Spēle, pulkstenis, modinātājs

Kā zināms, seksa Padomju Savienībā nebija. Toties bērnu bija daudz. Un, lai tie nesašautu cits citu ar paštaisītām naglu pistolēm vai, piemēram, nenoindētos ar šīfera azbestu, tiem bija jānodrošina kaut kādas rotaļlietas – tā, stipri pārspīlēdams, es reiz stāstīju vienai amerikāņu žurnālistei. “Kā,” viņa neviltotā izbrīnā iesaucās, “vai tad jums te bija rotaļlietas?!” Es gandrīz sāku smieties, bet tad aizdomājos: tiešām, bet vai bija? Mums bija visādi dīvaini plastmasas, gumijas un alumīnija priekšmeti, kuri pēc formas atgādināja citus priekšmetus, tikai samazinātus un stipri deformētus. Bet vai mēs tos uztvērām kā rotaļlietas?

Piemēram, vecvecāku vasarnīcai, uz kuru brīvlaikos izsūtīja radu bērnus no visiem ciltskoka atzariem, pagalmā stāvēja tas aparāts, ko krieviski sauc par умывальник, bet latviski, kā Čukovska dzejolī, par mazgāmuti: piespied pipsīti, ūdens tek. No rītiem un vakaros mēs visi bariņā gājām pie mazgāmuša mazgāt muti un tīrīt zobus, un tur skapītī līdzās ūdeņraža pārskābei un zobu pastai Dzintariņš atradās rotaļu skuveklis. Tieši tāds pats kā īstais, tikai mazāks un koši sarkans, viss no mīkstās plastmasas, žileti ieskaitot. Un mēs visi kā viens – arī māsīcas – no rītiem un vakaros iesmērējām to ar saimniecības ziepēm un rūpīgi braucījām gar kaklu, vaigiem un pazodi. Daži pat zobus reizēm aizmirsa iztīrīt, taču skūšanos neizlaida ne dienu. Un tā mums nebija nekāda rotaļa, bet ikdienas pienākums.

Ja tā padomā, tas ir pilnīgi loģiski. 1958. gadā PSRS Augstākā padome pieņēma likumu “Par skolas un dzīves saiknes stiprināšanu un tautas izglītības sistēmas tālāko attīstību PSRS”. Saikni starp skolu un dzīvi nolēma stiprināt ar rotaļlietu palīdzību. Tika izdots vesels lērums direktīvu, ar kādiem priekšmetiem bērni jāizklaidē, lai tie pēc iespējas drīzāk pārstātu būt bērni un kļūtu par normāliem padomju pilsoņiem. Rotaļlietu skices un rasējumus izskatīja cita komisija pēc citas (kaut kur lasīju, ka tādu esot bijis ap 40), sekojot principam, ka rotaļai jāatspoguļo praktiskā dzīve. Tā bērnu rīcībā samazinātā formā nonāca viss, kas tobrīd valstī bija svarīgs: lauksaimniecības kombaini, tanki, milicijas mašīnas, pienvedēji, skuvekļi, plītis, kastroļi, pannas, urbji, zāģi, šujmašīnas, ar ko piešūt sev pirkstus pie kabatlakatiem, un, protams, pistoles, raķetes un automāti, ar ko šaut valsts nodevējus. Šīs masīvās spēļmantiņas, kas lielākoties bija kādas smagākas un svarīgākas rūpniecības nozares blakusprodukti, mums mācīja nevis patērēt, bet ražot. Gandrīz katrā mājā bija sastopamas neuzskaņojamās klavieres Annele ar pusotru oktāvu, komplekts Jaunais ķīmiķis, kura sastāvā cita starpā bija nātrija hlorīds un sālsskābe, speciāls konstruktors tipveida blokmāju būvēšanai, kā arī slavenā latviešu “pistole Straume makstī”.

Un šķiet, ka bērniem tas patika. Vēl 80. gadu beigās mums dārziņā bija puika, vārdā Edgars, kurš ļoti mīlēja braukāt apkārt ar rozā rotaļu traktoru. Tas bija labs traktors. Liels, izturīgs, ražots no tās pašas mīkstās plastmasas kā mūsu skuveklis. Vienreiz, kad pienāca laiks doties mājās, Edgars iespītējās, ka bez traktora nekur neiešot. Viņš apķēra to ar abām rokām, piespieda pie sirds un teica: “Eš, kad nomiršu, nemšu viņu līdži žārkā!”

Bet bija, protams, arī lelles. Un, kamēr visu to tehnisko un militāro verķu uzdevums bija sagatavot bērnus darbam un dienestam, leļļu funkcija droši vien bija atainot padomju cilvēka vēlamo garīgo stāvokli. Groteskajiem bezdzimuma bēbjiem, kurus bieži nācās pirkt kailus un drēbes šūt pašiem, krūšu apvidū bija milzīgi caurumi un līdz ar mazāko kustību krita ciet viena vai abas acis. Karlsoni, genas un čeburaškas ar saviem deformētajiem ķermeņiem izskatījās nozīmēti nevis no multenēm, bet no īpaši nikniem ciklodola tripiem. Olimpisko lācīšu, peļu un citu gumijas zvēru kolektīvais liktenis nez kāpēc bija tikt uzspraustiem uz mašīnas āķa. Pat populārajām lellītēm Mašai un Aļonai, ko ražoja Ohtas Ķīmijas kombinātā līdzās sprāgstvielām, sejā bija slīkoņa izteiksme.

Runājot par slīkoņiem, bija arī tāda rotaļlieta – ūdenslīdējs. Tas bija tāds ļoti skumjš, katatonisks plastmasas vīriņš skafandrā, ar šļūteni galvvidū. Iepūt caurulītē – ūdenslīdējs uzpeld. Izsūc gaisu – ūdenslīdējs nogrimst. Plastmasas šuves, saprotams, nebija diez cik labi aizkausētas, un bail pat iedomāties, cik daudz notekūdeņu, aļģu un citu imunitāti stiprinošu sūdu mēs sadzērāmies no visām tām apšaubāmajām ūdenskrātuvēm, kurās šo nelaimīgo radījumu gremdējām.

Ik pa brīdim parādījās arī elektroniskas rotaļlietas, bet tās bija grūti dabūt. Un, ja nu kādreiz kaut kur pavīdēja viena no tām spēlītēm, kur Ну погоди vilks uz šķidro kristālu ekrāna stiprina skolas un dzīves saikni, ķerdams vistu olas, tā uzreiz piesaistīja visu topošo pilsoņu uzmanību, liekot aizmirst gan par traktoriem, gan par ūdenslīdējiem, gan par straumēm makstī. Mana vecā klavierskolotāja, uzzinājusi, ka šādas lietas pastāv, stingri piekodināja, lai es tām ne mūžam neskaros klāt. “Citādi,” viņa teica, “tu saslimsi ar datorvīrusu!”

Vienai bērnudārza audzinātājai šāda spēlīte bija. Tā saucās “Okeāna noslēpumi”, un uz tās korpusa, lai kāds ko sliktu nepadomātu, bija rakstīts “Игра, часы, будильник” – spēle, pulkstenis, modinātājs. Kamēr mēs gulējām diendusu, audzinātāja atpūtas brīdī iepazina okeāna noslēpumus. Kad bijām nomodā, aparātiņš stāvēja uz viņas galda, mums nesasniedzamā augstumā, un vilinoši mirgoja. Mēs visu laiku lūdzāmies, lai audzinātāja kaut vai iedod paskatīties, kas notiek, kad nospiež pogu, taču viņa kategoriski atteicās: tas neesot domāts bērniem. Par datorvīrusiem viņa ne vārda neteica, taču man bija aizdomas, ka viņa vienkārši cenšas mūs no tiem pasargāt.

Drīz vien kāds uzņēmīgs zēns, vārdā Aigariņš, nosprieda, ka tā nav godīgi. Viņš sagaidīja, kad audzinātāja izies uzpīpēt, sabīdīja kopā krēslus, uzrāpās līdz galda virsmai un iebāza okeāna noslēpumus kabatā. Atklājusi zādzību, audzinātāja uzrīkoja īstu tribunālu. Nostādīja mūs ierindā pēc auguma, skaļi kliedza un draudēja ar dzīvi cietumā. Visi zināja, ka pie vainas ir Aigariņš, taču, gods kam gods, nevienam no mūsu grupiņas stučīt nenāca ne prātā – kaut kur tā vēlīnā padomju pedagoģija, redz, tomēr bija nošāvusi greizi. Aigariņš turējās, cik spēka. Stāvēja taisni un mierīgi, centās nesarkt. Taču kādā brīdī viņš neizturēja psiholoģisko spiedienu un salūza. Viņš paspēra soli uz priekšu. Visa ierinda šausmās aizturēja elpu. Audzinātāja gaidīja paskaidrojumu. Bet tad Aigariņš atguva daļu pašcieņas, izņēma okeāna noslēpumus no kabatas, ieskatījās audzinātājai acīs un apņēmīgi, kā uz nāvi notiesātais, kuram vairs nav ko zaudēt, ar smagu latgaliešu akcentu sacīja: “Es ņemšu uz mājām šito pulksteni!”

Neatceros, ko es toreiz tai amerikāņu žurnālistei atbildēju. Gan jau teicu, ka jā, rotaļlietas mums bija, taču tik sasodīti nopietnas, ka par spēlēšanos mūsdienu izpratnē tur pat nav ko runāt. Tāpēc jau mēs daudz labprātāk apšaudījām cits citu ar naglu pistolēm un šļirču adatām un svētkos ugunskurā spridzinājām šīferi.