izrādās tikai līdzeklis. Tā notiek visur un bez izņēmuma. Var nosaukt neskaitāmus piemērus no visām dzīves jomām, tajā skaitā naudu, varu, valsti, nacionālo pašapziņu, ekonomisko ražošanu, akadēmisko izglītību utt.

Vienīgi labums var būt mērķis. Viss, kas pieder pie faktu pasaules, ir līdzekļi. Bet kolektīvā doma nespēj pacelties augstāk par faktiem. Tā ir dzīvnieciska domāšana. Labā jēdziens tai piemīt tikai tādā mērā, lai par absolūti labu kļūdaini uzskatītu to vai citu līdzekli.

Tāpat ir ar politiskajām partijām. Partija principā ir instruments, kas kalpo kādai sabiedriskā labuma idejai.

Tas attiecas arī uz partijām, kas pārstāv noteiktas sociālās grupas intereses: vienmēr var atrast kādu sabiedriskā labuma ideju, kurā šīs grupas intereses sakritīs ar kopīgajām sabiedrības interesēm. Tomēr šī ideja mēdz būt ļoti izplūdusi. Visām partijām bez izņēmuma un hierarhijas – gan brīvi, gan strikti organizētajām – kopīgs ir tas, ka tām nav skaidras doktrīnas. Neviens cilvēks, lai arī cik pamatīgi studējis politiku, nespētu skaidri un precīzi raksturot kādas partijas doktrīnu – arī ne tās partijas, pie kuras viņš pieder.

Cilvēki gan visbiežāk atsakās to atzīt. Ja kāds to atzīst, viņš tik un tā naivi sliecas uzskatīt, ka tajā vainojama tikai viņa paša intelektuālā nespēja, jo nepieļauj, ka vārdkopai “politiskās partijas doktrīna” pēc savas būtības nevar būt nekāda satura.

Pat kāds, kurš visu dzīvi pavadījis, aprakstot un izvērtējot ideju problēmas, ļoti reti kad izstrādā doktrīnu. Bet kolektīvam tādas nav nekad. Doktrīna nav kolektīva prece.

Mēs, protams, varam runāt par kristietības vai hinduisma doktrīnu, par Pitagora doktrīnu utt. Bet tas, ko šis vārds apzīmē, nav ne individuāls, ne kolektīvisks, bet gan stāv bezgalīgi augstu tiem pāri. Tā tas vienkārši ir.

Politiskās partijas mērķis ir kaut kas neskaidrs un nereāls. Ja tas būtu reāls, tam būtu jāvelta ļoti daudz uzmanības, jo sabiedriskā labuma ideja nav prātam viegli aptverama. Toties partiju pastāvēšana ir ļoti konkrēta un taustāma un nav vajadzīga liela piepūle, lai to aptvertu. Tāpēc partija neizbēgami kļūst pati sev par mērķi.

Tā sākas elku pielūgšana, jo tikai Dievs drīkst būt pats sev mērķis.

Šī pāreja notiek viegli. Kā nepieciešamais un pietiekamais nosacījums tiek aksiomātiski pieņemts: lai partija varētu efektīvi kalpot sabiedriskajam labumam, kura dēļ tā pastāv, tai ir jānodrošina pietiekami liela vara.

Taču, lai cik liela būtu tās vara, tā nekad nešķitīs pietiekama. Domāšanas trūkuma dēļ partija atrodas pastāvīgā nevarības stāvoklī, bet tajā vaino nepietiekamu varas apjomu. Pat kļuvusi par absolūto valsts vadītāju, partija uzskatītu, ka to ierobežo starptautisko prasību pildīšana.

Sanāk, ka politiskās partijas ir tendētas uz totalitārismu vispirms nacionālā un pēc tam arī globālā mērogā. Tā notiek tāpēc, ka ikvienas partijas sabiedriskā labuma koncepcija ir fikcija – tukši vārdi, kam nav nekāda sakara ar realitāti, – un par galveno vajadzību kļūst tiekšanās pēc absolūtas varas. Īstā realitāte vienmēr uzliek ierobežojumus. Savukārt tam, kas neeksistē, nav arī nekādu robežu.

Tāpēc meli ir cieši saistīti ar totalitārismu.

Tiesa, daudzi cilvēki neilgojas pēc absolūtas varas, pat doma par to viņiem šķiet biedējoša. Tā ir tik neaizsniedzama, pieejama tikai labākajiem. Šie cilvēki iesaistās politiskā partijā tikai tāpēc, lai tā augtu lielāka. Taču augšana viņu izpratnē ir process, kam nav robežu. Ja šogad partijai ir par trim biedriem vairāk vai ja izdevies nopelnīt simt frankus vairāk nekā pērn, viņi ir gandarīti. Viņi vēlas, kaut tā turpinātos bezgalīgi. Viņiem nekad neienāk prātā, ka partijai varētu būt par daudz biedru, par daudz vēlētāju vai par daudz naudas.

Revolucionārais temperaments ir tendēts uz visaptverošām izmaiņām, bet sīkburžuāziskais temperaments ir par lēnu, nepārtrauktu un neierobežotu progresu. Tomēr abos gadījumos partijas materiālā izaugsme ir vienīgais kritērijs, pēc kura tiek vērtēts, kas ir labs un kas slikts. It kā partija būtu kaujamlops un Visuma galvenais uzdevums – to kārtīgi uzbarot.

Nevar vienlaicīgi kalpot Dievam un mamonam. Ja labuma kritērijs nav pats labums, tad šis jēdziens zaudē nozīmi.

Tiklīdz par labuma kritēriju kļūst partijas izaugsme, partija sāk izdarīt kolektīvu spiedienu uz cilvēku domāšanu. Šis spiediens ir pavisam īsts, un tas ātri izplatās sabiedrībā. Tas tiek atzīts, sludināts; tas varētu šķist biedējoši, taču mēs pie tā esam jau pieraduši.

Kolektīvais spiediens uz plašāku sabiedrību tiek panākts ar propagandu, kuras mērķis ir cilvēkus pārliecināt, nevis apgaismot. Hitlers ļoti labi apzinājās, ka propaganda paverdzina cilvēku prātus. Bet ar propagandu nodarbojas visas partijas. Ja kāda to nedarītu, tā pazustu citu starpā. Visas partijas pašas arī atzīst, ka nodarbojas ar propagandu. Neviena neuzdrošinās melot, saucot to par sabiedrības izglītošanu vai sakot, ka palīdz cilvēkiem izteikt viedokli.

Partijas gan runā par atbalstītāju, jaunu cilvēku un jauno biedru izglītošanu. Tikai šis vārds ir melīgs. Šie cilvēki netiek izglītoti, bet gan gatavoti daudz stingrākai ideoloģiskai partijas kontrolei pār viņu domāšanu.

Iedomāsimies situāciju, kurā partijas biedrs – deputāts, deputāta kandidāts vai vienkārši aktīvists –, uzņemoties sabiedriskās saistības, paziņotu: “Ikreiz, kad man būs jāizvērtē kādi politiski vai sabiedriski svarīgi jautājumi, es apņemos aizmirst, ka piederu pie kādas grupas, un rūpēties tikai par to, lai tiktu ņemts vērā sabiedriskais labums un taisnīgums.”

Šie vārdi netiktu uzņemti atsaucīgi. Gan savējie, gan daudzi citi viņu uzskatītu par nodevēju. Mazāk naidīgi noskaņotie teiktu: “Kāpēc tad tu stājies partijā?”, tādējādi atzīstot, ka līdz ar stāšanos politiskā partijā cilvēks atsakās no idejas kalpot sabiedrības labumam un taisnīgumam. Šis cilvēks tiktu izslēgts no partijas vai zaudētu kandidāta statusu, un viņu pilnīgi noteikti neievēlētu.

Vēl jo vairāk – šķiet neiedomājami, ka kāds jebkad atļautos šādus vārdus teikt. Patiesībā, ja nekļūdos, tāda gadījuma vēl nav bijis. Ja reiz ko līdzīgu kāds politiķis ir sacījis, tad visdrīzāk ar nolūku gūt citu partiju simpātijas. Un pat tad viņa vārdos izskanēja zināms goda aizskārums.

Turpretī gluži dabiski un pieņemami liekas teikt: “Es kā konservatīvais...” vai: “Es kā sociālists domāju, ka...” Tiesa, tas neattiecas tikai uz partijām. Cilvēki nekautrējas lietot arī vārdus “es kā francūzis domāju, ka...” vai “es kā katolis uzskatu, ka...”.

Meitenītes, kas teicās pieķērušās gollismam kā hitlerisma franču ekvivalentam, vēl piemetināja: “Patiesība ir relatīva, pat ģeometrijā.” Ar šiem vārdiem viņas pieskārās lietas būtībai.

Ja patiesības nav, tad ikviens var domāt tā vai citādi atkarībā no tā, kas viņš ir. Līdzīgi kā cilvēkam ir melni, brūni, rudi vai blondi mati vienkārši tāpēc, ka tā ir, tāpat viņam prātā ir tādas vai citādas domas. Un šīs domas, gluži tāpat kā mati, ir fiziski iepriekšnoteiktas.

Tomēr, ja atzīstam, ka patiesība eksistē, tad mēs drīkstam domāt tikai to, kas ir patiess. Mēs domājam noteiktā veidā nevis tāpēc, ka esam franči, katoļi vai sociālisti, bet gan tāpēc, ka acīmredzamības nepārvaramā gaisma mums liek domāt tā un ne citādi.

Ja skaidrības nav, ja ir šaubas, tad skaidrs ir tas, ka ar mums pieejamajām zināšanām uz šo jautājumu nav skaidras atbildes. Tomēr, ja vienā pusē ir kaut neliela varbūtība, tad ir skaidrs, ka pastāv neliela varbūtība, – un tā tālāk. Katrā gadījumā iekšējā gaisma sniedz skaidru atbildi tam, kurš to meklē. Atbildes saturs var būt vairāk vai mazāk apstiprinošs, bet tas arī nav tik svarīgi. To vienmēr var pārskatīt, tikai tajā nevar veikt labojumus, ja vien tie nenāk caur vēl lielāku iekšējo gaismu.

Ja kāds partijas biedrs ir apņēmies visās savās domās uzticēties tikai un vienīgi iekšējai gaismai, viņš nevar par šo apņemšanos paziņot partijai. Līdz ar to viņš nonāk situācijā, kurā ir spiests melot.

Viņš pieņem šo situāciju tikai tāpēc, ka vajadzība spiež viņu palikt partijā, lai varētu efektīvi piedalīties sabiedriskajās lietās. Bet šāda vajadzība ir ļaunums, kam jādara gals, pārtraucot partiju pastāvēšanu.

Cilvēks, kurš nav apņēmies uzticēties vienīgi iekšējai gaismai, ļauj savā dvēselē uzplaukt meliem un par to tiek sodīts ar iekšējo tumsu.

Ir veltīgi mēģināt no šiem meliem atbrīvoties, cenšoties nošķirt iekšējo brīvību no ārējās disciplīnas, jo tas nozīmē, ka šim kandidātam ir jāmelo sabiedrībai, kas viņu iecēlusi un pret ko viņam ir pienākums būt patiesam.

Ja es savas partijas vārdā taisos sacīt lietas, ko pats neuzskatu par patiesām un taisnīgām, vai man nevajadzētu sabiedrību par to iepriekš brīdināt? Ja es to nedaru, es meloju.

No visiem trim melošanas veidiem – melot partijai, melot sabiedrībai vai melot sev – pirmais ir visādā ziņā vismazākais ļaunums. Bet, ja dalība partijā vienmēr un jebkurā situācijā ietver nepieciešamību melot, tad pati partiju pastāvēšana ir uzskatāma par absolūtu, beznosacījuma ļaunumu.

Sanāksmju pieteikumos bieži var lasīt: X kungs iepazīstinās ar komunistu viedokli (par sanāksmē apskatāmo jautājumu). Y kungs paudīs sociālistu viedokli, bet Z iepazīstinās ar radikāļu viedokli.

Ar ko gan šie nelaimīgie apspriedās pirms sanāksmes, lai zinātu, kādus viedokļus paust? Kam viņi prasīja padomu? Orākulam? Kolektīvam nav ne mēles, ne spalvas. Visi runas orgāni pieder indivīdam. Indivīds neiemieso ne sociālistu, ne radikāļu kolektīvu. Staļins iemieso visu komunistu kopienu, bet viņš atrodas tālu. Viņam nevar piezvanīt, lai pirms sapulces apspriestos.

Nē, gan X, gan Y, gan Z pirms sapulces apspriedās tikai paši ar sevi. Viņi gribēja būt godīgi, tāpēc pārslēdzās uz īpašu prāta stāvokli – līdzīgu tam, kurā bieži bija nonākuši savā komunistu, sociālistu vai radikāļu pulcēšanās atmosfērā.

Ja šādā stāvoklī cilvēks ļaujas automātiskām reakcijām, viņam izdodas diezgan dabiski paust komunistiskos, sociālistiskos vai radikālos “viedokļus”.

Lai to panāktu, protams, nekādā gadījumā nedrīkst vērst uzmanību uz taisnīgo un patieso. Ja kāds tā dara, viņam draud briesmīgs risks – paust savu “personīgo viedokli”.

Jo mūsdienās tieksme pēc taisnīguma un patiesības tiek uzskatīta par personīgā viedokļa paušanas simptomu.

Kad Poncijs Pilāts Kristum vaicāja: “Kas ir patiesība?”, Kristus viņam neatbildēja. Viņš jau iepriekš bija atbildējis, teikdams: “Es esmu nācis, lai apliecinātu patiesību.”

Ir tikai viena atbilde. Patiesība ir domas, kas dzimst tādas domājošas būtnes prātā, kura vēlas tikai un vienīgi patiesību.

Meli un kļūdas – šie vārdi ir sinonīmi – ir domas, kas dzimst to cilvēku prātos, kuri nevēlas patiesību vai vēlas patiesību un vēl kaut ko citu. Piemēram, viņi vēlas tādu patiesību, kas atbilst kādai jau pastāvošai idejai.

Bet kā gan mēs varam vēlēties patiesību, ja neko par to nezinām? Tas ir lielākais no visiem noslēpumiem. Ja vārdus, kas izsaka cilvēkam nepieejamu pilnību, – tādus kā Dievs, patiesība, taisnīgums – izrunā ar iekšēju vēlmi, nesaistot ne ar kādiem priekšstatiem, tie spēj pacelt dvēseli un pieliet to ar gaismu.

Šo gaismu var gūt, tikai vēloties kailu patiesību un necenšoties iepriekš uzminēt tās saturu. Tā darbojas uzmanības mehānisms.

Nav iespējams izvērtēt šos briesmīgi sarežģītos sabiedriskās dzīves jautājumus, cenšoties, no vienas puses, ievērot patiesības, taisnīguma un sabiedriskā labuma principus, bet, no otras, saglabāt attieksmi, kāda tiek gaidīta no konkrēta politiskā grupējuma dalībniekiem. Cilvēks nespēj sadalīt savu uzmanību uz abām lietām. Faktiski katrs, kurš koncentrējas uz vienu, atstāj novārtā otru.

Tam, kurš atsakās no patiesības un taisnīguma principu ievērošanas, nekādas ciešanas nedraud, toties nepakļaušanās partiju sistēmā tiek sodīta kā vissmagākais pārkāpums. Šie sodi var skart visu, kas cilvēkam svarīgs, – karjeru, jūtas, draudzību, reputāciju, goda ārējos aspektus, dažkārt pat ģimenes dzīvi. Komunistu partija šo sistēmu noslīpējusi līdz pilnībai.

Sodu pastāvēšana neizbēgami atstāj kropļojošu iespaidu pat uz tāda cilvēka spriestspēju, kurš iekšēji nepadodas. Ja viņš reaģē un turas pretī partijas spiedienam, šīs reakcijas motīvs vairs nav saistīts ar patiesību un pret to vajadzētu izturēties ar aizdomām. Bet arī šīs aizdomas vairs nav saistītas ar patiesību, un tā tālāk. Patiesa uzmanība ir tik nežēlīgs, tik grūti sasniedzams stāvoklis, ka to var izsist no sliedēm jebkurš emocionāls traucēklis. Tāpēc jāpieliek milzīgs spēks, lai visā baiļu un cerību juceklī nosargātu savu spriestspēju.

Ja cilvēks, kurš strādā pie sarežģīta aprēķina, zina, ka dabūs pērienu ik reizi, kad rezultātā tiks iegūts pāra skaitlis, viņš ir ļoti grūtā situācijā. Kāda viņa dvēseles miesiskā daļa vienmēr mudinās nedaudz pamainīt aprēķinu, lai iegūtu nepāra skaitli. Ja viņš šai vēlmei pretosies, pastāv risks, ka pāra skaitlis sanāks pat tad, ja tam nav jāsanāk. Šādā situācijā grūti noturēt uzmanību, bet, tā kā rēķināšana prasa lielu rūpību, viņš neizbēgami pieļaus kļūdas. Un neko nelīdzēs tas, ka viņš ir ļoti gudrs, drosmīgs un vienmēr aizstāv patiesību.

Kā šādā situācijā rīkoties? Atbilde ir vienkārša. Ja vien ir iespēja aizbēgt no tiem, kas viņam draud ar pātagu, tad tas ir jādara. Ja bija iespēja ar šiem cilvēkiem nesapīties, tad tā noteikti bija jāizmanto.

Tas pats attiecas uz politiskajām partijām.

Ja valstī pastāv politiskās partijas, agri vai vēlu izveidojas situācija, kurā cilvēks nevar efektīvi līdzdarboties sabiedrisko lietu risināšanā, neiesaistoties partiju spēlē. Ikviens, kurš interesējas par sabiedriskajām norisēm, vēlas to darīt efektīvi. Tāpēc tie, kam rūp sabiedriskais labums, vai nu atmet šīs domas un pievēršas citām lietām, vai arī iet cauri šai partiju velmētavai. Un tad viņiem rodas citas raizes, kas vairs nav saistītas ar sabiedrības labumu.

Šajā ziņā partijas ir izcils mehānisms: tās ļauj panākt, ka valsts mērogā neviens prāts neveltīs uzmanību tam, lai sabiedriskajās lietās saskatītu labo, taisnīgo un patieso.

Rezultātā – ja neskaita dažas nejaušas sakritības – viss, kas tiek nolemts un īstenots, ir tiešā pretrunā ar taisnīgumu, patiesību un sabiedrības labumu.

Tikpat labi varētu uzticēt sabiedriskās dzīves organizēšanu velnam – pat viņš nevarētu izdomāt neko atjautīgāku. Ja situācija vēl nešķiet pavisam bezcerīga, tad tikai tāpēc, ka partijas nav paguvušas aprīt visu. Vai tiešām ir tik drūmi? Pēdējā laika notikumi rāda, ka ir tieši tik slikti, kā es to aprakstu.

Jāatzīst, ka partiju izmantoto garīgās un intelektuālās apspiešanas mehānismu vēsturiski ieviesa katoļu baznīca, lai apkarotu ķecerību.

Konvertīts, kurš pievienojas Baznīcai, vai ticīgais, kurš pēc rūpīgām pārdomām nolemj palikt Baznīcā, ir saskatījis to, kas katolismā ir labs un patiess. Taču, pārkāpjot baznīcas slieksni, viņš rīkojas tā, lai netiktu nodots anatēmai, t.i., viņš pieņem tā sauktās “ticības dogmas” visas uzreiz, lai arī nav ar tām iepazinies. Jo pat augsti izglītotam un kulturālam cilvēkam ar vienu mūžu nepietiktu, lai tās visas izpētītu.

Kā gan var pieslieties apgalvojumiem, kurus tu pat nezini? Tikai bez nosacījumiem pakļaujoties autoritātei, kas tos izdevusi.

Tieši tāpēc svētais Akvīnas Toms vēlējās, lai viņa tēzes balstītos tikai Baznīcas autoritātē un nekādos citos argumentos. Jo, viņaprāt, tiem, kuri pieņem Baznīcas autoritāti, nekas cits nav vajadzīgs. Toties tiem, kuri nepieņem, neviens pierādījums nešķitīs pietiekams.

Tādējādi tiek atmesta skaidrības iekšējā gaisma, šī īpašā uztveres spēja, kuru debesis piešķīrušas patiesību alkstošajai cilvēka dvēselei. Tā tiek nonivelēta līdz verdziskai kalpošanai – saskaitīšanas darbību veikšanai, kas izslēdz jebkādus garīgā likteņa meklējumus. Cilvēka domas virzošais spēks vairs nav atvērta beznosacījumu vēlme pēc patiesības, bet gan vēlme pakļauties iepriekš noteiktai mācībai.

Tā ir traģiska ironija, cik lielā mērā Jēzus dibinātā Baznīca apslāpējusi savu patiesības garu (ja, neskatoties uz inkvizīciju, šis gars neapslāpa pavisam, tad tikai tāpēc, ka misticisms tam deva drošu patvērumu). To pamanījuši daudzi. Taču mums paslīdējusi garām kāda cita traģiska ironija – tas, ka sacelšanās pret inkvizīcijas režīmu ar savu uzņemto kursu principā turpināja inkvizīcijas iesākto darbu.

Reformācija un renesanses humānisms, kas izrietēja no šīs sacelšanās, pēc trīs gadsimtu briešanas lielā mērā ietekmēja 1789. gada notikumus. Savukārt šie notikumi pēc kāda laika izveidoja mūsu partiju spēlēs balstīto demokrātiju, kur katra partija izrīkojas kā neliela laicīgā baznīca, kas bruņojusies ar ekskomunikācijas draudiem. Partiju ietekme ir saindējusi mūsu laikmeta garīgo dzīvi.

Cilvēks, kurš stājas partijā, visticamāk, ir saskatījis tās rīcībā un propagandā kaut ko, kas viņam šķitis labs un taisnīgs. Bet viņš nekad nav izpētījis partijas nostāju visos sabiedriskās dzīves jautājumos. Stājoties partijā, viņš pieņem visas partijas pozīcijas, arī tās, kuras nepazīst, tādējādi pakļaujot savu domāšanu partijas autoritātei. Kad viņš pamazām šīs pozīcijas iepazīst, viņš tās pieņem bez izvērtēšanas. Notiek tieši tas pats, kas ar cilvēku, kurš pievēršas katoļu ortodoksijai, sekojot Akvīnas Toma pasludinātajam principam.

Ja kāds, piesakoties uz partijas biedra karti, paziņotu: “Es piekrītu partijas pozīcijai tādā un tādā jautājumā, taču neesmu izpētījis nostāju citos jautājumos, tāpēc pagaidām palieku pie sava viedokļa, līdz būšu uzzinājis vairāk,” – viņam visdrīzāk atbildētu, lai pienāk kaut kad vēlāk.

Bet parasti – ar ļoti retiem izņēmumiem – cilvēks, kurš stājas partijā, paklausīgi pieņem tās garu, kas pēc tam izpaužas vārdos “es kā monarhists” vai “es kā sociālists domāju, ka...”. Jo tas ir tik ērti! Tas atbrīvo no domāšanas. Un nav nekā ērtāka par nedomāšanu.

Kas attiecas uz trešo partijām piemītošo īpašību, proti, ka tās kalpo par kolektīvo kaislību ģeneratoriem, – tas ir tik acīmredzami, ka pat neprasa paskaidrojumus. Kolektīvās emocijas ir vienīgais partiju enerģijas avots, ar kura palīdzību tās var izplatīt propagandu un izdarīt spiedienu uz katra atsevišķa biedra dvēseli.

Mēs esam liecinieki tam, kā akla sekošana partijas garam padara cilvēku kurlu pret taisnīgumu un kā pat visgodīgākie cilvēki kļūst par nežēlīgiem nevainīgu upuru mocītājiem. Visi to redz, taču neviens neierosina atteikties no organizācijām, kas uztur šo garu.

Narkotiskās vielas ir aizliegtas, lai gan ir cilvēki, kas no tām ir atkarīgi. Bet atkarīgo būtu daudz vairāk, ja valsts ļautu tirgot opiju un kokaīnu ar reklāmām nolīmētos tabakas kioskos.

Secinājums ir tāds, ka partijas ir gandrīz neatšķaidīts ļaunums. To ietekme ir gan principā kaitīga, gan arī kaitīga darbībā.

Savukārt partiju atcelšana nestu gandrīz tikai un vienīgi labumu. Principā tā būtu augstākajā mērā pamatota, un arī praktiski tai varētu būt tikai pozitīvs efekts.

Tad kandidāts vairs neteiktu vēlētājiem “es sekoju tādai un tādai etiķetei”, kas tāpat sabiedrībai gandrīz neko nepasaka par viņa attieksmi pret konkrētiem jautājumiem, bet gan – “par to un to jautājumu man ir tādi un tādi uzskati”.

Ievēlētie politiķi tad grupētos vai dalītos atkarībā no tā, kā dabiski veidojas un mainās viņu pārliecība. Es, teiksim, piekrītu A kungam kolonizācijas jautājumā, bet nepiekrītu jautājumā par zemnieku īpašumiem, turpretī ar B kungu – tieši otrādi. Tāpēc pirms sanāksmes, kurā izskatīs kolonizācijas jautājumu, es parunātu ar A, bet pirms zemnieku jautājuma risināšanas apspriestos ar B.

Mākslīgajam politisko partiju kristalizēšanās procesam mēdz būt tik maz saistības ar deputātu īsto pārliecību, ka vienas partijas deputāts var pilnīgi visā nepiekrist kādam kolēģim no savas partijas, savukārt pilnībā piekrist kādas citas partijas loceklim.

Cik reižu 1932. gadā Vācijā nav gadījies tā, ka uz ielas satiekas komunists ar nacistu un aprunājušies, sev par lielu pārsteigumu, saprot, ka abi ir vienisprātis gandrīz visos jautājumos!

Intelektuālās aprindas dabiskā kārtā organizētos ārpus parlamenta – ap politisko ideju žurnāliem. Taču tās nedrīkstētu būt nemainīgas. Mainība būtu šo līdzīgā pārliecībā balstīto aprindu galvenā iezīme, ar ko tās atšķirtos no partijām un kas tām ļautu izvairīties no sliktas ietekmes. Cilvēks, kurš uztur draudzīgas attiecības ar kāda žurnāla redaktoru un autoriem vai kurš pats šim žurnālam raksta, varētu uzskatīt, ka sazinās ar šī izdevuma interesentu loku, taču viņš pats nevarētu zināt, vai pie tā pieder, jo nebūtu noteiktas robežas, kas nosaka piederību pie kādām aprindām. Tālāk būtu tie, kas šo žurnālu lasa un pazīst dažus no autoriem. Vēl tālāk – regulārie lasītāji, kas tajā smeļas idejas, un aiz tiem – nejauši lasītāji, bet nevienam no viņiem nenāktu prātā teikt: “Es kā šī žurnāla lasītājs uzskatu, ka...”

Ja kāds no žurnāla autoriem izlemtu piedalīties vēlēšanās, viņam būtu liegts pārstāvēt šo žurnālu. Tāpat žurnāls nedrīkstētu izvirzīt savu kandidātu, kā arī tieši vai netieši atbalstīt viņa kandidatūru vai kaut vai to pieminēt. Būtu jāaizliedz jebkādas žurnāla “draugu” pulcēšanās.

Ja kāds žurnāls, piedraudot ar sankcijām, liegtu tā autoriem publicēties citos izdevumos, tam būtu jāpārtrauc darbība, līdzko šis fakts tiktu pierādīts.

Būtu vajadzīgs īpašs preses nolikums, kas neļautu turpināt darbību izdevumiem, ar kuriem nav iespējama godprātīga sadarbība (tādiem kā Gringoire, Marie-Claire u.c.).

Ja, veidojoties jaunam interesentu lokam, tā dalībniekiem tiktu noteiktas kādas prasības, šis process būtu jāaptur un atbildīgie jāsoda.

Protams, rastos arī pagrīdes partijas, taču tām būtu slikta reputācija. Tāpēc šie cilvēki nevarētu atklāti nodarboties ar idejisko paverdzināšanu un propagandu partijas vārdā. Šādai partijai būtu grūti noturēt cilvēkus savos interešu, kaislību un pienākumu tīklos.

Ja likums ir objektīvs, taisnīgs un darbojas ikvienam viegli izprotamu sabiedrisko interešu labā, tam izdodas mazināt to, ko tas aizliedz. Pietiek ar likumu pašu par sevi, lai tas sasniegtu mērķi, un līdz ar to gandrīz var iztikt bez sodīšanas.

Likumam pašam par sevi piemītošais spēks ir sen aizmirsts sabiedriskās dzīves faktors, kuru būtu vērts atdzīvināt.

Domājams arī, ka pagrīdes partijas nespētu nodarīt tik lielu kaitējumu kā legāli pastāvošās.

Pat ļoti rūpīgi iedziļinoties šajā jautājumā, ir grūti atrast trūkumus, kas varētu rasties, likvidējot partijas.

Sanāk dīvains paradokss: lai arī šādai rīcībai nebūtu teju nekādu negatīvu blakņu, ir ļoti maza iespēja, ka šie soļi tiks sperti. Jo cilvēki domā tā: ja jau tas ir tik vienkārši, kāpēc tas jau sen nav izdarīts?

Parasti lielās lietas ir viegli un vienkārši izdarāmas.

Turklāt šādi soļi nāktu par labu ne tikai sabiedriskajām lietām, bet arī daudzām citām dzīves jomām, kuras partiju garam ir izdevies sabojāt.

Institūcijas, kas nosaka sabiedrisko dzīvi, parasti ietekmē arī valsts sabiedrisko domu, jo tādā veidā darbojas varas prestižs.

Cilvēki par jebkuru jomu iemācījušies domāt, tikai ieņemot nostāju “par” vai “pret” un pēc tam piemeklējot argumentus savai nostājai. Šī uzvedība ir tiešā veidā pārņemta no partijām.

Gluži tāpat kā politiskajās partijās allaž atrodas daži demokrāti, kuri gatavi atzīt vairākas partijas, tāpat notiek arī ar cilvēku viedokļiem: vienmēr kāds plaši domājošais ir gatavs atzīt arī tādu viedokli, kuram pats nepiekrīt. Šie cilvēki ir zaudējuši spēju atšķirt labu no ļauna.

Ir arī tādi, kuri nav ar mieru izskatīt neko, kas būtu pretrunā ar viņu viedokli. Šāda uzvedība ir tiešā veidā pārņemta no totalitārisma.

Kad Einšteins viesojās Francijā, visi cilvēki no visdažādākā līmeņa intelektuālajām aprindām, pat zinātnieki, sadalījās divās nometnēs: par un pret. Ikvienai jaunai zinātniskai idejai parasti ir gan pretinieki, gan atbalstītāji, un abas šīs puses visnožēlojamākajā veidā ir pārņēmis partiju gars. Arī šajās aprindās parasti kaut kādā mērā izkristalizējas dažādas frakcijas un tendences.

Mākslā un literatūrā šī parādība ir vēl izplatītāka. Gan kubisms, gan sirreālisms bija sava veida partijas. Sabiedrība ir bijusi sašķelta Morasa un Žida atbalstītājos. Ja gribi kļūt slavens, uzturēšanās partijas gara apsēstu pielūdzēju pulkā var lieti noderēt.

Tāpat nav lielas atšķirības, vai kalpot partijai vai baznīcai (vai būt antireliģiozam). Tas vienmēr nozīmē ieņemt nostāju par vai pret ticību Dievam, par vai pret kristietību utt. Arī reliģijas jautājumos esam nonākuši līdz apzīmējumam “karojošās puses”.

Pat skolas, lai veicinātu bērnu domāšanu, vairs nespēj neko labāku kā likt viņiem iestāties par vai pret. Bērniem nolasa priekšā kāda izcila autora citātu un prasa: “Jūs piekrītat vai nepiekrītat? Pamatojiet savu izvēli.” Un eksāmenā nabaga skolēns, kuram dotas tikai trīs stundas domrakstam, nevar atļauties veltīt vairāk par piecām minūtēm tam, lai izlemtu – piekrist vai ne. Būtu taču daudz vieglāk dot uzdevumu: “Padomājiet par šo tekstu un izsakiet savas domas.”

Gandrīz visur – un bieži vien tikai tīri tehnisku iemeslu dēļ – cilvēki izvēlas nevis domāt, bet gan ieņemt nostāju: par vai pret. Šāda izvēle aizstāj domāšanu.

Tā ir kā spitālība, kas radusies politiskajās aprindās un pārņēmusi valsti, nodarot kaitējumu visai cilvēku domāšanai.

Maz ticams, ka šo nāvējošo slimību varētu novērst citādi, kā vien atceļot politiskās partijas.

Écrits de Londres, 1940