Pikniks pie Raudives

Pēdējo reizi apzināti un ar interesi radio es klausījos bērnībā. Vecāki neļāva man skatīties raidījumu sēriju “Kriminālā Krievija”, jo kļuvu mēnessērdzīgs, tāpēc slepus ierakstīju to audiolentē. Savā istabā atradu televīziju dublējošo frekvenci un uz magnetofona nospiedu ieraksta pogu. Vēlu vakarā ierakstu klausījos ar visām reklāmām, pēc bundžiņas atvēršanas vai lūpu čāpstināšanas skaņas mēģinot iztēloties, ko tieši piedāvāja attēls. Vienā sērijā milicijas darbinieks maniaks izvaroja un nogalināja meitenes, pieķēris tās braucam metro bez biļetes. Tad viņš negaidīti atzinās nodarījumā – skaļi, bet lēniem, ļoti skaidriem čukstiem: “Es vaļsirdīgi atzīstos, ka...” Un es nekādi nevarēju saprast, ar ko saistīta radikālā toņa maiņa. Viņa skaļie čuksti nostiprinājās manā infantilajā apziņā kā mīkla. Raidījumā tika minēts, ka maniakam bērnībā bijusi psiholoģiska trauma: vecmāmiņa esot viņu ģērbusi zeķbiksēs, bet bērnudārza grupas biedri tās saplēsuši kājstarpē un uzmaukuši zēnam galvā. Manuprāt, pat ja viņi nebūtu tā rīkojušies, valkāt zeķbikses pats par sevi ir trauma, tomēr milicis patiešām guvis baudu no minētā garderobes priekšmeta sagriešanas pirms dzimumakta un izvēlējies upurus ar attiecīgo detaļu. Pēc vairākiem gadiem es, šķiet, uzgāju cēloni arī viņa čukstiem. Beidzot ieguvis iespēju noskatīties desmitiem reižu noklausīto materiālu, es tiku līdz šermuļus uzdzenošiem kadriem ar atzīšanos. Un pēkšņi ieraudzīju, ka izmeklētājs tur aizdomās turamā sejai priekšā padomju mikrofonu. Acīmredzot skaņas ierakstu ierīce kropļoja skaņu, tālab maniaks tika mudināts runāt skaidri, bet pēc iespējas klusāk.

Ar Konstantīnu Raudivi mani vieno ne tikai intīmas attiecības ar radio, mēs esam arī mācījušies vienā skolā. Es to nepabeidzu sliktās uzvedības dēļ, bet arī viņam bija grūtības, tikai finansiālas. Raudivem esmu parādā pateicību par retām svētku dienām, kad stundas tika pārceltas vai atceltas slavenu absolventu godināšanas dēļ. Viendien viņiem tika atvēlēti mūsu kabineti, un uz Krāslavas ģimnāziju tecēja interesentu bari. Vairāk gan tika godināts Valdis Grants-Krāslavietis, kurš paņēmis sev otro uzvārdu par godu mīļajai pilsētai un kura daudzveidīgā daiļrade tika citēta uz skolas gaiteņu sienām. Bērnībā uzvārds Grants likās saistīts ar obligātās literatūras kapteini Grantu tiktāl, ka viņa dēls varētu būt vietējais Robčiks, bet pudele ar palīgā saucienu uzieta Daugavas loku sama vēderā, kas pievilināts ar kvoku. Ne velti arī Raudives radioierakstā reiz pieķertais Nīče runāja latgaļu mēlē.

Par godu Konstantīna Raudives simtgadei entuziastu grupa bija nolēmusi doties uz elka dzimtajām mājām pierobežā, lai nakts melnumā stātos kontaktā ar viņa garu. Mani paaicināja līdzi kā šī vēsturiskā notikuma liecinieku.

Pārpildītā busiņa šoferis bija pārsteidzoši līdzīgs Žižekam, ko viņam arī pateicu, bet saņēmu atbildi, ka viņš slovēņu filozofam pat piekrītot, taču ne visā. Rēķinoties ar Žižeku pie stūres, varēja nodomāt, ka tūlīt pat pametīsim kapitālisma teritoriju. Aiz muguras tūlīt sākās daudzsološa saruna: viens uzsvēra, ka dodas tikai pie psihiatrēm, bet otrs uzskaitīja vismaz piecus, viņaprāt, labus psihiatrus vīriešus, kā arī pieminēja klonazepāmu. Kāds bārdains jaunietis, vārdā Frants Lesters, sūdzējās, ka viņu atlaiduši no darba. Noskaidrojās, ka viņš visu dienu bija gatavojis kotletes un gaļiņu, bet tad atnācis kolēģis un licis to visu izmest ārā – turklāt tāpat vien, bez jebkāda objektīva iemesla. Tad kolēģis sācis mācīt, kā pareizi jātīrot galds, bet pēdīgi uzbrucis. Frants esot tikai aizstāvējies, taču kameru ierakstos saglabājusies vienīgi aina, kurā viņš dauza savu pretinieku, turklāt, kā norādījusi priekšniecība, ar īpašu nežēlību.

– Kāpēc pie mums visi augstāk stāvošie iedomājas no sevis sazin ko, nevis paskaidro, iedziļinās vai runā, bet vienkārši auro? – viņš retoriski pavaicāja, un tumsā ripojošo braucamrīku uz mirkli pārņēma klusums.

Braucienu gan drīzāk varēja veltīt Hantera Tompsona piemiņai, jo nemitīgi čaukstēja gara izsaukšanas palīgvielu maisiņi, skanēja man nezināmu uztura bagātinātāju nosaukumi un braucēju intonācijas pamazām kļuva sedatīvas, ieaijājošas. Te kādam prom aizripoja tablete, te uz grīdas nokrita rūpīgi ar šķērēm izgriezta marka, kuru pirms īres busiņa atdošanas tika apsolīts par katru cenu uziet. Kādam pazuda cimds, taču tas netika meklēts, tika vēlreiz un vēlreiz atkārtots, ka pazudis cimds, bet pret pašu pazušanas faktu valdīja visnotaļ vienaldzīga, es pat teiktu distancēta attieksme.

Koncesionāri bija iecerējuši palikt pie Raudives dzimtās mājas pamatiem visu nakti, kurinot ugunskuru, bet šoferis apsolīja norunātajā laikā no rīta atbraukt pakaļ.

Frants paziņoja, ka viņam nepatīk kafija, jo tad viņš darbā izdarot vairāk nekā citi, bet piebilda, ka viņam esot brīvbiļete un periodiski esot jāiet atrādīties. Šajās biogrāfijas detaļās viņš pasažieru pulkā nebūt nebija oriģināls. Pasākuma norise bija jāvada Lesteram, ko viņam bija uzticējis jauneklis, vārdā Sīriuss, kurš pats, kā šķiet, atbildēja par aktīvo vielu sadali un svētceļojuma teorētisko bāzi. Kad dzima ideja ieelpot smieklu gāzi, šoferis sāka uztraukties, vai tas neietekmēs īrētā automobiļa salona aromātu, taču Sīriuss paskaidroja, ka it nemaz. Gāzi patiešām nevarēja saost, vienīgi salonu piepildīja elpotāja gārdzieni un atzinības vārdi.

Psihonautu slepenajam ordenim pievienojās arī otra automašīna ar gaismas bruņiniekiem, kuri arī bija gatavi tikties ar Raudives garu. Krēslā mēs pārlaidāmies pāri dzeguzes ligzdai, busiņš iekrāsojās varavīksnes krāsās, vienīgi radio skanēja nevis Jefferson Airplane, bet klasiskā mūzika.