Pilvi Takala un neveiklības māksla

Pašā vasaras vidū pie Parīzes Disnejlendas vārtiem ierodas jauna sieviete. Karsts. Šis ir laiks, kad visi nēsā līdzi dzeramā ūdens pudeles. Vairums apmeklētāju staigā pulciņos. Sieviete atnākusi viena. Viņa ģērbusies tērpā ar kukurūzas drīksnu pavedienu krāsas svārkiem, tumši zilu ņieburu, svītrotām kuplām piedurknēm gandrīz kā Vatikāna šveiciešu gvarda uniformai un ābola sarkanuma apmetni. Viņai ir melnas cirtas, kas saņemtas ar atlasa lenti. Tērpam ir pat kaut kas līdzīgs senlaicīgai stāvai apkaklei; tā ir stīva kā veterinārā piltuvveida apkakle. Apkārtējie sievieti notur par Sniegbaltīti, sāk lūgt viņas autogrāfus un pozēt fotogrāfijām.

Tas turpinās nepilnas divarpus minūtes. Piebrāžas apsargs un pavelk Sniegbaltītes līdzinieci malā.

– Šādās drēbēs ienākt nedrīkst, – viņš saka.

– Tiešām? – viņa atjautā.

– Jums vajadzēs pārģērbties, uzvilkt kaut ko citu.

Sniegbaltītes līdziniece ir pieklājīga, pat mazliet bikla, taču tik viegli nepadodas.

– Te taču ir Disnejlenda, vai ne?

Apsargam ir grūtības precīzi norādīt, kādu izpriecu parka noteikumu punktu jaunā sieviete pārkāpusi. Viņš nepārprotami pilda priekšniecības norādījumus, bet viņa apjukumam ir drīzāk ontoloģiska nekā administratīva daba.

– Mums ir bažas, ka jūs varētu izdarīt kaut ko nelāgu, – viņš saka. – Cilvēki jūs var noturēt par īsto pasaku varoni, jūs saprotat?

Apsargs pasaka dažus vārdus savā rācijā. Nav skaidrs, kādu kodēto apzīmējumu viņš varētu lietot, ziņojot par radušos problēmu, – kur novilkta tā neredzamā līnija, kas nelielu, nevainīgu ekstravagantu izlēcienu šķir no draudiem sabiedriskajai drošībai. Ja atļautas Mikipeles ausis, kāpēc ne Sniegbaltītes kleita? Turpat netālu stāv maza meitenīte gandrīz tādā pašā tērpā, taču viņai apsargs nepievērš ne mazāko uzmanību.

Sarunās iesaistījies vēl viens apsargs. Izrādās, problēma ir tāda, ka Sniegbaltītes līdziniece pārāk atgādina “īsto” Sniegbaltīti.

– Man likās, ka īstā Sniegbaltīte ir zīmēta, – atbild Sniegbaltītes līdziniece.

Apkārt pamazām savācas neliels pūlītis. Sniegbaltītes līdziniece nekā neizrāda satraukumu par jezgu, ko sacēlusi viņas parādīšanās; viņa turpina pozēt fotogrāfijām un parakstīties grāmatās. Drīz ierodas kāda augstākstāvoša persona. Viņa stingri paziņo, ka parka teritorijā nav atļauti nekādi kostīmi un Sniegbaltītes līdziniecei jādodas uz labierīcībām pārģērbties, ja viņa vēlas uzkavēties Disnejlendā.

– Tā nav nekāda Sniegbaltīte, – pūlī kāds novelk. – Ejam.

Pārāk reālistiskā viltus Sniegbaltīte slāj uz tualešu pusi; vasaras vējiņš liegi plivina viņas koši sarkano apmetni.

Sieviete Sniegbaltītes tērpā ir Pilvi Takala, kura šo incidentu 2009. gadā izmantoja par pamatu savam videodarbam “Īstā Sniegbaltīte”. Viņa ir somiete. Viņa ir māksliniece. Taču jautājums, tieši kāda somu māksliniece viņa ir, šķiet tikpat diskutabls kā minētā izpriecu parka iekšējās kārtības noteikumi. Kad es pajautāju Vanesai Karlosai, kuras galerija pārstāv Takalu Londonā, kādā kategorijā viņa ietilpinātu savas klientes mākslu, viņa atbildēja:

– Taisnību sakot, domāju, ka Pilvi ir diezgan patiparsevīga.

Pērn Takala, kas dzīvo Helsinkos un Berlīnē, pārstāvēja savu zemi Venēcijas biennālē; kuratores tekstā bija atzīmēts, ka viņas darbs pēta, kā “neoliberālisma veicinātā pilsoniskās telpas un komercijas saplūšana nospraudusi miglainas robežas, kurās patērētājs ir privileģētā stāvoklī attiecībā pret pilsoni”. Londonas Zeltkaļu laikmetīgās mākslas centrs, kur šī gada sākumā notika Takalas darbu izstāde, raksta, ka viņas māksla tiecas “ar slodzes testa paņēmieniem pārbaudīt vispārpieņemtos paradumus un kodeksus, kas regulē mūsu ikdienas saskarsmi”. Pati Takala savu praksi mēdz aprakstīt kā “iejaukšanos”. Varētu arī vienkārši sacīt, ka māksliniece dara lietas, ko viņai it kā nevajadzētu darīt, un dara to vietās, kurās viņai it kā nevajadzētu atrasties.

“Sniegbaltītes” koncepcijas pamatā ir ģeniāli vienkārša ideja. Līdzinieces patiesais pārkāpums ir tajā, ka viņa ņēmusi zināmas sistēmas pieņēmumus, kas tiek uzskatīti par pašsaprotamiem, un novedusi līdz to loģiskajam slēdzienam.

Disneja lozungs “Sapņi piepildās”, protams, jāattiecina tikai un vienīgi uz pašas kompānijas ražotajiem sapņiem,

Takala raksta savā autores komentārā.

Viss, kas kaut vai pavisam nedaudz nepakļaujas šai totālajai kontrolei, nekavējoties izraisa bailes, ka varētu piepildīties arī reāli, iespējams, ļauni un perversi sapņi.

Disnejlendas apmeklētājam, tāpat kā dievlūdzējam baznīcā, ir jātic, taču vienīgi stingros un vienlaikus skaidri nenoformulētos ietvaros. Sarunā Takala man sacīja:

– Mani interesē, kas ir normas – kā tās tiek uzturētas spēkā vai atceltas, mainītas un vienošanās ceļā precizētas.

Takalas māksla ir neparasta nopietnības un humora kombinācija. “Tas atgādina The Yes Men, tikai mazāk agresīvi un dīvaināk,” māksliniece Stīne Marija Jakobsena, kas sadarbojusies ar Takalu, sacīja, salīdzinot Pilvi ar pazīstamo amerikāņu izjokotāju aktīvistu duetu. 2015. gadā tapušā darbā ar nosaukumu “Mazliet dāsnuma” (“Give a Little Bit”) Takala pievēršas maiņas noteikumiem. Fonā skan Supertramp dziesma ar šādu pašu nosaukumu; jauna sieviete klīst pa karjeras gadatirgu, nevērīgi vācot dažādu kompāniju suvenīrus. Vienā stendā viņa klusi pievāc dažas pildspalvas. Citā – aptausta cienastam izliktos ābolus, tad dažus ieslidina savā somā. Drīz vien viņa jau ir apkrāvusies ar šādu laupījumu; par viņu sāk sačukstēties, viņu paslepšus vēro.

Bailes, ka sistēmu kāds varētu izmantot savā labā, un prasība ievērot noteikumus bieži vien ir spēcīgākas par veselo saprātu,

raksta Takala.

Mēs tik bieži pat nemēģinām novērtēt, kāds ir reālais zaudējums vai personīgais ieguvums, ja kāds paņem bezmaksas ābolu vienkārši tāpēc, ka grib to apēst, un daudz labprātāk piedāvājam to cilvēkam, kurš izrāda lojalitāti mūsu patvaļīgi izdomātajai noteikumu sistēmai.

Takalas pieejā ir zināms nekauņu humora elements, tikai viņa neizšauj sevi no lielgabala, bet iespraucas kādā sociālo priekšrakstu atstātā robā, kur aizpilda zemtekstu un tabu negatīvo telpu.

Viņas spēcīgākais ierocis ir neveiklība. Neveiklas pauzes un mokoši samākslotas sarunas kalpo par lupu, caur kuru varam tuvāk papētīt sabiedriskā līguma sīko druku. Šis gluži vai jurista cienīgais talants ieraudzīt institucionālā protokola vājās vietas uzskatāmi redzams darbā “Informatore” (“The Announcer”, 2007). Tā vajadzībām Takala nolīga aktrisi, vecāku sievieti, kuras uzdevums bija piedabūt smalka Helsinku lielveikala darbinieci ar paziņojumu skaļruņa palīdzību izsaukt uz informācijas stendu “interesanta izskata” vīriešus. “Bez kavaliera” (“Wallflower”, 2006) Takala ieradās uz pensijas vecuma atpūtnieku deju vakaru, ģērbusies kruzuļotā rozā balles kleitā, un ar traģisku sejas izteiksmi nosēdēja malā līdz pat pasākuma beigām. “Plašākā izpratnē” (“Broad Sense”, 2011) viņa pa e-pastu izsūtīja visu ES dalībvalstu pārstāvjiem jautājumus par dreskodu Eiropas Parlamentā. Tad viņa ieradās EP ēkā tēkreklā, kas apdrukāts ar visnotaļ atšķirīgajām saņemtajām atbildēm, un klīda pa zālēm, nezaudējot savu fantastiski nesatricināmo un nenolasāmo sejas izteiksmi arī brīžos, kad iejaucās apsardze.