Pārtrauktie dialogi

Parīzē, 1971. gada 29. martā

– Dienā, kad mēs ar Bretonu satikāmies, trīs vārdi, kas veidoja mūsu draudzību, bija Rembo, Lotreamons un Žarī. Tolaik par Rembo nerunāja. Par Lotreamonu vēl mazāk. Un par Žarī vispār nemaz. Tas bija 1917. gadā.

– Kas jūs iepazīstināja ar Rembo daiļradi?

– Ja lasāt “Bāzeles zvanus”, tur ir kāda sieviete, vārdā Katrīna, kuru dzīvē sauca Elizabete. Viņa bija gruzīniete. Viņa man deva lasīt Rembo grāmatas, kad man bija 11 gadu. Viņa man iemācīja arī daudzas citas lietas. Viņa bija ļoti skaista. Maza galva, gari, melni mati. Milzīgas, gaiši zilas acis. Viņa bija gan sociāliste, gan mazliet anarhiste. Viņa bija iejaukta Bono bandas lietās. Pēc atgriešanās dzimtenē viņa izdarīja pašnāvību, ielecot ezerā. Varbūt tāpēc, ka turienes revolūcijas rezultāti viņai šķita nožēlojami. Viņas māte dzīvoja netālu no Zvaigznes laukuma, un manas ģimenes locekļi viņu vakaros apciemoja. Viņa nāca pie mums uz mājām un bija man pieķērusies. Es viņai šķitu jokains, un viņa man deva lasīt dažādus autorus – Malarmē, Tolstoju, Gorkiju.

– Vienpadsmit gados?

– Jā. Pat vēl agrāk. Deviņu gadu vecumā es jau biju izlasījis visu, lai varētu nokārtot vidusskolas eksāmenus. Es teicami pārzināju skolas programmu. Atceros, ka astoņu gadu vecumā, kad vēl apmeklēju mazo meiteņu skolu, mums deva uzdevumu aprakstīt ceļu no mājām uz skolu. Tā kā manu vecāku mājas atradās pavisam tuvu skolai, es iekļāvu visas detaļas. Es uzrakstīju: “Kāpju lejā pa trepēm un redzu, kā no 14. dzīvokļa iznāk 1. dzīvokļa kalpone ar savu mīļāko.” Tas izraisīja briesmīgu skandālu. Es sadusmojos un teicu: “Bet vārds “mīļākais” neizraisa skandālu ne Rasina, ne Korneija darbos.” Mazo meiteņu skolā visi bija šokēti.

– Vai esat saticis Apolinēru?

– Es pie viņa aizgāju pat uz slimnīcu pirms viņa nāves.

– Kāds viņš bija?

– Resns. Vēders valstījās uz viņa samērā īsajām kājām. Viņam ļoti patika smieties. Viņš nomira pamiera dienā. Tad es uzrakstīju dzejoli “Iesmaržotais gaiss”.

– Jūsu raksts par Anatola Fransa nāvi ir skarbs.

– Tikai dažas rindiņas. Tas tika publicēts laikrakstā Literatūra.

– Ja atminos, nosaukums...

– “Es uzspļauju līķim”.

– Apburoši.

– Tas izraisīja skandālu. Visiem tas likās riebīgi – gluži kā viss pārējais, ko darīju. Cilvēki no manis baidās, viņi nesaprot tā visa slēpto nozīmi. Viņi ir gatavi noticēt jebkam. Ar Apolinēru bija tāpat. Kad nozaga Džokondu, viņu apsūdzēja un ielika cietumā. Tāda līmeņa dzejnieku!

– Vai Huans Griss bija jūsu draugs?

– Gara auguma spāņu puisis ar sapņainām acīm, kuram cilvēki nepievērsa uzmanību. Viņu uzskatīja par Pikaso sekotāju. Griss bija izsmalcināts, un viņa gleznas tāpat.

– Un Sandrārs?

– Mēs viņu redzējām, kad viņš bija zaudējis roku. Man ne pārāk patīk viņa dzeja. Un proza arī ne.

– Un kāds bija Pikaso?

– Gudrs, viņš uzturēja labas attiecības ar visiem.

Parīzē, 1971. gada 31. martā

– Kad nodega Nerudas māja, es uzrakstīju viņam veltītu dzejoli, lai viņš spētu noticēt, ka viss joprojām pastāv. Šajā dzejolī nebija minēts nekas konkrēts. No galvas es to neatceros. Bet dzejolī bija rindiņa: “Un tā otra, kura tevi nemīl.” Kad iznāca grāmata, Elza man sarīkoja scēnu. Viņa man teica: “Es zinu, ka tu staigā apkārt, apgalvojot, ka es tevi nemīlu. To es varu paciest, bet kāpēc tu to raksti?” Tad es viņai teicu: “Paklau, nav runa par tevi. Tas ir saistīts ar Nerudu. Es nesaprotu šo pārmetumu: tu man nekad neesi teikusi, ka mani mīli...” Viņa neko neatbildēja. Pagāja gadi, un kādu rītu viņa man sacīja: “Zini, es pēdējā laikā bieži domāju par vienu lietu saistībā ar dzejoli Nerudam: tu man pārmeti, ka nekad neesmu tev teikusi, ka tevi mīlu. Tā ir tiesa. Bet labi, es tev to pateikšu. Es tevi mīlu.” Vari iztēloties, kā jutos, to izdzirdot? Tieši tajā dienā viņa nomira.

– Ko viņa teica par “Elzas jukušo” un mīlas dzejoļiem?

– Kad mēs šos darbus lasījām, viņa tiecās nozust. Es zināju, ka tā ir pieticības pazīme. Bet, ja es būtu pārtraucis rakstīt šos dzejoļus, viņa domātu, ka es viņu vairs nemīlu. Es nekad neesmu pārstājis viņu mīlēt.

Parīzē, 1971. gada 7. aprīlī

– Visos pasaules muzejos gleznas izvēlas pēc vērtējuma. Dieva dēļ, kurš tās vērtē? “Šī glezna ir skaista, bet šī nav.” Katrā paaudzē muzeju darbinieki, kritiķi, ekseģēti sevi pasludina par īstenās labās gaumes čempioniem. Bet jebkura gaume ir atkarīga no cilvēka vai no laikmeta. Vieni iegūst, bet citi zaudē, tas arī viss. Tas attiecas ne tikai uz glezniecību, bet arī uz literatūru. Piemēram, Anrī de Reņjē – kas viņš tāds ir? Nekas. Bet mēs viņu pielūdzām.

Parīzē, 1971. gada 8. aprīlī

– Mana māte nebija precējusies ar manu tēvu.

– Jūsu tēva uzvārds nebija Aragons?

– Viņa uzvārds bija Andriē, un viņš bija policijas prefekts. Pēc tam, kad bija kļuvis par deputātu, vai arī pirms tam. Pēc piedzimšanas mani nereģistrēja. Juridiski man nav tēva. Manam tēvam bija jāizdomā uzvārds. Viņa zemapziņā bija Spānija, un viņš izvēlējās Aragonu. Un, tā kā viņš bija ietekmīgs, viņam izdevās šo vārdu legalizēt. Ģimenē par Aragonu sauc tikai mani.

– Kāpēc jums nav bērnu?

– Vai vari iedomāties bērnu uz rokām okupācijas un pretošanās laikā? Mēs neko nevarējām darīt. Turklāt mēs vairs nebijām tik jauni. Un pēc tam, zini, kad pieradām... Es ļoti mīlēju māti. Bet es darīju visu, lai viņa nekad neiepazītos ar Elzu.

Parīzē, 1971. gada 18. aprīlī

– Es tev zvanu no Centrālās komitejas. Sesijā ir pārtraukums, tāpēc pienācu pie telefona, lai tev piezvanītu...

– Jauki.

– Principā es palieku šeit. Es tev teikšu, ka patiesībā gribu iet prom. Es palikšu tāpēc, ka cilvēciskās attiecības ir svarīgākas par politiskajām.

Parīzē, 1971. gada 4. maijā

– Manuprāt, vārdam “buržujs” nav lielas nozīmes. Nimjē paaudze, kurai viņš ir pēdējais pārstāvis, dzīvoja pēc noteiktiem Balzaka priekšstatiem. Viņi sevi iztēlojās, balstoties uz “Zaudētajām ilūzijām”. Tam bija visdažādākie rezultāti. Daži bija nekaitīgi, piemēram, Boriss Viāns. Tas bija kaut kas. Es sev teicu: nu re, es novecoju, es vairs nepiekrītu jauniešiem utt. Tad pagāja laiks, un es satiku cilvēkus, ar kuriem varu runāt bez pārākuma vai mazvērtības sajūtas.

Parīzē, 1971. gada 8. maijā

– Atbrauc pie manis, gribu ar tevi parunāt par atvaļinājumu. Man jānoīrē istabas Brēna ragā, pilnīgā jūras ielenkumā. Tās, kuras es gribēju, atradās virs Tulonas, ar apbrīnojamu ainavu, ļoti labas istabas, turklāt ļoti izdevīgas. Bandolā neko noīrēt nav iespējams, cena ir pārāk augsta, viesnīcās ir tikai mazi numuriņi, numuriņi bērniem. Vakar no rīta apmeklēju septiņas viesnīcas dažādās vietās, gandrīz viss ir rezervēts. Es ieraudzīju vecu māju, līdzīgu tai, kurā manā bērnībā dzīvoja ģimenes draugi. Tā ir pārkrāsota, atjaunota, bet katrā numurā ir vannasistaba, no tiem visiem paveras skats uz jūru. Mājas priekšā ir terase un neliels baseins. Ir 20 numuri. Tā ir nomaļa vieta ar dārzu. Absolūti mierīga. Tur nav ceļa. Adresi man iedeva taksometra šoferis. Kad iziet no viesnīcas dārza, var peldēties jūrā. Līcī ir pludmale. No rītiem peldēsimies. Pludmale būs pavisam tukša, tā ir par mazu, lai būtu pārpildīta. Lai tiktu uz Šatovalonu, jāšķērso Tulona, tie ir apmēram 10 kilometri, un Brēna rags ir pie Tulonas robežas. Šī vieta atrodas mežā, tur nav taku, nav neviena cilvēka. Māja ir celta 19. gadsimta 80.–90. gadu stilā. Mums trim – Žanam Luī, Žanam un man – tie būs 27 tūkstoši franku dienā par puspansiju.

– Kāpēc jūs nepalikāt vēl vienu dienu, lai apciemotu Pikaso?

– Tāpēc, ka gribēju palikt Parīzē.

– Nevis satikt savu seno draugu?

– Nu ja, nākamnedēļ viss būs tik sarežģīti. Man ir tik daudz problēmu un grūtību, par kurām es tev nestāstu. Man jārūpējas par dažādām lietām un cilvēkiem, kuriem nav ko ēst vai kuriem vajag manu klātbūtni. Dažādiem dzīves pabērniem būs nepatikšanas, ja es viņiem nepalīdzēšu. Turklāt man ārkārtīgi nežēlīgi uzbrūk Tel Quel. Viss ir vērsts pret mani neatkarīgi no tā, vai mani nosauc vārdā vai ne. Viņi runā par manu “tumsonīgo pieeju”. Tas mani satrauc citu, netiešu iemeslu dēļ.

– Jūs ietekmē nelielās tirāžas žurnāls Tel Quel?

– Neietekmē, bet tas ir politisks kropļojums.

– Kāda tam nozīme?

– Ļoti liela! Tas ietekmē visu manu pagātni, tagadni un turpmāko dzīvi. Ne jau Bretona, bet manas partijas – Francijas Komunistiskās partijas – dēļ. Ir runa tikai par to, tā visa ir liela operācija, kas nāk no partijas iekšpuses un ārpuses, lai mani iznīcinātu – pavisam vienkārši. Man nešķiet, ka viņiem tas izdosies, bet tā ir gluži cita lieta.

– Vai apzināties, cik ļoti cilvēki jūs ciena?

– Es nebaidos, bet ļoti labi zinu, kam un kā mēs pievēršamies, un man no tā kļūst slikti, saproti?

– Nesaprotu.

– Kā lai tu saprastu, mazais? Ir lietas, kuras tu pat nezini. Kad mēs par tām runājam, es labi redzu tavu pārsteigto skatienu. Varbūt nepieciešamības gadījumā es tev paskaidrošu, bet ne pa telefonu. 40 gadus es darīju visu, lai neļautu lietām attīstīties. Un pēkšņi es kļūstu par galveno ienaidnieku cilvēkiem, kuri tur iekļūst, kuri ir ieradušies iegūt noteiktu auditoriju, kas, manuprāt, ir absolūti mākslīga. Nerunājot par to, ka viņu rakstītais nav saprotams pat cilvēkiem, kuri viņus atbalsta. Šiem cilvēkiem es nepatīku, saproti?

– Vai tāpēc, ka esat komunists?

– Ne tikai. Turklāt man vienalga. Taču runa nav par mani. Ir lietas, par kurām es iestājos, un ir pārāk grūti tev to izskaidrot.

Parīze, 1971. gada 9. maijs

– Pēkšņi mani piemeklēja lēkme, kas ilga vairāk nekā 12 stundas. Es biju tik briesmīgā stāvoklī, ka gribējās nosprāgt. Bija tāda sajūta, it kā krūtīs bāztu kanalizācijas cauruli.

– Tas ir neticami.

– Nav nekā ticamāka par slimību.

– Jums būtu jāuzmanās.

– Ir lietas, no kurām sevi nevar pasargāt. Sestdien un svētdien es vienkārši palikšu mājās un “virpināšu diegus”, kā mēdza teikt Elza.

– Ko tas nozīmē?

– Viņa tā teica, kad rakstīja grāmatu.

Parīze, 1971. gada 27. jūlijs

Ir četri no rīta. Aragons man nolasīja savus dzejoļus no “Lielās jautrības” un turpināja lasīt “Teātra cilvēku”.

– Šis teātris ir romāns. Kāpēc jūs to nenosaucāt par “Teātri/romānu” vai “Romānu/teātri”? Es atzīstos, ka savā dzīvē esmu lasījis ļoti maz.

– Tā nav taisnība. Kāpēc tu sevi noniecini? Atšķirība starp tevi un mani ir tāda, ka es lasīju daudz sliktu romānu. Kad dzīvoju Neijī, ap sešiem rītā es kājām gāju mājās no Monmartras un ieraudzīju mammu raudam. Viņa mani gaidīja uz kāpnēm, es viņai paskaidroju. Nākamajā dienā viņa mani atkal gaidīja. Kādudien es aizgāju no mājām. Mani ielaida padzīvot kādās istabās. Es centos būt pēc iespējas tuvāk vietām, kuras meklēju. Zini, toreiz man bija laba veselība! Un katru dienu cita sieviete. Viņas mani vienmēr pameta, jo es viņas nogurdināju. Viņas vairs nespēja izturēt.

Parīzē, 1972. gada 16. februārī

– 1947. gadā mēs ar Elzu devāmies ceļojumā pa tautas demokrātijām. Mēs bijām Dienvidslāvijā, Ungārijā, Rumānijā, PSRS, līdz Somijas robežai. Atgriezāmies caur Poliju. Rumānijā notika kas savāds. Visur, kur Elza ieradās, valdīja īpašas emocijas, daudzi skūpstīja viņas kleitas apakšmalu. Šī dīvainība noskaidrojās, kad nonācām klosterī. Mūķenes bija ārkārtīgi satrauktas. Patiesībā viņas Elzu bija noturējušas par Rumānijas karalieni, jo viņa bija tai ļoti līdzīga.

– Kā viņa to uztvēra?

– Viņa bija apmulsusi. Pirmoreiz, kad Elzu satiku, es redzēju tikai viņas kājas. Tās bija dievišķas. Es biju kopā ar savu draugu Tialu, viņš viņu atveda. Un mani uzreiz pārņēma viena doma, proti, palikt vienatnē ar viņu. Es nevarēju beigt skatīties uz Elzas kājām. Beigās es Tialam teicu: “Tevi gaida sieva, tu nokavēsi vakariņas.” Viņa sieva vakariņoja astoņos. Tials aizgāja nikns kā pūķis, apgalvojot, ka esmu briesmīgs nelietis.

– Kāda viņa bija 1928. gadā, kad jūs viņu satikāt?

– Elza bija tieši tāda kā šajā fotogrāfijā, kur viņa redzama noliekusies uz restorāna La Coupole terases. Mums bija 30 gadu. Mūsu tikšanās īpatnība bija tā, ka tā nebija mīlestība no pirmā acu uzmetiena. Mēs bijām vīrietis un sieviete katrs ar savu pagātni. Es to nesen teicu konferencē Malakofā, lai atspēkotu šo pastkartīšu mītu par mūsu mīlestību. “Lunaparkā” Elza raksta par sievieti, kas izīrējusi māju kādam vīrietim, kuru viņa nepazīst un kurš rakstāmgaldā atstājis mīlas vēstules. Viņa tās izlasa. Šīs vēstules veido romāna nodaļas, lai gan patiesībā tās ir īstas vēstules. Un par pēdējo vēstuli, kuru rakstījis vīrs, ir šāds stāsts: Elza, kas nekad mani nepameta, bija aizbraukusi uz Padomju Savienību, atstājot mani Parīzē. Viņai bija jāfilmējas filmā “Normandija–Nemuna”. Viņa tur palika četras nedēļas. Vismaz. Bez manis. Kad viņa atgriezās, es viņai teicu: “Vai savā romānā iekļausi mīļāko vēstules, ir tava darīšana, un man tas šķiet iespējams, bet, ja es tur nefigurēšu, es to nepieņemšu. Es uzrakstīju vēstuli, iekļauj to savā grāmatā.” Viņa to paņēma, izlasīja un man teica: “Es to iekļaušu.” Tā ka vīra vēstule ir mana. Tā ir intīma saruna, kas nepavisam neatbilst priekšstatam par mūsu attiecībām. Lai saprastu, tev tā tikai jāpārlasa. Es jau to esmu teicis, iedomājies: neviens negrib tam ticēt. Tas liecina, ka cilvēki vienmēr dod priekšroku izdomājumam, nevis patiesībai.

– Vai jums skauda Elzas pagātne?

– Es jau to vienreiz teicu. Grāmatas nosaukums ir “Elza”. Daudzi vīrieši bija viņā iemīlējušies. Sevišķi rakstnieki. Un pat ģēniji. Strukturālists Romans Jakobsons viņai rakstīja vēstules visu mūžu. Šklovskis, tikpat aizrāvies, viņai veltīja grāmatu “Zoo: vēstules ne par mīlestību jeb Trešā Eloīza”. To izlasīja Gorkijs. Viņam patika tikai viens fragments – Elzas vēstule, ko Šklovskis bija pamanījies iekļaut grāmatā. Tāpēc Gorkijs vēlējās ar Elzu iepazīties, un viņa to iedvesmoja kļūt par rakstnieku. “Tas ir absolūti nepieciešams: jūs runājat tīrākajā krievu valodā, kāda vien iespējama.” Viņai bija 26 gadi, un viņa izdeva grāmatu “Taiti”. Otrā grāmata bija “Meža zemene”. Viņas bērnības stāsts. Viņa bija precējusies ar Triolē, kura uzvārdu paturēja visu mūžu, pat pēc šķiršanās. Kad es viņu satiku, viņa grasījās doties uz Padomju Savienību. Viņa palika manis dēļ. Esmu vainīgs šajā noziegumā. Bet viņa kategoriski atteicās nākt dzīvot pie manis. Viņa teica: “Es negribu dzīvokli, dzīvot kopā ar vīrieti, nē.” Viņa ļoti labi jutās viesnīcas istabā Kampaņpremjēras ielā. Mana darbnīca bija otrā ielas galā. Man bija ārkārtīgi grūti viņu pārliecināt pārvākties pie manis. Viņa bija vairāku Krievijas žurnālu un laikrakstu korespondente, un tolaik viņai varēja maksāt. Izdevniecība Gallimard vairs ar mani nesadarbojās, es vairs nesaņēmu ikmēneša maksājumu, tāpēc viņa nolēma izgatavot kaklarotas. Triolē viņai iedeva 2000 franku, par ko mēs Sentjē ielā no Čehoslovākijas vairumtirgotājiem nopirkām materiālus, no kuriem veidojām kaklarotas. Pēc tam es Triolē šo summu atdevu. Elzai bija zināmas problēmas ar sirreālistiem. Viņa atbildēja uz Bretona jūtām, un viņam bija jāņem vērā, ka es viņu mīlu. Viņa nebija nepieejama. Elzai bija ļoti labas attiecības ar cilvēkiem, kurus viņa bija pazinusi, piemēram, ar Fernānu Ležē. Un ar daudziem citiem. Es apzinātu viņus nenosaucu. Viņa bija tuva Dišāna draudzene, bet pameta viņu manis dēļ. Elza tikās ar daudziem krievu režisoriem. Viņa interesējās par teātri. Cilvēki, kas atbrauca no PSRS, vienmēr ciemojās pie Elzas. Viņai bija vislabākās attiecības ar Oleksandru Tairovu un Alisu Konenu, kas bija kā krievu Sāra Bernāra. Bija arī Ērenburgs. Elzai tas bija izaicinājums – sākt rakstīt franču valodā. 11 gadus mēs nodzīvojām neprecējušies. 1938. gadā, Minhenes vienošanās laikā, Elza man teica: “Būs karš, un, tā kā es tev oficiāli nekas neesmu, tevi ieliks cietumā, bet es pat nevarēšu tev atnest apelsīnus, tāpēc es gribu šķirties no Triolē.” Elza sāka rakstīt franču valodā 1937. gadā. Es biju publicējis “Skaistos kvartālus” un “Bāzeles zvanus”, rakstīju “Impērijas ceļotājus”. Tas Elzai noteikti nepatika, bet es to nesapratu, tāpēc viņa izdeva savu pirmo grāmatu, man to neparādot. Viņa nekad neko neprasīja, viņa rakstīja pret mani. Pret mani, kurš nesaprata, ko viņa grib rakstīt. Viņa ieguva diezgan labu reputāciju, izdodot grāmatu “Atmiņas par Majakovski”.

– Vai tajā brīdī viņa iesaistījās politikā?

– Tad viņa vairs nevarēja izvairīties no avīžu lasīšanas. Kad mani mobilizēja un viņai vairs nebija iztikas līdzekļu, viņa rakstīja avīzei La Nouvelle Revue française. Viņa tur vairākus mēnešus regulāri strādāja, līdz ieradās vācieši.

– Kura ir Elzas nozīmīgākā grāmata?

– “Baltais zirgs”. Un “Drupu inspektors” – visinteresantāk izstrādātā grāmata. Šajā grāmatā ir neparasts stāsts un fons, par ko es noteikti uzrakstīšu. “Piemineklis” ir politisks drosmes akts, kas viņai izraisīja daudz nepatikšanu. Laikā, kad bijām diezgan izolēti, aizkaitinājums, ko šī grāmata mūsu biedros izraisīja, mums bija smags trieciens. Šī grāmata līdz pat šai dienai nav izdota sociālistiskajās valstīs. Tā ir fundamentāla grāmata, kas noteikti jāizdod. Elza bija ļoti pieticīga sieviete, taču arī lepna, pat ja cilvēki viņu mīdīja ar kājām un pret viņu slikti izturējās. Tāpēc, ka mēs dzīvojam pasaulē, kurā sievietes neņem par pilnu: ir smieklīgi, ja sieviete raksta, ko nevar teikt par vīrieti. Turklāt viņa bija komuniste.

– Jūsu popularitāte viņu netraucēja?

– Viņa noteikti no tās cieta. Cilvēki mūsu nozarē ir galīgi neciešami. Tie nāca pie manis, nevis pie viņas. Lauķi. Es nevarētu iedomāties vēl tolerantāku sievieti. Viņa prata klausīties. Viņa zināja, kā palīdzēt. Viņai patika smieties.

– Kura jūsu grāmata viņai patika visvairāk?

– Viņa tik daudz runāja par “Parīzes zemnieku”!

– Kāda bija viņas reakcija, kad 1945. gadā viņa saņēma Gonkūru prēmiju?

– Viņai tas likās smieklīgi. Viņa zināja: kamēr pie varas bija vācieši, Šveicē esošais Karko ieteica prēmiju piešķirt Elzas iepriekšējai grāmatai “Baltais zirgs”. Saša Gitrī bija pret, un viņš nebija vienīgais. Toreiz, kad nogājām pagrīdē un nevienam nebija mūsu adreses, Elza man teica: “Būtu tik smieklīgi, ja es būtu saņēmusi Gonkūru prēmiju, viņi visur izmeklētos uzvarētāju un nevarētu mani atrast.”

– Kāds būs muzejs, kas tiks veltīts Elzai?

– Ir paziņots, ka mūsu lauku māja kādudien kļūs par Elzas muzeju. Aragonam pietiks ar to, ka viņš būs blakus viņai kapā. Vai zini to biedējošo stāstu? 1970. gada 2. janvārī viņa zaudēja samaņu. Es izsaucu ārstu. Pa to laiku pastnieks atnesa viņas jaunākās grāmatas “Saullēktā lakstīgala klusē” pirmo eksemplāru. Es to noliku viņai priekšā un teicu: “Skaties, te ir tava grāmata, mosties, te ir tava grāmata.” Viņa atguva samaņu un nomira pēc sešiem mēnešiem. Šī grāmata ir viņas nāves priekšvēstnese. Elza nekad nav baidījusies no nāves, varbūt vienīgi nāves brīdī un karā, jo tas nesa nāvi daudziem.

– Viņa bija dzīvojusi Čehova lugu gaisotnē...

_–Viņai patika skaistas lietas. Gandrīz nezinu, ko citu vēl piebilst. Viņa visu laiku valkāja tā sauktos Orenburgas lakatus. Es pieprasīju, lai tos visus liek viņai līdzi zārkā. Orenburga ir Krievijas reģions, kur izgatavo pavisam mīkstus lakatus, kas ir tik smalki, ka milzīgu lakatu – vissiltāko lietu pasaulē – var izvilkt cauri gredzenam. Kad cilvēki Elzai teica, ka viņa ir skaista, viņa atbildēja: “Ak, ja jūs redzētu manu māsu!” Elzu visspilgtāk raksturoja viņas izcilā gaume.