Pasaka par Lafera ordeni

Reiz dzīvoja karalis Praims XXIII¹, kurš saviem pavalstniekiem vēlēja vienīgi un tikai labu. Grāfi un firsti bija likuši zināt, ka galvenais ir karali netraucēt, kas labi atbilda galma vēlmei vairāk laika veltīt Platona un Plotīna darbu studijām. Lai arī karaļvalsts valdības bullā bija solīts samazināt darbaspēka nodokļus un palielināt kapitāla nodokļus, izmanīgie augstmaņi, kas tradicionāli bija arī lieli zemju un piļu īpašnieki, bija pārliecinājuši Praimu XXIII, ka nekustamā īpašuma nodokļa celšana ir netaisnīga, jo visvairāk skars tieši nabadzīgos zemniekus caurajās būdelēs pie liesajiem zemes strēķīšiem. Tāpēc karalis ar mierīgu sirdi pārlasīja “Valsti”, kas viņam kā valsts vadītājam-filozofam glaimoja, un ar nodokļiem neko nedarīja.

Taču līdz ar jauno laiku jau gadsimta ceturksni karaļvalsts pilsētās aktīvi vairojās buržuāzija: tā savu bagātību bija guvusi tirdzniecības darījumos, manufaktūrās un mijmainot naudu, nevis pārdalot valsts kases dārgakmeņus atbilstoši asiņu zilumam un valsts pasūtījumiem kā grāfi, kurus buržuji nicinoši dēvēja par oligarhiem. Buržuji gribēja, lai viņiem nodokļi būtu mazāki, turklāt stipri nevēlējās ik gadu izsniegt karalim aizdevumus, samaksājot nodokļus avansā par vēl nenopelnīto bagātību. Viņi apspriedās savās buržuju konfederācijās un kamerās² un nolēma uzrunāt naudas kaltuves direktoru Īlāru³. Direktoram bija garlaicīgi: jau daudzus gadus naudiņa vairs nebija jākaļ – karaļvalstu savienības dukātus bruņu karietēs pieveda no Furtes⁴, bet zelta monētu izsaiņošana īsti nekādu radošu gandarījumu nesniedza. Tā nu viņš ar prieku iesaistījās.

Buržujiem un Īlāram radās plāns pārliecināt Praimu XXIII, ka nodokļu samazināšana veicinās manufaktūru rūkšanu un smalki papildinās valsts kasi. Goda vietu ieņēma ideja turpmāk naudu karalim katru gadu neaizdot⁵, pamatojot šo soli tādējādi, ka karalim vieglāk aizņemties esot aiz trejdeviņām jūrām. Atdzīvojās ar direktors: nu viņam atkal bija vara pār buržuju noskaņojumu. Karalis izkāpa no garīgi uztveramā Visuma⁶, finanšu ministrs – piecēlās no ziloņkaula figūru galdiņa un uzklausīja plānu.

Plāns bija absolūti lielisks. Nekad un neviens karalim nebija piedāvājis risinājumu, ka, samazinot nodokļus vai pat tos atceļot (teiksim, gadījumā, ja pelnošas manufaktūras īpašnieks sev dividendes neizmaksā), var pieaugt kases ieņēmumi! Praims XXIII gan vēl šaubījās un piesardzīgi izklāstīja plānu tautas tribūnam, taču notika vēl viens brīnums: apspriedies ar tautu, tribūns paziņoja, ka pirmo reizi karaļvalsts vēsturē tauta pilnībā atbalsta topošo nodokļu reformu.

Tiesa, karaļa kambarsulainis un valsts kases turētājs mēģināja bikli bilst, ka naudiņas kasē turpmākos gadus būs mazāk, bet aizturpmāko gadu pieaugums var arī nenotikt. Tomēr viņu piesardzīgās balsis noslīka aurās no trejdeviņu aizjūru imperatora Trumpja, kurš līdzīgu ideju bija vai nu patapinājis no karaļa-filozofa, vai izkalis pats.⁷ Arī profesors Lafers⁸, kura teorētiskie spriedumi it kā pamatoja buržuju plānu, sāka urbināt caurumu frencī, kur iestiprināt gaidāmo ordeni: beidzot tautsaimnieku nicinājumu bija nomainījis taisnīgs viņa darba novērtējums.

Tikmēr tauta priecājās par mazāku iedzīvotāju ienākuma nodokli, kas solīja lielāku algu maciņos un zuteņos, bet labāk atalgotie amatnieku ģildes meistari gavilēja par netaisnīgā vienotības nodokļa⁹ atcelšanu. Dziesmām un dejām nebija gala, arī muižu vagaru vēlēšanas pagāja laimībā, jo pateicīgie karaļvalsts iedzīvotāji atlīdzināja Praimam XXIII viņa dāsnumu, nobalsojot par teju visiem karaļa izvirzītajiem vietvalžiem¹⁰.

Pēcvēlēšanu rītā karali apmeklēja kambarsulainis un valsts kases pārraugs, ziņojot, ka aizdevēji no tālajām aiztrejdeviņu jūru valstīm tomēr tik dāsni aizdot nevarēšot vis. Karalis izsauca finanšu ministru un ņēmās labi domāto plānu pārskatīt, un viņiem iešāvās prātā: nē, nudien, darbaspēka nodokļus var samazināt tikai grāvračiem un menestreliem, bet netaisnīgo vienotības nodokli vajag vienkārši pārdēvēt, pārveidojot to par taisnīgu nodokli, un atstāt¹¹!

Te tauta saskuma, bet ko tu padarīsi: skolmeistaru nodilušie svārki un žēlsirdīgo māsu izģindušie stāvi bija skaudrs atgādinājums, ka valsts kasei naudiņa tomēr ir vajadzīga. Tiesa, buržuju mājokļos svētki nerimās, jo viņu sākotnējais plāns attiecībā uz manufaktūrām bija izdevies, turklāt mācība bija rokā – vienmēr visiem solīt visu un tūlīt!

Jā, bet karalis dzīvoja vien tālāk laimīgs. Viņš zināja: šogad viss būs labi, nākamgad – ciešami, nu, bet aiznākamgad būs cits karalis. Viņš atlaidās tronī un pārvietojās atpakaļ garīgi uztveramajā Visumā. Profesors Lafers saņēma ziņu, ka ordenis ir izgatavots un viņam to nosūtīs pēc trim gadiem, kad tautsaimnieki būs konstatējuši Lafera paredzēto pieaugumu neērtās karaļvalsts un Trumpja impērijas valsts kasu apcirkņos. Profesors nolēma pārtraukt lietot alkoholu un nodoties aktīvam dzīvesveidam – ķegļu spēlei.