Stilu juceklis

2015. gada rudenī apgādā “Vesta-LK” iznāca grafiķa, Latvijas naudaszīmju autora un valsts ģerboņa līdzautora Riharda Zariņa (1869–1939), atmiņas (grāmatā viņa vārds atveidots kā dzīves laikā: Richards Zarriņš). Grāmatā pārpublicēts arī laikraksta Latvis 1933. gada 17. marta numurā publicētais Zariņa raksts “Vairāk stila sajūtas”.

Izlasot H. Riekstiņa kunga rakstu par archaioloģiskām nepareizībām un paviršībām tāpat pie ceļamā Brīvības pieminekļa, kā pie Brāļu kapu grupām, jāpriecājas vien, ka šādi jautājumi, par kuriem sen runā un brīnās mākslinieku aprindās, parādās arī plašākas publikas priekšā. Viņi ir par daudz svarīgi, lai viņiem aizietu ar tādām paviršām izrunām pāri, ka “māksliniekam viss ir atļauts”. Mākslinieks rada atklātībai, un tur tad nepavisam nav viena alga, kā  viņš atrisina uzdevumu, un neviens gan negribēs apgalvot, ka latviešu pieminekļos un latviešu mākslā, kur jātēlo taču latvieši un nevis kaut kāda neeksistējoša tauta fantastiskās figurās un fantastiskā apbruņojumā, latvietis varētu apmierināties ar tādu izrunu, kā “māksliniekam viss ir atļauts.” Tā mēs pie latviešu mākslas nekad netiksim. Lai gan mēs šad un tad varen lepojamies ar mūsu kulturu, tad diemžēl šādas paviršības, ka “māksliniekam viss ir atļauts”, vislabāk liecina taisni par kaut ko pavisam citu, proti, par mūsu tagadējās paaudzes – diemžēl – diezgan neizkopto, vai pavisam atklāti sakot, gandrīz pilnīgo stila sajūtas trūkumu. Visbēdīgāk jau nu gan ir, ka taisni tiem šīs stila sajūtas trūkst, kuriem šinī ziņā būtu jāiet tautai pa priekšu, tas ir mūsu māksliniekiem. Lai atceramies piemēram to briesmīgo bezgaršību un “Jugendstil’a” aušības, ar kurām bija izlaisti tautas uzvalku paraugi 5. dziesmu svētkiem. No tā laika izplatīto neprātu pat līdz šai dienai vēl nav izdevies izravēt, un ko visu nav pēc tam vēl sagrēkojuši atsevišķi “mākslinieki” un veselas organizācijas “tautas uzvalku” karikatūru izdomāšanā un radīšanā! Un kad tad, kā pēdējos dziesmu svētkos, dabū redzēt īstus tautas uzvalkus, tad var tiešām smieties un raudāt par līdzšinējo tautas izmuļķošanu ar nepareiziem tautas uzvalku paraugiem. Kad jau paceļas vispār runa par šādām nepareizībām, kuras izplatīt ir daudz vieglāk nekā viņas atkal izravēt, tad gribētos aizrādīt arī uz kādu jaunākā laika “māksliniekam viss ir atļauts”, proti uz Romas pagraba divām sienas gleznām un Romas viesnīcas mazo zāli. Kādas tautības meitas sēž zem ozola Romas pagrabā, to gan laikam neviens nevarēs uzminēt. Vainagi viņām no Krustpils pagasta, villaine aplikta pēc Nīcas pagasta parauga un brunči no Rucavas. Uz otras sienas tāpat tie puiši arī nav skaidrībā, no kurienes viņi saradušies: svārki Alšvangas, gardibenes no Piebalgas, meitām brunči no Alšvangas, villaine no Krustpils, krekls no Gārsenes pagasta u. t. t. Vaj tad tiešām bija tik grūti aiziet uz valsts vēstures muzeju un apskatīt savāktos un izstādītos paraugus.

Bet Švarca restorāna mazā zāle, kur sēž muzikanti: apgaismotais kupols ar girlandēm un amoretēm grib būt ampirs, visi četri griestu riņķa ierobežojošā kvadrāta stūri ir tipiski italiešu renesanses ornamentiem pildīti, sienas ar spoguļiem uzrāda Ludviga 14. motīvus un istabas durvis ir gluži modernas. Pie visa šā stilu jucekļa visā telpā vēl krēsli Ludviga 16. stilā. Un tas tur, kur grozās visvairāk ārzemnieki, kas redzējuši arī stilā ierīkotus lokālus.

Lai gan es personīgi pilnīgi piekrītu Riekstiņa kunga aizrādījumiem par archaioloģiskām nepareizībām pie Brīvības pieminekļa figūrām – es vēl gribētu no savas puses pieminēt, ka bez gariem paskaidrojumiem visas šīs figūru grupas arī nepavisam neraksturo Brīvības pieminekli kā atbrīvošanas pieminekli, – tad nevaru tomēr noklusēt, ka paši mūsu archaiologi arī varētu vairāk raudzīties uz pareizu senlatviešu attēlošanu latviešu publikai; tā piemēram Karnupa pilnīgi diletantiskie zīmējumi tādos nopietnos izdevumos, kā  Latviešu konversācijas vārdnīcā un grāmatas “Latvieši” 1. daļā, kur mēs redzam senlatviešus modernās frizūrās, sievieti melnās zīda zeķēs un džimmi kurpēs, vīrieti ar spieķveidīgiem šķēpiņiem un turbānu galvā, nebūt nepārliecina ne ar nopietnību, ne ar archaioloģisko pareizību. Tāpat arī nav pielaižams, ka uz kāda vēl pavisam nenoskaidrota kapa atraduma pamata nupat daži šādi pavirši “archaiologi” propagandē 10 centimetru platus metala vainagus pie etnogrāfiskā Zemgales tautas uzvalka. Pret šādām vieglprātībām nopietni jāuzstājas, citādi mēs ar šādām aušībām tapsim smieklīgi cittautiešu acīs,– ko jau dažas mūsu dāmas piedzīvojušas Zviedrijā ar mūsu tautas uzvalku karikatūrām,– un tikai apliecināsim mūsu paviršo kultūru un nespēju saprast vēsturisko pareizību, un ka esam zaudējuši to dabīgo stila sajūtu, kura piemita mūsu nemācītiem priekštečiem tik apbrīnojamā mērā.

Prof. R. Zarriņš