Parastais lāčpurns

Nesen, runājot ar Latvijā galvenajām sēņu pazinējām Initu Dānieli un Diānu Meieri, es jautāju: “Ko jūs domājat par murķeļiem?” – “Murķeļu nav,” man saka. – “Paga, mani vēl pagājušajā pavasarī draugi cienāja ar murķeļu mērci, ko nozīmē – nav?” – “Murķeļu nav,” man saka, “ir bisītes, ko nevienam nevajadzētu ēst, un ir lāčpurns, kas ir gan vērtīgs, gan garšīgs. Murķeļu nav.” Abu cienīto mikoloģu 2020. gadā izdotā Lielā Latvijas sēņu grāmata (Latvijas Dabas muzejs, Karšu izdevniecība Jāņa sēta) 489. lpp. satur attēlus un aprakstu, kas attiecas uz “parasto lāčpurnu”. Zem latviskā nosaukuma stāv rakstīts: Morchella esculenta (L.) Pers. Ar to domāts sēnes latīniskais, mikoloģijā starptautiski akceptētais nosaukums, kuru pavada šī nosaukuma piešķīrējs: L. norāda uz “modernās taksonomijas tēvu” Karlu Linneju, bet Pers. – uz vācu mikologu Kristiānu Hendriku Personu. Taču viss nav tik vienkārši.

Pie latīniskajā sēnes nosaukumā ietvertā vārda Morchella tūlīt atgriezīsimies; to raksturojošais esculenta 18. gadsimta zinātnieku lietotajā smagnējā latīņu valodā lietots ar nozīmi “ēdama”, un šis apzīmējums pievienots daudzām 18. gadsimtā aprakstītām sēņu sugām. Karls Linnejs, uz kuru norādīts iekavās, nekad šo sugu nav saucis par Morchella esculenta. Viņa 1753. gadā publiskotais šīs sēņu sugas nosaukums bija Phallus esculentus (vienkārši runājot, “ēdams pimpis”) ar piebildi: “phallus pileo ovato, stipite nudo rugoso – pimpis ar olveida galviņu, kailu un krunkainu kātiņu”.

Lai saprastu šīs sēņu sugas pārvēršanos par Morchella un izdibinātu, kas domāts ar šo vārdu, jārēķinās ar 18. gadsimta zinātnieku atšķirībām un iesakņotību dažādu tautu kultūrās. Jau pieminētais Kristiāns Hendriks Persons, kurš šai sugai devis tās joprojām vispārpieņemto vārdu, ir latinizējis vācu vārdu die Morchel, ar ko jau kopš 16. gadsimta vāciski apzīmē, kā norāda vārdnīcas, fungi esculenti colore subfusco – “ēdamas sēnes patumšā krāsā”. Taču dažādos tagadējās Vācijas novados ar to pašu vārdu apzīmēja sakņaugus (bietes u.tml.). Iemesli tik izplūdušām vārdu robežām saistīti ar sensenām grūtībām saprast, kas vispār ir sēnes, jo līdz pat samērā neseniem laikiem tās tika uzskatītas par augiem un iekļautas augu valsts sastāvā, ar to vienu īpatnību, ka sēnes rodas nevis no sēklām, bet no nekā vai drīzāk pašas no sevis, vai, īpašos gadījumos, – no zibens spēriena. Vismaz tā šķita vēl pirms pāris gadsimtiem, pirms atklāja sporas un sāka pētīt sēņotni jeb micēliju. Sēņu atšķirība no augiem un dzīvniekiem zināma jau pāris gadsimtus, turklāt skaidrs, ka sēnes ir radniecīgākas dzīvniekiem nekā augiem, taču pasaules mikologu cīņa par sēņu valsts pilnīgu atzīšanu ja ne gluži par pasaules valdniecēm, tad vismaz par patstāvīgu valstību, lai līdzās florai un faunai tikpat dabiski būtu runāt par fungu (flora, fauna un funga), – vēl nav galā pat ANO līmenī.

Taču atgriezīsimies pie murķeļiem, kuru nav. Dažādu tautu iztēle parastos lāčpurnus nosaukusi par “sauszemes zivīm”, “pimpīšiem”, “austiņām”, “čūskgalvām” vai “švammēm”. Latvijā šai sugai radniecīgi arī smailais lāčpurns, augstais lāčpurns un zvana lāčpurns, taču pasaulē šobrīd pazīstamas vismaz 80 pie Morchella ģints piederīgas sugas. Zinātnieki stāsta, ka šīs ģints aizsākumi, visticamāk, meklējami Vidusjūras baseina tuvumā apmēram pirms 154 miljoniem gadu. Daudzām no šīm sugām izveidojušās simbiotiskas attiecības ar atsevišķām koku sugām: parastais lāčpurns sadarbojas un sadzīvo ar lapu kokiem; citas, tumšākas lāčpurnu sugas izveidojušas simbiotiskas attiecības ar čiekuru kokiem un savas pirofiliskās dabas dēļ labprāt aug nesen izdegušos vai izdedzinātos mežos (ar centieniem palielināt lāčpurnu ražu agrāk daudzviet saistīti apzināti izraisīti mežu ugunsgrēki). Ciešo simbiotisko attiecību dēļ ar dažādām koku sugām līdz pat nesenam laikam mēģinājumi mākslīgi audzēt lāčpurnus nebija sekmīgi, lai gan daudzu tautu virtuvēs pieprasījums pēc šīs delikateses krietni pārsniedz piedāvājumu. Tomēr 2021. gadā Dānijā izdevās sekmīgi iegūt pirmo mākslīgi kultivēto lāčpurnu ražu (kā stāsta – ap 10 kg sēņu no 1 m²).

Tā kā šīs sēņu sugas savus dzimumorgānus jeb augļus nes aprīlī, mikofilās kultūrās ar šo sēņu lasīšanu saistās pirmie pavasara meža svētki. Tiem mūsu lasītājiem, kuriem ir paradums vai rodas vēlme doties aprīļa nogalē uz mežu, lai lasītu parastos un citus lāčpurnus, ļoti ieteicams apgūt atšķirības starp lāčpurniem un bisītēm, ko dažviet sauc par falšajiem lāčpurniem. Neatkarīgi no tā, vai jūsu ontoloģiskajā pasaules aprakstā murķeļi ir vai nav, jāmācās pazīt sēnes un atšķirt to sugas. Citādi var iznākt kā man ar murķeļiem.