Svešinieks ziemā

Rakstā aplūkota grāmata

Ian Bostridge. Schubert’s Winter Journey: Anatomy of an Obsession

New York: Alfred A. Knopf, 2015

Viena no pirmajām reizēm, kad dzirdēju Šūberta mūziku dzīvā atskaņojumā, bija vecāsmātes bērēs Matīsa kapu kapličā. Oktobra diena bija saulaina, kapliča noplukusi, ceremonija ritēja kā daždien šādas ceremonijas, un tad (pēc tuvinieku lūguma) skanēja Šūberta “Ave Maria”. Citkārt bēru mūziķi nav redzami, bet toreiz bija – dziedāja tenors, augumā diezgan apjomīgs, balsī ne tik ļoti, bet varēja noticēt, ka viņš savulaik uzstājies operā un pat dziedājis Antiņu. Mana vecāmāte dzīves laikā bija eleganta, aristokrātisku stāju, smalku saprašanu. Padzīvojušā tenorbalsī izplūdušais Šūberts visam šim pagalam nepiestāvēja.

Liekas dīvaini, ka mūzikā līdz ausīm iemīlējies cilvēks var nodzīvot līdz 17 gadu vecumam, dzīvā veidā nedzirdējis Šūbertu. Tomēr tā bija. Ne mūzikas skolas programma, ne personiskā interese nebija tiekusies Šūberta virzienā. Mīlēju Mocartu. Saviļņojumu ņēmu no Riharda Štrausa (protams, “Nāve un apskaidrība”!). Manus muzikālos ieskatus nule bija apvērsis Debisī ar savu pārģeniālo operu “Peleass un Melizande”. Pats spēru pirmos soļus metālroka pasaulē. Kam man Šūberts?!

Apmēram 30 gadu vecumā dziļdomīgi sacīju pats sev: “Šūberta mūzikas laiks cilvēkam pienāk līdz ar 40 gadu vecumu,” – tā pats savā priekšā skaidrojot (attaisnojot) faktu, ka joprojām zinu tikai “Muzikālo momentu faminorā”, kādas solodziesmas (dažām varu nospēlēt klavierpavadījumu), no galvas spēju sekot līdzi “Nepabeigtās simfonijas” ritējumam un esmu sajūsmā par to, cik vēderdejiski Šūberta Devītās Finale Lielajā ģildē diriģē Džansugs Kahidze.

Cilvēks, kurš nemainās, ir nožēlojams. Es mainījos. Vienubrīd apjēdzu, ka nešūberta noskaņojums ir pagaisis. Līdz manām ausīm bija nonākusi Džanetas Beikeres balss (labākā versija Šūberta visskaistākajai dziesmai “Du bist die Ruh”). Biju metodiski noklausījies visas simfonijas (Arnonkūra versija ar Berlīnes filharmoniķiem, kur simfoniju daļas beidzas ar pakāpeniski klusinātu akordu).

Un vēl viens opuss – pāri visiem citiem. Dažbrīd liekas, ka tajā stundas ceturksnī ietverta kaut kāda universāla informācija un vairāk mūzikā nav iespējams pateikt. Skaidrs, ka tas ir nejēdzīgs pārspīlējums, kam patīkami ļauties, kad liekas, ka jāmaina profesija, jāvelk mugurā sivēnveste un jākļūst par jūrnieku. Kur tad citi uzticamie mierinātāji, piemēram, Mocarta “Adagio” no “Gran partita”, Ravela Solmažora klavierkoncerta otrā daļa, Kurtāga “Stele”? Un tomēr man bija jāiekļūst Šūberta draugu lokā, un, lai tas notiktu, jāiemīl Stīgu kvinteta “Adagio”, kas komponēts tajā pašā gadā, kad “Ziemas ceļojums”.

Šūberta mūzikai tiku mazliet tuvāk. Pašam Šūbertam – it nemaz.