Savējie

Saulainā 1999. gada augusta pēcpusdienā izkāpu no autobusa Varšavas Rietumu stacijā. Divstāvīgs autobuss 30 stundu laikā no Londonas Viktorijas bija atgādājis pilnu sastāvu migrantu, kas pavadījuši vasaru vai ilgāku laiku, bagātinot Apvienotās Karalistes ekonomiku un savas ģimenes budžetu. Lielākā daļa bija strādājuši lauksaimniecībā – “lasīt zemenes” un “strādāt Anglijā” tolaik bija gandrīz vai sinonīmi –, pārējie bija nogulsnējušies Londonas vai kādas citas pilsētas sabiedriskās ēdināšanas vai celtniecības sektorā. Pāris mēneši Rietumos bija būtiski pārvērtuši austrumeiropiešu izturēšanos un ārieni, bet atšķirt, kur kurš bijis, nebija grūti. Tie, kurus liktenis bija aiztrencis uz fermām, bija nosauļojušies un izskatījās fiziski atkopušies, taču viņu garderobe nebija mainījusies: mājās viņi atgriezās tajās pašās drēbēs, ar kurām bija devušies svešumā. Dominēja pasteļkrāsas, vārītie džinsi un turku džemperi. Savukārt tie, kuri bija vadījuši laiku pilsētā, bija saglabājuši padomju pilsonim tik raksturīgo bezasinīgo un bezkrāsaino sejas ādu, toties apģērbs gan neapšaubāmi bija sagādāts ne vairs tirgū pie Varšavas Austrumu stacijas, bet Oksfordstrīdas drēbju veikalos. Tēkrekli košākās krāsās, džinsiem lielāka fasonu dažādība, vecie džemperi droši paslēpti somās, to vietu ieņēmuši jauni no NEXT un GAP.
Jāatzīst, ka arī es pats biju aizvadījis vasaru, strādājot Londonā, Lesterskvēra kafejnīcā Rendezvous. Pretēji nosaukumā solītajam, tajā nebija itin nekā romantiska. Tā bija tipiski bezsejaina, no tūristiem pārtiekoša vieta, ar kādām pilni visi pasaules tūrisma punkti. Kamēr tur strādāju, randiņus pie mums mēdza sarunāt tikai viens cilvēks – viens no akcionāriem, kurš noskatītajai mīļākajai vēlējās parādīt, ka viņa saiesies nevis ar parastu niecību, bet gan ar cilvēku, kuram ir stāvoklis un īpašumi. Taču pat viņš Rendezvous ilgi nekavējās. Pacienājis laimīgo būtni ar tēju, steidzīgi veda viņu uz citu vietu, kas labvēlīgāka intīmai attiecību attīstīšanai.
Kafejnīcā saimniekoja no Tanzānijas ieradušies indieši, un man tā arī neizdevās tikt skaidrībā par viņu skaitu, radniecības un īpašuma saitēm un savstarpējo hierarhiju. Tomēr galvenais viņu pulkā neapšaubāmi bija padzīvojis indietis Batu, kurš lieliski saprata sava biznesa specifiku, kas izpaudās tā, ka klientu lojalitāte bija ne tikai nevēlama, bet pat principiāli neiespējama. Bija maz ticams, ka pēc nejaušas iegriešanās Rendezvous kāds tūrists vēl kādreiz sadomātu atgriezties Londonā un atkal ienākt šajā kafejnīcā. Savukārt mums tas nozīmēja, ka apmeklētājus redzējām pirmo un pēdējo reizi dzīvē. Tādējādi šī bija arī pirmā un pēdējā iespēja izspiest no viņiem naudu. Tā nu Batu noteiktās cenas bija satriecošas pat Londonas centram, bet, lai tās neizbiedētu naivos tūristus pirms laika, cenrādi atrast nevarēja, nepieliekot īpašu piepūli. Tikai vispiesardzīgākie iedomājās personālam pajautāt laikus, cik maksās viņu kafija (nu, galu galā, cik tad te var maksāt tase kafijas?), tomēr pat tad vairākums cenu uzzināja, kad viņu priekšā garoja tikko pasniegtā latte un atkāpties jau bija par vēlu. Batu, kurš kafejnīcā apdomīgi rādījās tikai paretam, klientu pamatoto sašutumu nepiedzīvoja, tā tika mums, tirdzniecības kara ierindniekiem, turpretī Batu varēja mierīgi pievērsties šīs kārtības patīkamākajai daļai – puslīdz pilnai kasei darbadienas beigās.
Tā vasara Rendezvous man bija jau otrā, un tās laikā es pat uztaisīju šādu tādu karjeru: no trauku novācēja, tā saucamā busboy, mani paaugstināja par trauku mazgātāju, bet, kad menedžeris ievēroja, ka es viņa instrukcijas ne vien saprotu, bet reizēm pat reaģēju uz tām puslīdz artikulētā angļu valodā, man piešķīra iespēju apkalpot klientus. Lai arī šis karjeras lēciens nebija reibinošs, tas ļāva papraktizēties angļu valodā, īpaši pievēršoties visdažādākajiem akcentiem, kuri gluži kā izstādē tika eksponēti Rendezvous letes pretējā pusē, kā arī vingrināt antropoloģiskās iemaņas, cenšoties jau pie durvīm pēc ārienes uzminēt apmeklētāja tautību. Lai būtu kā būdams, mans galvenais mērķis bija nopelnīt, un to man puslīdz izdevās paveikt. Vasaras beigās es, tāpat kā citi mana likteņa biedri, iegādājos autobusa biļeti uz Varšavu.
Varšava tolaik, tāpat kā pēdējos pārsimt gadus – vai, labi padomājot, pat ilgāk –, bijušajai Lietuvas dižkunigaitijai kalpoja par tranzīta staciju, tādu kā sadales punktu. Te kopā ar poļiem sabrauca lietuvieši, baltkrievi un ukraiņi un no šī punkta izklīda pa visu bijušās Žečpospolitas ziemeļdaļu. Pati Varšava mani neinteresēja, turklāt manu tūristisko mobilitāti stipri ierobežoja neiedomājami masīva mugursoma, kuru pēc laba drauga lūguma biju apņēmies nogādāt Lietuvā. Tā nu es vienkārši nopirku biļeti uz Viļņu un apsēdos gaidīt pēdējo sava ceļojuma posmu.
Iekārtojos laukā uz soliņa pie platformas, no kuras pievakarē vajadzēja atiet manam autobusam. Man īsti nebija ko darīt, tāpēc rakstīju burtnīcā pusaudzīgus dzejoļus un prātuļojumus par dzīves trauslumu un neparedzamību. Jutos nobriedis daudz vairāk un krietni gudrāks nekā vasaras sākumā – tā tikai jauns cilvēks var ticēt, ka divi mēneši ir pilnībā pārvērtuši viņa dzīvi un tagad gan viņš saskata visa patieso jēgu un nozīmi. Kad saule sāka laisties uz apvāršņa pusi un līdz autobusa atiešanai bija atlicis mazāk par stundu, pie manis pienāca kāds garāmgājējs.
– Извините, не подскажете, когда автобус в Вильнюс? – viņš jautāja.
– В семь,¹ – pat ar zināmu pašapmierinātību atbildēju es, klusībā nopriecājies, ka protu ne vien angļu, bet arī krievu valodu, turklāt šeit, svešā zemē, varu izlīdzēt cilvēkam tik specifiskā jautājumā.
Izdzirdis manu atbildi, garāmgājējs negaidīti apsēdās man blakus. Šķita, mana atbilde likusi viņam mainīt plānus, un tagad viņš visu uzmanību veltīja man. Tas bija pusmūža vīrietis ar puspliku pauri, krieviski runāja bez akcenta, un viņa izturēšanās, varētu pat teikt – ķermeņa izliekums, pauda pilnīgu miermīlību un draudzīgumu.