Spēcīgais piesārņojums ar troksni

Tomasa Kuzicka profesija ir pietiekami neparasta, lai vācu valodā tai būtu savs līdzskaņiem piesātināts saliktenis: Stadtklanggestalter jeb pilsētas skaņu ainavas plānotājs. Kuzickis, kurš uzskata, ka ir vienīgais cilvēks pasaulē ar tieši šādu amata aprakstu, strādā inženieru uzņēmuma Müller-BBM Industry Solutions Berlīnes filiālē. Lielākā daļa uzņēmuma darbinieku rūpējas, lai jaunuzceltās ēkas atbilstu trokšņu noteikumu normām. Kuzickis cenšas panākt, lai tās labi skanētu. Tas ir tieši tik grūti, cik izklausās.

Troksnis ir spēcīgs piesārņotājs, kas ietekmē gan cilvēkus, gan dzīvniekus, un visizplatītākais tā vaininieks ir transports un jo īpaši automašīnas. Tāpat kā oglekli spļaujošie iekšdedzes dzinēji piesārņo atmosfēru un lukturu gaismas dursta naksnīgās debesis, zemais, kompleksais skaņas spektrs, ko rada motori un riepu berzēšanās gar ceļa segumu, ir būtiski mainījis Zemes akustisko vidi.

Pasaules Veselības organizācija hronisku trokšņa iedarbību saista ar “miega traucējumiem, ietekmi uz sirds un asinsvadu sistēmu, sliktākām sekmēm darbā un skolā, dzirdes traucējumiem” un citām cilvēkiem nelabvēlīgām sekām. Nevēlamu skaņu sekas tikpat smagas ir arī dabā. Īpaši daudz ir pētīta trokšņa ietekme uz dziedātājputniem, kam skaņa vajadzīga reproduktīvajai funkcijai.

“Hronisks troksnis putnos rada stresu,” saka biologs un Dzīvnieku komunikācijas un pilsētu ekoloģijas pētniecības grupas vadītājs Henriks Brumms no Maksa Planka institūta, kas atrodas netālu no Minhenes, “un tas izraisa fizioloģiskas reakcijas un veselības problēmas. Tas notiek hroniska stresa dēļ, ko izraisa hronisks troksnis.” (Nejaušā kārtā brumm ir vācu onomatopoētisms, kas apzīmē automašīnas radīto troksni, līdzīgi kā angļu vroom.)

_Satiksmes troksnis jau gadu desmitiem maina pilsētu putnu dziesmas. Ornitologi pierādījuši, ka darbdienās, kad satiksme ir intensīvāka, putni dzied skaļāk; to dziesmu zemākās frekvences tiek pārceltas augšup, lai labāk kontrastētu ar troksni, ko rada transportlīdzekļi, traucoties cauri to dzīves videi; un to rītausmas dziedājumi notiek agrāk, lai tos neslāpētu lidmašīnas.

Putni troksnī neapzināti dzied skaļāk; šis fenomens ir pazīstams kā Lombāra efekts, kas nosaukts to atklājušā 19. gadsimta franču galvas un kakla ķirurga Etjēna Lombāra vārdā. Taču viņu dziesmas kļūst arī mazāk daudzveidīgas. Viņi ir traucēti: kādā pētījumā norādīts, ka skaļā vidē putni mazāk efektīvi meklē sēklas, jo viņiem “biežāk jāskatās uz augšu, vai tuvumā nav kāds plēsējs, kura tuvošanās nav sadzirdama trokšņa dēļ”.

Daudzi putni iemācās dziedāt, klausoties savos vecākos un kaimiņos un atdarinot viņu saucienus. Ja apkārtējā vide ir pārāk skaļa, tie vienkārši nespēj dziesmu sadzirdēt pilnībā un iemācās dziedāt tikai augstākās, vieglāk sadzirdamās melodiju daļas.

Džordža Meisona Universitātes biologs un ornitologs Deivids Luters jau vairākus gadu desmitus pēta baltgalvas zvirbuļus Sanfrancisko līča apgabalā. Šiem zvirbuļiem agrāk bija trīs atšķirīgi dialekti. Tagad ir viens. Luters to skaidro ar cilvēka izraisītā trokšņa ietekmi; izdzīvojušajam dialektam ir visaugstākā minimālā frekvence, tāpēc tas visvieglāk sadzirdams caur mašīnu troksni.

Putnu dziesmas savvaļā mainās, bet, kā saka Luters, baltgalvas zvirbuļu dialekts ir vienīgais viņam zināmais gadījums, kad “dialekts vienkārši čuš – un pazūd”. Šī viena sīkā skaniskā izmiršana padara pasauli nedaudz paredzamāku. “Tā ir kultūras zaudēšana,” saka Luters: tas ir tāpat, kā ja nomirst pēdējais cilvēks, kurš runājis kādā pamatiedzīvotāju valodā vai mācējis kādu citiem nezināmu tautasdziesmu.

Putnu dziesmas gandrīz vienmēr ir pārošanās saucieni, tāpēc tās ir būtiskas vairošanās norisei. Pēc Brumma domām, iespējamā korelācija starp troksni un putnu sekmīgu vairošanos ir “ļoti nozīmīgs jautājums”, ar ko saskaras ornitologi. “Ja putni nevar turpināt dziedāt, tie nespēj vairoties,” viņš saka.

Dziedāšanu parasti neuzskata par būtisku cilvēka reproduktīvajai funkcijai (lai gan mūzika palīdz). Tomēr citādā ziņā mēs uz piesārņojumu ar troksni reaģējam līdzīgi kā putni. Lombāra efekts novērojams arī cilvēkos: ja mūs slikti saprot, mēs mēdzam runāt augstākā tonī. Pastāvīgs troksnis grauj koncentrēšanās spējas. Pamēģiniet atcerēties savas mīļākās dziesmas vārdus, stāvot pie lidostas lidmašīnas pacelšanās laikā; mēģiniet palasīt romānu, stāvot uz viadukta pār šoseju. Tad jūs sapratīsiet, cik grūti klājas putniem.

Kuzicka pilsētas skaņu ainavas plānotāja darbs ir vērsts uz cilvēkiem. Taču atšķirībā no citu mūsu pašu radītu problēmu risinājumiem – piemēram, ārkārtīgi nepieciešamajiem jaunajiem mājokļiem, kas var iestiepties savvaļas dzīvnieku teritorijā, – trokšņa mazināšanas stratēģiskie risinājumi bieži vien sniedz labumu gan dzīvniekiem, gan cilvēkiem.

“Kad mēģina cīnīties pret troksni kopumā, dzīvnieki no tā noteikti gūst labumu,” saka Kuzickis. Kad viņš cilvēkiem jautā, kādas skaņas viņi vēlētos dzirdēt, putnu dziesmas gandrīz vienmēr ir saraksta augšgalā. (Tām uz papēžiem min ūdens šalkoņa.) Hanss Slabekorns, akustiskās ekoloģijas speciālists no Leidenes Universitātes Nīderlandē, veicis pētījumu, kas parādīja, ka tad, ja cilvēki pārdodamajā mājā dzird putnu dziedāšanu, īpašuma vērtība pieaug. (Tomēr ne visi putni ir vēlami: kaiju kliedzieniem un vārnu ķērcieniem šāda labvēlīga efekta nav.)

Savā nesen izdotajā grāmatā “Krustojumi: kā ceļu ekoloģija veido mūsu planētas nākotni” vides žurnālists Bens Goldfarbs raksta:

Tomēr no visām ceļu izraisītajām ekoloģiskajām nelaimēm visnejaukākā varētu būt piesārņojums ar troksni... tam nav vienkārša risinājuma.

Lai gan mūsu apdullinoši skaļajai tagadnei vienkārša vispārēja risinājuma pagaidām nav, tomēr pastāv daudzi šīs problēmas mazināšanas veidi. Tāpat kā klimata pārmaiņu gadījumā, risinājumi pastāv. Grūtākais ir tos lietot.

Kuzickis uzauga Ofenburgā – mazā Vācijas dienvidrietumu pilsētiņā netālu no Švarcvaldes. 1996. gadā viņš pārcēlās uz Berlīni un divus gadus vēlāk sāka studēt džeza elektrisko kontrabasu Hansa Eizlera Berlīnes Mūzikas skolā. No turienes viņš pārgāja uz Berlīnes Mākslas universitāti citā pilsētas daļā, kur strādāja pie skaņu mākslas darbiem. 2006. gadā viņš sāka interesēties par pilsētas skaņu ainavu. Studiju projekts viņu aizveda uz agrākās Austrumberlīnes Ādlershofas rajonu, kur viņš pētīja akustiskās vides izmaiņas. Tajā laikā Ādlershofā notika vērienīga pārbūve. Pilsētas plānotājs mudināja Kuzicki un viņa studiju biedrus sadarboties ar attīstītāju, kas būvēja jaunas vienģimenes mājas.

Kuzickis aptaujāja dažus īrniekus par skaņām viņu vecajos dzīvokļos un par to, ko viņi gribētu dzirdēt jaunajos:

Diezgan drīz kļuva skaidrs, ka cilvēki ne vienmēr meklē klusumu. Viņi vēlējās patīkamas skaņas, lai ko tas arī nozīmētu.

Kāda sieviete viņam pateica kaut ko atmiņā paliekošu: viņa vēlējās dzirdēt kaimiņus, bet nesaprast, ko viņi runā.

Pētījumus par pilsētvides skaņām viņš aizrautīgi turpināja un 2006. gadā kļuva par vienu no Berlīnes Mākslas universitātes Arhitektūras audiālo pētījumu vienības (AAPV) dibinātājiem. (Sākotnēji tā augstskolā īsti neiederējās, un pētnieki tika iekļauti Kompozīcijas nodaļā. Dažus gadus vēlāk AAPV tika pārcelta uz jaunizveidoto Skaņu pētniecības nodaļu.) 2021. gadā Kuzickis pabeidza disertāciju par pilsētvides skaņu ainavas plānošanu. Gadu vēlāk viņš nolēma, ka vēlas vairāk nodarboties ar praktisku darbu. Uzņēmums Müller-BBM Industry Solutions viņu pieņēma darbā par akustikas konsultantu ar uzsvaru uz viņa unikālo pieredzi pilsētas skaņu ainavas jomā. Viņa pirmie pilotprojekti šajā uzņēmumā, to skaitā divi lieli projekti Bavārijā, pašlaik ir sākumposmā.

Kuzicki es satiku kādā aukstā decembra rītā pie Admirāļa tilta (Admiralbrücke) Berlīnes Kreicbergas rajonā. Mēs stāvējām uz apsnigušā tilta un skatījāmies uz nelielo ūdenstilpi, ko sauc par Zemessardzes kanālu (Landwehrkanal). Vasarā tilts un kanāla krasti ir iecienīta vieta, kur dzert alu, vērot cilvēkus un klausīties tehno mūziku lētos Bluetooth skaļruņos.

Pirms var projektēt vai pat reāli sadzirdēt pilsētas skaņu, jāiegrožo tās troksnis, proti, automašīnu troksnis.

Trokšņa mazināšana ir vissvarīgākais,

teica Kuzickis.

Vispirms jāpārliecinās, ka tas nav pārāk skaļš. Un, kad tas tiek kontrolēts, pilsētvides skaņas ainavas plānošanā parādās daudz plašākas iespējas.

Admirāļa tiltu Kuzickis bija izvēlējies tāpēc, ka tā apkaimē jau bija ieviestas dažas iedarbīgas stratēģijas. Svarīgākā no tām bija virkne pakāpeniski arvien lielāku satiksmes ierobežojumu, no kuriem pirmie tika ieviesti pirms vairākiem gadiem, kā kustināmas barjeras, kas aptur automašīnas, bet var ielaist neatliekamās palīdzības transportlīdzekļus, gājēju zonas, vienvirziena ielas, vairāk gājēju pāreju un skolu zonu, kā arī stingrāki ātruma ierobežojumi.

Nelielo attālumu no noslogotā apļveida krustojuma, kur atrodas metro stacija, līdz Admirāļa tiltam biju veicis kājām un, gaidot Kuzicki, jutu, ka asinsspiediens samazinās līdz normālam līmenim. Dzirdamā patīkamā skaņa – nevis klusums – bija ne tikai pilsētas un rajona veiksmīgās politikas, bet arī atmestu attīstības ambīciju rezultāts.