Soli solī

Es mēdzu sadoties rokās ar svešiniekiem. Es to daru diezgan bieži un tad ļauju, lai minūtes rit. Es apviju ap viņiem rokas, piekļaujot sev cieši klāt. Es mēģinu nolasīt viņu sejas izteiksmi. Es ļauju augumam saplūst ar viņu ķermeņa ieplakām un izliekumiem. Nesen kāds vīrietis man sacīja:

– Es jūtu tavu karsto vēderu.

Viņš bija francūzis, un kaut kas tajā izsvērtajā manierē, kā viņš to pateica, rūpīgi izrunājot angļu valodas vārdus, lika arī man pašai pēkšņi sajust savu karsto vēderu. It kā es viņā būtu iespiedusies un karstums, ko izstaroja mana āda, tiešām mēģinātu ielauzties arī viņā. Membrāna starp mums pēkšņi bija kļuvusi tik plāna, ka mēs būtu varējuši to nolobīt vai izspiesties tai cauri. Kur beidzos es, un kur sākās viņš?

Šis vīrietis man bija svešinieks jeb, pareizāk sakot, cilvēks, kuru tikko biju sastapusi. Es nezināju, kā viņu sauc. Mēs stāvējām cieši kopā, ieklausoties mūzikā, lai notvertu mirkli, kad varam sākt dejot. Ieklausoties viens otrā. Bieži vien tieši šajos brīžos, pirms pašas dejas, pirms iejaucas apziņa un ķermeņa kustības, klausīšanās ir visradošākā un mēs visskaidrāk apzināmies ķermeni – paši savu un citu ķermeņus.

Par ko mēs rakstām, kad rakstām par deju? Laikam gan runāt par deju var tikpat daudzos un dažādos veidos kā dejot. Taču pašam dejošanas pārdzīvojumam, tam, kā mēs dejošanu sajūtam, nevis kā tā izskatās, valoda ir slikts palīgs. Mēģinot aprakstīt, kāda īsti ir sajūta dejojot – virtuvē, deju zālē vai uz ielas –, mēs netiekam tālāk par ārējo. Tādi īpašības vārdi kā “enerģisks”, “romantisks”, “līksms” vai “atbrīvojošs” vienlīdz lielā mērā attiecas gan uz to, ko mēs dzirdam, gan to, ko jūtam, bet reizēm tie vairāk runā par to, ko mēs redzam, kaut arī nevaram ieraudzīt sevi dejojam. Pat ja raugāmies spogulī, mēs tik un tā patiesībā vērojam sevi vērojot sevi dejojam.

Tā ir tā pati predikāta problēma, ko neaizmirstami definējis Rolāns Barts, neiecietīgi atgaiņājoties no tā, kā mēs runājam par dziedāšanas balsi. “Vai mums lemts samierināties ar adjektīvu?” viņš jautāja. “Vai mēs atduramies pret dilemmu – vai nu apgalvojums, vai arī neizsakāmais?” Barta nepatika pret aprakstiem sniedzās tik tālu, ka viņš iebilda arī pret cilvēku attiecību attēlojumu valodā: “Attiecības, kas adjektivizē, ir attēla pusē, dominances pusē, nāves pusē.” Būtu jātiecas uz adjektīvu izskaušanu sevī un starp sevi un citiem. Tieši tāda pati attieksme Bartam bija pret metaforu, paralēļu vilkšanu. Un tā ir taisnība: dejošanas jēga ir nevis būt tādam kā kaut kas cits vai tikt kaut kam pielīdzinātam, bet gan būt.

Kad dejoju, es vienmēr dejoju ar kādu – lielākoties pieskaroties un vienmēr, pat mirkļos, kad atraisāmies no satvēriena un dejojam solo, apzinoties otru. Manas dejas ir partnerība. Pirms gadiem pieciem es pievērsos svinga ēras džeza dejām – lindihopam, balboa un šagam. Reizēm es dejoju arī citas pāru dejas, tādas kā tango, valsi un fokstrotu. Apzinos, ka šajā retro stilu klāstā ir kaut kas nedaudz smieklīgs. Un tomēr, kad dejoju, es dejoju tagadnē.