Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Četrdesmit piecu vai sešu gadu vecumā mans tēvs pārcieta sirdslēkmi. Šīs nepatikšanas ar sirdi nāca kā pārsteigums, jo visus mūsu bērnības gadus, cik vien atcerējāmies, viņa veselības problēmas bija saistītas tikai ar kuņģi un gremošanu. Tēvs lietoja īpašas markas kuņģa pulveri, ko viņam allaž pietrūka tālredzības sagādāt jau laikus, kamēr viņam nekas nekaitēja, – viņš izvēlējās sagaidīt kārtējo saasinājumu un tad sūtīt pēc pulvera savus bērnus tālā gājienā uz vietējo aptieku.
Pāris gadus pēc šī notikuma Trinidad Guardian, laikraksts, kurā tēvs strādāja, uz pusi samazināja viņa algu. Es tajā laikā studēju Anglijā un raizējos, kā šī pusalga ietekmēs mūsu ģimeni; mums jau tāpat neklājās viegli arī tad, kad tēvs vēl saņēma pilnu atlīdzību. Taču tēvu, kura mūžs jau tuvojās beigām, savā varā bija pārņēmis dīvains gara vieglums. Bija sajūta, it kā ārstu un laikraksta oficiāli atzītā sirdskaite būtu pilnā mērā apstiprinājusi, cik pamatota bijusi viņa gadiem ilgi gruzdošā neapmierinātība – ar Guardian, ar manas mātes ģimeni, ar paša nabadzību, ar aizspriedumiem, Britu Impēriju, Indijas skumjo stāvokli un daudzām citām lietām –, un viņam vairs nebūtu nekādas vajadzības atgriezties pie kāda no šiem sāpīgajiem jautājumiem.
Šai savādi vieglajā gara noskaņā, kāda viņu bija pārņēmusi, tēvs pievērsās komisku īso stāstiņu rakstīšanai. Viņš rakstīja stāstus jau vairāk nekā 10 gadus; tēvs mīlēja žurnālistiku, taču viņa lielais sapnis bija kļūt par īstu rakstnieku, un 1943. gadā nāca klajā neliela grāmatiņa ar viņa agrīnajiem darbiem. Tajos tēvs pievērsās Trinidadas vietējās indiāņu sabiedrības dzīvei, konkrētāk (un ar lielu mīlestību) – indiāņu rituāliem. Viņa literārais stils šajos agrīnajos stāstiņos bija veidojies Pērlas Bakas un viņas “Labās zemes” iespaidā. Stāstu bībeliskā maniere un pusreliģiskais raksturs it kā izolēja indiāņu kopienu no pārējās salas dzīves, un tagad man šķiet, ka tēvs pie šāda rakstīšanas stila turējās tāpēc, ka tā viņam bija vieglāk: vieglāk runāt par vienu noteiktu kopienu, vienu vērtību skalu, un vieglāk piepildīt ar cilvēkiem savu bībelisko ainavu. Ieviest tajā vēl citus nozīmētu visu krietni sarežģīt – kā es atklāju vēlāk, kad pie rakstīšanas ķēros pats. Taču tagad tēvs kļuva drosmīgāks, viņa skatījums aptvēra plašāku salas dzīves panorāmu, un tās norisēs viņš sāka meklēt komisko elementu, ko nekad agrāk nebija darījis.
Šie komiskie stāsti piederēja pie tēva labākajiem darbiem, un gandrīz visu, ko viņš šādā noskaņā sarakstīja, BBC pieņēma savam literārajam raidījumam “Caribbean Voices”. Un tā nu sanāca, ka pašā mūža nogalē, kad tēvs bija paturēts darbā par pusalgu un kļuvis par pusinvalīdu, īsie stāsti sāka viņam ienest nedaudz naudas.
“Caribbean Voices” uzaicināja mani nolasīt vienu no tēva stāstiem raidījumā. Honorārs bija četrarpus mārciņas – aptuveni tik, cik maksāja vilciena biļete no Oksfordas līdz Londonai. Es no sirds priecājos, ka stāsts pieņemts, un labprāt piekritu to nolasīt. Taču vēstulē tēvam sava brauciena izmaksas laikam uzsvēru vairāk, nekā būtu pieklājies. Tēvs atvainojās, lai gan viņam nebija par ko atvainoties. Tieši otrādi, es biju nodarījis pāri viņam, atņemot kaut ko no prieka par stāsta pieticīgajiem panākumiem. Tēva vēstule lika man nožēlot manu neapdomību. Mans brauciens bija vienkāršs dēla lojalitātes apliecinājums, taču tas tēvu pamudināja iztērēt kādu drusciņu no tā mazuma, kas viņam bija, lai nopirktu man dāvanu. Zināmā nacionālisma palieku iespaidā tēvs iegādājās indiešu misiņa vāzi, taču jūtu pacēlumu, kādā tā tika pirkta, sabojāja pati dāvana. Vāze bija pārāk smaga un pārāk neērtā formā veidota, lai to uzticētu pastam. Diez vai tēvs pats saprata, cik problemātiska ir viņa izvēlētā dāvana un cik lielas būs klapatas ar tās nogādāšanu man.
Situācija tika atrisināta, nododot vāzi kādam no ģimenes atzariem. Šie cilvēki strādāja Londonā (viņi bija vieni no jau sākušās migrācijas celmlaužiem) un bija bagātāki un uzņēmīgāki nekā citi, mums tuvāki radinieki. Iecere bija tāda, ka agri vai vēlu kāds no šī piedzīvojumiem gatavā ģimenes atzara dosies uz Londonu, pārvedīs neparocīgās formas vāzi pāri okeānam un atdos man.
Šāds plāns nozīmēja, ka var nākties gaidīt krietni ilgi, iekams tēva dāvana nonāks manās rokās. Izdarījis savu plašo žestu, tēvs likās samierinājies ar domu, ka tālāk jau kā būs, tā būs. Es Oksfordā gaidīju un pamazām zaudēju ticību, ka jebkad ieraudzīšu šo misiņa vāzi.
Lai turpinātu lasīt šo rakstu, lūdzu, pieslēdzies vai reģistrējies