Seju veidotājs

Mirdzoši sārtas un zeltainas lauskas caurdūra saullēkta debesis virs Kambrē 1917. gada 20. novembrī. Šī Francijas pilsēta bija būtisks apgādes punkts vācu armijai, kas bija nostiprinājusies 40 kilometru attālumā no Beļģijas robežas. Tuvējā pakalna rasainajā zālē gulēja ierindnieks Pērsijs Klērs no Austrumsarijas pulka 17. bataljona un gaidīja no komandiera uzbrukuma signālu. Tālumā varēja saklausīt klusus ložmetēju stakato un gaisā lidojošo lielgabalu lādiņu svilpienus.

Drīz pēc apšaudes sākuma komandieris deva signālu. Klērs piestiprināja šautenei durkli un sāka soļot lejup pa atklāto nogāzi kopā ar pārējiem vada vīriem. Tie ieraudzīja neskaitāmus ievainotos šausmu pārņemtām sejām. Pēkšņi virs galvas sprāga lādiņš, uz mirkli ietinot apkārtni dūmu mākonī. Kad tas izklīda, Klērs ieraudzīja, ka priekšā esošais vads ir iznīcināts. Viņa uzmanību piesaistīja viens līķis. Tas bija beigts karavīrs, kurš bija pilnīgi kails: “Sprādziena vilnī no viņa ķermeņa bija norauti pilnīgi visi apģērba gabali, tas bija dīvains spēcīga sprādziena efekts,” Klērs atminējās dienasgrāmatā.

Klērs virzījās uz priekšu cauri dzeloņstiepļu pinumiem, cieši piespiedies pie zemes, lai izvairītos no lodēm, kas spindza virs galvas. 650 metru attālumā no ienaidnieka tranšejām viņš pēkšņi sajuta asas sāpes vienā sejas pusē. Lode bija izurbusies cauri abiem vaigiem. No mutes un deguna straumēm plūda asinis, piesūcinot drēbju priekšpusi. Klērs atvēra muti, lai kliegtu, bet nespēja izdvest ne skaņas. Viņa seja bija pārāk sakropļota, lai viņš vispār spētu izveidot sāpju grimasi. Klērs bija kļuvis par vienu no neskaitāmajiem vīriem, kuru sadragātās sejas simbolizēja šaušalīgo jaunā, mehanizētā kara formu.

Kad lode bija saplēsusi vaigu, Klēra pirmā doma bija, ka ievainojums būs nāvējošs. Viņš uz mirkli pietrausās kājās, bet strauji nokrita uz ceļiem, neticot domai, ka varētu nomirt. “Biju pārdzīvojis tik daudz bīstamu brīžu, ka neapzināti sāku uzskatīt sevi par neievainojamu,” viņš vēlāk rakstīja dienasgrāmatā.

Uz samaņas un bezsamaņas robežas viņš lūdzās, kaut drīzāk ierastos medicīniskā palīdzība. Un tā ieradās. Par spīti briesmām, glābēji drīz vien uzcēla viņu uz nestuvēm. Vēlāk dienasgrāmatā viņš ievainojumu nosauca par “tēvzemes ievainojumu”, proti, ievainojums bija tik smags, ka bija nepieciešama īpaša ārstēšana un atgriešanās Lielbritānijā, ko sarunvalodā dēvēja par “veco tēvzemi”.

Atvieglojums, ko tobrīd Klērs varētu būt jutis, bija īslaicīgs. Kad viņš ieraudzīja savu seju spogulī, viņš bija satriekts: pretī vērās atbaidošs vieplis. Lai gan tobrīd viņš to vēl nezināja, kāds ķirurgs, vārdā Harolds Gilīss, jau bija sācis ārstēt šos jaunā veida ievainojumus, dodot Klēram un tūkstošiem viņam līdzīgo otro iespēju. Klēram tikai vajadzēja izdzīvot pietiekami ilgi, lai saņemtu medicīnisko palīdzību, kas viņam tik izmisīgi bija vajadzīga.