Pēdējā maltīte
Pīters Klāss, “Klusā daba ar tītara pīrāgu”, 1627. Getty Images
Personisks stāsts

Maikls Paterniti

Pēdējā maltīte

Vakarā pirms pēdējās maltītes es apmeklēju mūra baznīcu, kurā tobrīd notiek dievkalpojums. Pēdējā rindā līdzās savai mātei sēž garīgi atpalicis zēns; atgāzis galvu, ar skatu pret debesīm, viņš izklaidīgi vēro baznīcā iesprostotos putnus, kas plivinās un virpuļo velvju augstumos. Nepilnus simts metrus tālāk šajā milzīgajā svētajā angārā uz altāra plaukst tulpju ziedi. Ir decembra beigas; pār Parīzi nolaidies lielais pelēkums, un tulpes, kas sakārtotas četrās vāzēs, pa divām katrā pusē, šķiet ugunīgi sarkanas. Starp tām, pacēlis rokas, kā gatavojoties lidojumam, stāv priesteris.

Manas pēdējās atmiņas pirms šī brīža ir no lidmašīnas, taksometra, viesnīcas istabas; es biju mazliet gripains, garā lidojuma nogurdināts un iegrimu snaudā. Un tad, gluži kā izsauktu garu dancinātu šķīvīti, paša kāju spertie nejaušie soļi pa bruģakmeņiem mani aizvadīja līdz milzīgām dzelzs kalumiem rotātām durvīm. Uz Franciju mani atvedis stāsts, ko esmu dzirdējis par bijušo prezidentu Fransuā Miterānu, kurš pirms nāves 1996. gadā bija pēdējo reizi pieēdies īstās orģijas cienīgās dzīrēs. Savā pēdējā mielastā Miterāns baudījis austeres, zosu aknu pastēti un kapaunu – īpaši nobarotu gaili –, visu dāsnos daudzumos, ļaujot sulīgajām, maigajām un saldajām garšām pārplūdināt izkaltušo muti. Un tad sekojis maltītes pēdējais ēdiens – mazs dziedātājputns dzeltenu rīklīti, kuru ēst aizliegts ar likumu. Tiek uzskatīts, ka šis retais un tik kārdinošais putns – dārza stērste – simbolizē franču dvēseli. Un šis vecais vīrs, šis negausīgais prezidents, notiesājis to veselu – ar spārniem, kājām, aknām, sirdi. Aprijis ar visiem kauliņiem. Apēdis, piesedzoties ar baltu salveti, lai tas Kungs nevarētu kļūt par liecinieku šim barbariskajam aktam.

Man gribējās zināt, kā varētu garšot dvēsele.

Un nu es stāvu te, starp maziem grēcinieku pulciņiem; sasēdušies baznīcas solos, viņi noliekuši savas nožēlas pilnās galvas kā svinīgas vistas. Kad no sprakšķošā skaļruņa, izlauzusies cauri drēgni saltajam gaisam, atskan priestera drebelīgi monotonā balss, tā ir pilna ar tulpju ziediem un putniem.

Kādā manas dzīves punktā, kaut kad ļoti sen, reliģija mani pievīla. Un tomēr šai vakarā pirms prezidenta pēdējās maltītes, pirms es piesedzu galvu ar baltu kapuci, kaut kā esmu nonācis šeit, no jauna izdzīvoju kāda cita pēdējo maltīti un neapzināti ļauju savai rokai pieskarties vispirms pierei, tad sirdij un pēc kārtas abiem pleciem – nē – jā, satriecošā kārtā izpildot šo teatrālo krusta pārmešanas priekšnesumu.

Kāpēc?

Kāpēc, kad pienāk svētā vakarēdiena brīdis, es nedomājot aizslīdu pa eju starp solu rindām? Kāpēc pēc vairāk nekā 10 gadiem es atkal izbāžu mēli kā sajūsmas pārņemts suns un pieņemu no priestera grumbainajiem, spalvainajiem pirkstiem šķietamo Kunga miesu, bezgaršīgo papīrīgo oblātu? Kāpēc es iedzeru malku no Viņa šķietamajām asinīm, tām pašām asinīm, kas atstāj psihedēlisku nospiedumu uz baltās salvetes, ar kuru priesteris nosusina manas lūpas? Kāpēc es piepeši esmu pārvērties par šo apreibināto Kristus kanibālu?

Dievkalpojuma beigās priesteris atkal paceļ rokas (garīgi atpalikušais zēns arī pēkšņi paceļ savas), ļaujot mums iet.

Tad es atkal uzmeklēju savu viesnīcu. Guļu nomodā līdz rītausmai. Cīnos ar izsalkumu.

Lūk, ko es daru vakarā pirms pēdējās maltītes.



Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies

Raksts no Augusts 2021 žurnāla

Līdzīga lasāmviela