Pateicoties divām intervijām, šis varbūt ir viens no ekstravagantākajiem RL numuriem, kāds bijis. Ainara Gulbja saruna ar Amazones javanavu cilts virsaiti Macinī un manējā – ar Margaritu Latgalē pārstāv divas pasaules, kuras savienot iespējams vienīgi Rīgas Laikā. Tā kā ar Margaritu runāju es pats, tad man arī jāatbild par šīs visai neparastās intervijas parādīšanos žurnāla slejās. No vienas puses, saruna ar latgaliešu lauku sievu izskatās pēc tādas kā “narodņika” došanās pie tautas, tomēr, domājot par Margaritu, gribas atvairīt apzīmējumu “tauta” jeb “vienkāršais cilvēks”, lai arī viņa pati pret to visdrīzāk neiebilstu (“es prostaja kak tri kopejki”). Taču viņa pati sevi tā saukt drīkst, bet es kādu citu – ne, ja vien neesmu Gurdžijevs, kurš cilvēkus iedala dažāda līmeņa idiotos. Pareizāk sakot, tā: ja vien es pats spēju sevi neatdalīt no cilvēka, ar kuru runāju. Saruna ar citas kultūras, cita dzīvesveida, citas nodarbošanās, citas pieredzes, citu uzskatu, citas domāšanas cilvēku vienmēr būs kaut kas jauns, var teikt, trešais, bet nevis vienkārši jautātāja un atbildētāja summa. Saruna ir iespēja pateikt un saklausīt kaut ko tādu, kā nebūtu ārpus šīs situācijas; tā ir atkāpšanās no savas ierobežotības. Varu tikai iztēloties, kāda ir Margaritas ikdiena – ar traktoru remontēšanu, pastāvīgajiem lauku darbiem un televizoru vakaros –, taču mūsu saruna nav ikdiena, bet ekstravagance, valodas un attieksmes stihija, gandrīz vai literatūra vai – varbūt – teātris, ja ņem vērā balsi, žestus, sajūtas un notikuma telpu. Ceru, Ainars Gulbis, kurš mums uzdāvinājis vairākus javanavu stāstus, man piedos, ja aizņemšos viņa teikto, izraujot to no Amazones konteksta: “Stāsta beigās unī iespaidā Nišivaka mani iecēla stāsta realitātē un sāka dziedināt.” Nozīmi, kuru amazonieši piešķir stāstam, es piedēvēju sarunai. Bet, tā kā neesmu piekritējs idejai, ka pastāv daudz paralēlu realitāšu (man ir šaubas pat par vienu), tad, pārfrāzējot javanavus, labākais veids, kā iekļūt realitātē (pagaidām neuzdodot jautājumu, kas tā tāda), ir saruna.

Pārsviesties no Latgales uz Amazoni ir liels lēciens, lai gan varbūt ne daudz lielāks kā atstāt savu zināšanu, pašpārliecinātības un savējības telpu. Viens no paņēmieniem, kā to izdarīt, ir valoda, pareizāk sakot, spēja klausīties un jautāt, turklāt tas jādara, kā saka virsaitis Macinī, tãnikahãi nikaki, ar atvērtu sirdi. Lasot javanavu cilts stāstus, pārsteidz divas lietas. Vispirms – jau tas vien, ka viņu teikto var saprast, vēl jo vairāk, ja ņem vērā, ka “kontakts” starp baltajiem un Amazones pirmiedzīvotājiem lielākoties bijis fragmentārs un savstarpēji nedraudzīgs. Javanavi runā paši savā valodā, kas ir viena no pano grupas valodām, bet savus stāstus baltajiem stāsta portugāliski, izmantojot tos vārdus un jēdzienus, kuri pieder pie mūsdienīgas, jauno laiku vēsturē sakņotas valodas. Portugāliski teiktais sarunā bieži tiek tulkots vēl uz angļu valodu, bet mūsu publikācijā – uz latviešu, un tomēr – vismaz gribas tam ticēt – cauri šim valodu un kultūru pārklāšanās mikslim spraucas cauri tas svešais un citādais, kas, nespējot to jēdzīgi aprakstīt, šeit metaforiski dēvēts par Mežu (“ne to mežu, ko mēs redzam, bet to mežu, kas atrodas mūsu sirdī”). Te arī otrs pārsteigums: izrādās, ka cita mana, mūsu daļa, par kuru var nojaust vienīgi netieši – kā neskaidrību, nemieru un iztrūkumu –, var atrasties pavisam fantastiskā leopardu, krabju, koku, putnu un garneļu pasaulē, un tajā var nokļūt ar laivu. Hauš.