Sieviešu žanrs

Dienasgrāmatas diezgan bieži nonāk manā redzeslokā – gan kā pētniecības materiāls, gan mākslas artefakts, arī pati rakstu blogus un esmu piedalījusies vairākos dienasgrāmatu rakstīšanas un publiskas lasīšanas projektos. Man dienasgrāmata kalpo par atmiņu kalendāru vai alibi gadījumam, ja kādreiz man uzdotu jautājumu, ko es darīju 2014. gada 23. februārī.

Īpaši cieši saskāros ar dienasgrāmatām 2015. gada augustā, kad laikmetīgā teātra festivālā Homo Novus palīdzēju režisoram Mārtiņam Eihem gatavot izrādi “Lasītava” un mans uzdevums bija sameklēt cilvēkus, kuri būtu ar mieru publiski lasīt savas pusaudžu gadu dienasgrāmatas. Mēneša laikā pieteicās aptuveni pusotrs simts gribētāju. Izrādes dramaturģija noteica, ka tajā jābūt vienmērīgi pārstāvētiem dažāda vecuma un, vēlams, arī dažāda dzimuma rakstītājiem, līdz ar to mums nācās veikt atlasi un dažas vecuma un dzimuma grupas īpaši pamudināt un meklēt caur draugiem, iestādēm un pansionātiem. Lai arī zināju, ka dienasgrāmatas biežāk raksta sievietes un jaunas meitenes, pirmo reizi tīri praktiski apjautu, cik daudz un intensīvi sievietes dienasgrāmatas raksta, kā arī novērtēju viņu atsaucību un gatavību piedalīties projektā, kas no dalībnieka prasa uzdrošināšanos un var raisīt zināmu neērtības sajūtu.

Jau pirmajā nedēļā, kopš medijos tika ievietots sludinājums, ka ikviens man var sūtīt savas tīņu gadu dienasgrāmatas, es sāku saņemt zvanus un e-pasta vēstules galvenokārt no viena sieviešu tipa: sieviete, 27 gadi, vēstuli iesāk ar kautrīgu atrunu “mana dienasgrāmata gan ir vairāk kā pierakstu klade, kurā fiksētas dažādas pārdomas, atzīšanās, zīmējumi, dzejoļi, kas ne vienmēr ir hronoloģiskā secībā”. Viņu dienasgrāmatas bija rakstītas apmēram 15 gadus agrāk – gadu tūkstošu mijā. Šo sieviešu diemžēl bija par daudz, un mēs nevarējām uzaicināt piedalīties visas, jo tad neizdotos savākt pārējās vecuma un dzimuma grupas, bet, no otras puses, man likās nepareizi tik uzstājīgi vākt, lūgt un “pielauzt” citas sabiedrības grupas, ja jau šī pati 27 gadus veco sieviešu kategorija nebūt nebija viendabīga. Es nespēju atrast nevienu kritēriju, kādēļ kādai no viņām atteikt, ja neskaita tīri praktiskus šķēršļus ierasties uz izrādi noteiktajos datumos. Turklāt visā izrādes producēšanas gaitā tieši ar šo sieviešu grupu bija visvieglāk vienoties par lasāmajiem fragmentiem un sarunāt pēdējā brīža grafika izmaiņas, lai arī viņu vidū bija visvairāk zīdaiņu māšu, kuras pašas sarunāja un apmaksāja bērnu pieskatītājus, mainījās savā starpā, ieplānoja barošanas starp izrādēm, kad tās bija vairākas pēc kārtas. Varēja just, ka viņas vada spēcīga motivācija atklāt plašākai sabiedrībai šo savu labi aizmirsto, pretrunīgām emocijām un pārdomām uzlādēto attīstības posmu.

Lai nodrošinātu izrādes darbību, es sastādīju un pastāvīgi atjaunināju scenāriju “režģi”, kas ļautu ikvienam skatītājam noklausīties secīgus dažādu paaudžu stāstus. Pirmo reizi praksē izmantoju kombinatoriku: katrs dienasgrāmatas pierakstu lasītājs režģī bija identificēts ar savas paaudzes un dienasgrāmatas tipa galdiņa numuru, savukārt skatītājs izrādes sākumā saņēma individuālu scenāriju – skaitļu rindu, kādā secībā šie galdiņi jāapmeklē. Atsauksmes par izrādi kopumā bija pozitīvas, daudzi bija jutuši saviļņojumu no ciešā kontakta ar dienasgrāmatas lasītāju un aizspriedumu barjeras pārvarēšanas; būtībā kritizēja vienīgi to, ka esot bijis par daudz viena vecuma sieviešu. Kopš tā laika joprojām mēdzu automātiski pārskatīt līdzīgus publiskus pasākumus vai dienasgrāmatu projektus, lai redzētu, kā citiem organizētājiem veicies ar dzimuma un vecuma kvotām, un atzinīgi novērtēju tos, kuri par tām neiespringst un ļauj runāt sabiedrības grupām un indivīdiem, kas grib izteikties un kam ir ko teikt.