Stāsts par svēto bērnu

Pierakstīts pēc javanavu cilts virsaiša Nišivakas stāstījuma Svētajā ciematā 2019. gada 26. novembrī. Šo stāstu Nišivaka stāstīja tieši man, pirms lūdza par mani jeb dziedināja mani. Stāsta beigās unī iespaidā Nišivaka mani iecēla stāsta realitātē un sāka dziedināt. Kauliņu pēc kauliņa.

A. G.

Kad mūsu senči izmantoja unī, viņi vispirms dziedāja un stāstīja stāstus, gaidot brīdi, kad šis spēks pilnībā pārņems cilvēku. Viņi nesāka skaitīt lūgšanas tūlīt pēc tā iedzeršanas, bet gaidīja, līdz atnāks spēks. Tāpēc arī viņi dzied un stāsta stāstus, un saka: “Palma ke sharazan.” Tas javanavu valodā nozīmē “lai spēks pilnībā pārņem ķermeni”. Tāpēc pie lūgšanām jāķeras tikai tad, kad atnācis viss spēks. Tad mēs citas darbošanās pārtraucam.

Es jums izstāstīšu kādu stāstu. Tas ir pavisam īss stāsts, bet tam ir liela nozīme mūsu pasaulē. Stāsta nosaukums ir “Yumanpuyeshiú”.

Reiz kāda sieviete kļuva grūta, bet viņa nekļuva grūta no vīrieša. Tātad, kā labpatiktu sacīt kristiešiem, viņa toreiz laida pasaulē, mūsu pasaulē, Jēzu.

Šis bērns sāka runāt jau mātes vēderā. Viņš teica:

– Māt, es gribu banānu.

Māte tūdaļ ņēma un apēda banānu. Bērns atkal teica:

– Māt, ejam ķert zivis.

Viņš, vēl mātes miesās būdams, runāja jau kā pieaudzis cilvēks. Kādu dienu viņš mātei teica:

– Māt, iesim apciemot tēvoci.

Tēvocis dzīvoja ļoti tālu, citā ciematā, citā ciltī. Tajos laikos dažādu cilšu pārstāvjiem nebija pieņemts citam citu apciemot, un māte nemaz nezināja, kur tēvocis dzīvo. Bet bērns to zināja. Māte viņam vaicāja:

– Kā lai mēs apciemojam tēvoci, ja es nezinu ceļu?

Un bērns atbildēja:

– Iesim pa šo taku. Mums būs jāiet ilgi, ilgi, līdz taka sazarosies divās. Tālāk iesim pa to taku, uz kuras slejas liels termītu pūznis. Tā aizvedīs uz vietu, kur dzīvo tēvocis.