Rusofila piezīmes

1.

Šķiet, tā bija pēdējā reize, kad biju par kaut ko morālā ziņā pārliecināts.

2003. gada pavasarī es biju pasniedzējs Bosfora Universitātē Stambulā. Tikko bija nākusi pie varas Erdogana Taisnības un attīstības partija (AKP), un tam notikt bija palīdzējuši daudzi mani nereliģiskie un liberālie turku draugi, uzskatot, ka jaunā prezidenta maigais islāmisms ir labāks par to pārkaļķojušos kemalismu, ko sludināja bezprincipiālie sīkmaņi, kurus ik pa laiciņam no varas posteņiem izstūma “dziļās valsts” sarīkotie apvērsumi (starp citu, pirmo reizi ar šo terminu es sastapos tieši šajā kontekstā, un fakts, ka Trampa gados kļuva pierasts piesaukt ASV izlūkdienestus kā mūsu pašu “dziļo valsti”, man tikai lieku reizi apliecināja, ka mēs – kā to pirms manis jau pateicis kāds cits – bijām tikuši pie sava pirmā “Vidusāzijas prezidenta”).

Iztālēm es Ataturku visai cienīju, vismaz ikonogrāfiskā līmenī, starp citiem viņa mantojuma aspektiem īpaši augstu vērtēju 1928. gada visaptverošajā turku valodas reformā ieviesto latīņu alfabēta papildinājumu – “ı” bez punktiņa. Taču man nebija īpaši daudz, ko iebilst turku draugiem attiecībā uz viņu šaubām par kemalisma dzīvotspēju 21. gadsimtā. Dažus mēnešus pirms tam es biju Romā, un tur kāda labējā katoļu partija bija visur izlīmējusi plakātus pret Turcijas kandidēšanu uz dalību Eiropas Savienībā (tolaik tā vēl bija reāla iespēja): La Turchia non è Europa, tur bija rakstīts, it kā ģeogrāfiska fakta (gandrīz pilnīgi pareiza) piesaukšana varētu atrisināt jautājumu, kas saistīts nevis ar pašreizējo situāciju, bet gan nākotnes plāniem. Atceros, ka toreiz domāju: ja pat ar 80 gadiem turku republikāņu laïcité, kas pārspēj pat Franciju (pie ieejas mūsu universitātes teritorijā bija uzstādīta pārģērbšanās kabīne, kurā jaunajām sievietēm nācās noņemt hidžābu, lai drīkstētu spert kāju valsts īpašumā), nepietiek, lai apliecinātu neviltotu apņemšanos iesaistīties eksperimentā ar moderno dzīvesveidu, ko sakās piekopjam Eiropa, tad varbūt pienācis laiks apsvērt, vai savas valsts politiskās dzīves pamatā nevajadzētu likt kādu citu sabiedrības modeli. Taču es tiešām neņēmos par to spriest.

Tomēr par vienu gan es biju pilnīgi drošs, un tas man vēl joprojām šķiet neparasti skaidras pārliecības mirklis, kas spilgti iezīmējas uz manas ilgu šaubu šaustītās eksistences fona, proti, ka draudošais ASV iebrukums Irākā ir kļūda – smaga kļūda. Topavasar dzīvi Stambulā, tāpat kā citur visā pasaulē, saraustīja demonstrācijas pret karu, kas vēl nebija sācies, taču ar katru nākamo dienu tas arvien vairāk šķita jau noticis fakts: Buša administrācija turpināja izlikties, ka uzstāda aizvien jaunus ultimātus ar pastāvīgi mainīgām prasībām, ko Sadāms Huseins savukārt nemaz nespēja vai nevēlējās apmierināt.

Reiz kāda komunistiska baatistu studentu organizācija (nešaubos, ka atrastos “tankiju” – mūsdienu komunisma hārdlaineru – pazinēji, kas man varētu pateikt, kura) pa durvjapakšu sastūma manā istabā skrejlapas, uz kurām visā klasiskā sociālistiskā reālisma krāšņumā rotājās Sadāms – kā tāds Staļins labības laukā, uz zaigojošu elektrības vadu oreola fona. Sākumā es to uztvēru kā naidīgu žestu pret sevi, visiem pazīstamu amerikāni, taču drīz vien tie paši studenti mani nomierināja: tas esot bijis iecerēts tikai kā sirsnīgs uzaicinājums nedēļas nogalē pievienoties viņu demonstrācijai Istiklalas ielā; ielūgumu es ar prieku pieņēmu.

Atmiņā skaudri iespiedusies kāda epizode, kad es Sakramento, toreiz gadus 16 vecs, protesta demonstrācijā pret aparteīdu biju iemaldījies vietējās pretkara organizācijas rindās. Beidzās ar to, ka mēs sagūlāmies zemē vietējā benzīntanka laukumā, aizšķērsojot piekļuvi sūkņiem; mūsu sauklis bija: “Brīvību Dienvidāfrikai! Boikotē Shell!” Visspilgtāk atmiņā palicis, kā pusaudzis, kurš tur strādāja, pilnīgā neizpratnē par šīs pēkšņās invāzijas iemesliem panikā mēģināja sazvanīt savu priekšnieku. Es nesalīdzināšu sevi ar Džordžu Orvelu, kurš brauca uz Spāniju “šaut fašistus”, bet galu galā savā tēmēklī ieraudzīja tikai vājas un apjukušas cilvēciskas būtnes. Taču tobrīd man pēkšņi “pielēca”, ka “ienaidnieks” ir tikai abstrakcija un nekad nebūs ietverams tajos konkrētības rāmjos, kādos to mēģināja iespīlēt politiskā pretošanās ielu protestos, – un arī ka benzīntanka darbinieks pusaudzis ne vien nav ienaidnieks, bet pat nav piemērots simbols, kas varētu aizstāt ienaidnieku. Aparteīds man likās neciešams. Bet neciešami likās arī gulēt uz degvielas uzpildes stacijas betona: daļēji tāpēc, ka, atšķirībā no pacifistisko miera cīnītāju bariņa man apkārt, es sajutu, ka šim žestam patiesībā nav nekāda sakara ar aparteīdu – ka mēs ne tikai neesam trāpījuši mērķī, bet pat nespējam tikt skaidrībā, kas tad īsti ir mūsu mērķis.

Taču pagāja daži gadi, un te nu es biju – soļoju protesta gājienā kopā ar saviem studentiem Istiklalas ielā. Mani studenti nebija nekādi pacifisti; viņi bija Sadāma piekritēji, kas atbalstīja pat viņa lēmumu izmantot ķīmiskos ieročus pret tiem, kurus uzskata par pašmāju ienaidniekiem (un pret viņu ģimenēm un kaimiņiem). Tam nebija nozīmes. Svarīgi bija, ka mēs iestājamies pret ASV iebrukumu Irākā; mēs zinājām, ka tas izraisīs krietni vairāk ciešanu un nāvju nekā neiejaukšanās, un mēs zinājām, ka pamatojums šim iebrukumam ir pilnīgs izdomājums, savārstīts dezinformācijas kampaņā, izmantojot savā labā sabiedrības antimusulmanisko un antiarābisko noskaņojumu pēc 11. septembra notikumiem, un ka vienīgais iemesls tam ir kara galveno rīkotāju elementārā alkatība. Tā bija nepārprotama falsifikācija, kas sarīkota nevainojami izvēlētā brīdī.

Amerikāņi nav spējuši nodzīvot ilgāk par aptuveni 10 gadiem, neatrodot sev uz pilnu slodzi nīstamu ienaidnieku. Atceros ar spridzekļiem piekrauto kravas auto, kas 1993. gadā sprāga zem Pasaules Tirdzniecības centra. Vairākas dienas amerikāņu sabiedriskā doma izvēlējās vainu uzvelt “serbiem”, un pat vēlāk, kad noskaidrojās, ka sprādziena izplānotāji apmācīti Al Kāida treniņnometnēs Afganistānā, pateicoties ierastajai slieksmei labāk meklēt ienaidniekus bezdievju vidū, mēs saglabājām vienaldzīgu attieksmi. Pēc dažiem gadiem viņi atkal mēģināja pievērst sev mūsu uzmanību Dāresalāmā un Nairobi – vēl aizvien ar visai pieticīgiem panākumiem. Viss mainījās 2001. gadā, un pēkšņi radās izdevība pārsviesties atpakaļ pie ienaidniekiem no bezdievju vidus, tādiem kā Sadāms Huseins, ko tieši minētās bezdievības dēļ vēl joprojām atbalstīja kreisi radikālie studenti Turcijā – ievērojami labāk informēti nekā amerikāņu sabiedrība –, un “likvidēt” tos ar shock and awe metodēm gluži vienkārši tāpēc, ka, ļoti vispārīgi raugoties, šiem cilvēkiem un par 11. septembri atbildīgajiem islāmistiem ir kopīgas etnokulturālas saknes.

2002. gada beigās es biju aizgājis no drošā pasniedzēja darba kādā Amerikas Vidējo Rietumu universitātē – vietā, kur valda studentu korporācijas, dārgs Abercrombie & Fitch ikdienas apģērbs un dāsni pensiju plāni –, lai vārda tiešā nozīmē glābtu savu dzīvību, izrautos no depresijas, kas mani šajā vidē bija pārņēmusi, un dotos uz kādu pasaules malu, kur lietām vēl ir zināma nozīme. Daļēji pateicoties Erdogana uzvarai, jaunie Turcijas Augstākās izglītības padomes (pazīstamas lielākoties ar savu akronīmu – kā biedējošā iestāde, vārdā YÖK) noteikumi neļāva man kā ārzemniekam saņemt algu, ar kuru biju rēķinājies. Tā nu es Stambulā iztiku lielākoties no labdarības un dzīvoju uz kredīta, taču vismaz atrados vietā, kurai ir kaut kāda jēga. Kāda studente aizveda mani pastaigā uz Rumēlijas cietoksni (“romiešu”, t.i., grieķu, torni), kas atrodas netālu no universitātes, Bosfora Eiropas pusē, nelielā pakalnā. Viņa bija dziļi ticīga musulmane, bet no sekulāras liberālas ģimenes – tāda kā islāma “otrreiz piedzimusī”. Viņa gribēja man darīt zināmu, ka aizdedzinātājierocim, kas pazīstams kā “grieķu uguns” (turciski – rum ateşi), vēsturiski dots nepareizs nosaukums; šis degmaisījums no ligroīna un nedzēstiem kaļķiem, kas izplešas pa ūdens virsmu un aizdedzina kuģus, bijis slepenais ierocis, kas osmaņiem 1453. gadā palīdzējis uzvarēt kaujā par Konstantinopoli. Grieķus šis uzbrukums pārsteidzis pilnīgi nesagatavotus, viņa apgalvoja.