Tas nav viņu karš. Nemaz

Pagājušajā nedēļā es piedalījos cienījamā franču laikraksta Le Figaro aptaujā, kas tika rīkota “krievu intelektuāļiem emigrācijā”. Korespondents ar aristokrātisku uzvārdu neatlaidīgi precizēja: “Vai jūs nediskriminē?”, “Kādas sankcijas vai kultūras atcelšanas precedenti jums šķiet īpaši netaisnīgi?”, “Kopumā, vai emigrācijā bijuši kādi negadījumi?” (ar to domājot hipotētiskas naida izpausmes pret krievu bēgļiem no parīziešu puses). Es visu noliedzu. Nu patiešām, manas pusgada uzturēšanās laikā Eiropā neviens nebija demonstrējis naidīgumu, uzzinot manu tautību. Bet kinofestivālos – manos profesionālajos sarīkojumos – uz lūgumu par akreditāciju tagad atbild: “Gaidiet, jūsu reģiona žurnālistus saistībā ar starptautisko stāvokli papildus pārbaudīs mūsu ārlietu speciālists,” – un es pacietīgi gaidu. Reizēm mans dvēseles stāvoklis ir tāds, ka es pati sevi pārbaudītu vēl – attiecībā uz pieskaitāmību. Korespondents visus manus pārspriedumus noklausījās un apmierināts teica: “Es nemaz nešaubījos, franči ļoti mīl krievus un labi tos uzņem, ziniet, es pats esmu pareizticīgs...” Uz šīs iedvesmojošās nots mēs atvadījāmies.

Šīs sarunas aizkadrā, starp citu, palika galvenais. Vispārējs nogurums, turklāt absolūti atšķirīgu iemeslu dēļ. Es un man līdzīgie, vairāk vai mazāk principiālie, bet visdrīzāk īpaši jūtīgie, aizbrauca gandrīz uzreiz pēc kara sākuma, emociju vadīti, kuras dziedātājs Vladi bija licis dziesmas nosaukumā “Kā tas bļeģ iespējams”. Drīz pēc tam atnāca bailes. Pa daļai neproporcionālas: lai arī emigrants visu diennakti pavada telefonā, ziņu lentēs un soctīklos, tomēr uzreiz zaudē realitātes sajūtu. Jau daudzreiz esmu dzirdējusi no “palicējiem”, kuri atvaļinājumā bija iegriezušies Eiropā, – ka Maskavā ir pārsteidzoši mierīgi (kā mironim?), ka Titāniks vēl nav aizgājis pa burbuli, neviens dzīvot netraucē. Un es viņiem labprāt noticu. Netaisos strīdēties. Un netaisos atpakaļ.

Emocionālā emigrācija nu jau kļuvusi arī pilnīgi fiziska. Pat ja Titāniks vēl turas uz ūdens, sēdēt pašaizliedzīgi muzicējošajā orķestrī man šķiet neprāts. Pasvītroju – personīgi man, bez pretenzijām uz objektivitāti. Un to zinot – ka pauze ieilgusi uz mūžību –, bailes tikai aug. Un kopā ar tām arī nogurums. Ne no kara šausmām – no eksistences bezcerības un sadzīves nesakārtotības. Visu sākt no sākuma, kad tev ir pāri 40, – tā ir absolūta utopija. Ikviens emigrants no izsaukuma zīmes pārvēršas par jautājuma zīmi. Par sakumpušu būtni, kura arvien biežāk gatava taisnoties, ne nosodīt. Un šai būtnei ir īpaši aizvainojoši dzirdēt to, ko reizēm nākas dzirdēt tusiņos ar parīziešiem, – par viņu nogurumu.

Pagājušonedēļ mani arī uzaicināja uz bohēmiskām viesībām. Milzīgs dzīvoklis pirmajā rajonā. Pie sienām postmodernisms. International crowd – dīvānos. Šampanieti vai bordo? Kāds apspriež dokumentālā kino vajadzības, kāds – Serža Gensbūra muzejdzīvokli, kam tūlīt jāveras vaļā Sēnas kreisajā krastā.

Naktij tuvojoties, mans emigrantu pulciņš pieauga. Paburzīties ienāca meitene no Sanktpēterburgas, kurai izdevusies neslikta karjera LVMH. Atšķirībā no manis viņa ir pilntiesīga parīziete, dzīvo un strādā šeit gadus desmit, runā praktiski bez akcenta, lai gan ik dienu ar klientiem no Krievijas un Baltkrievijas komunicē varen plašajā. Pa vidu trokšņainajai sarunai par jaunumiem kino es pa ausu galam sadzirdēju, kā viņa stāstīja, ka viņas zīmola plašajā klientūrā neesot pilnīgi nekāda politiskā sasprindzinājuma. Tikai vienreiz kaut kādi dīvaini amerikāņi viņai tieši sejā pateikuši, ka Putinam jāmirst. Un bijušajiem līdzpilsoņiem joprojām neļaujot izmantot tax free. Bet citādi – luksusa paradīze, kur visi pie kases ir vienlīdzīgi un tikai haute joaillerie pircēji ir mazlietiņ vienlīdzīgāki par pārējiem.

Man, protams, gribējās pajokot par Janu Rudkovsku, kas apmeklēja modes nedēļu, un LVMH divkosību – te spēlējam, te muitas nodevu nemaksājam, te somiņas iesaiņojam, – bet atkal tas pats nogurums: kāpēc lai es būtu sašutusi par kādu, kurš darbojas saskaņā ar likumu, lai arī krāpjas. Tagad galvenais tiesnesis ir spogulis.

Bet pēc brīža mani sasniedza cita, jau asāka sižeta repliku apmaiņa. Simpātisks restorānu īpašnieks no Bretaņas LVMH meitenei pajautāja: ko viņa vispār domā par karu? Un beidzot nāca TĀ atbilde: mums, mazajiem cilvēkiem, nesaprast, kas notika, trūkst informācijas, un ir par daudz pretrunīgu faktu, grūti izveidot savu viedokli...

Pirmo reizi pusgada laikā ar “neviennozīmīgās” ideoloģijas nesēju es sadūros aci pret aci, nevis feisbukā. Bet vēl pēc brīža atskanēja mans kliedziens, neapzināti aizgūts no Новая газета virsraksta: “Mēs zinām, kas notika, Krievija sāka bombardēt Ukrainu!” Nav svarīgi, ko man atbildēja LVMH meitene, kura izlikās neredzam, ka viņas darba devējs slēdzis visus savus butikus Krievijas teritorijā, visnotaļ operatīvi izveidodams savu viedokli. Šķiet, viņa vienkārši apklusa. Toties ierunājās pārējie viesi.

– Bet mēs patiešām nezinām, kas notika!

– Tas viss tikai gāzes dēļ!

– Mūsējie nav labāki!

– Pelēkā zona!

Es aizgāju uzpīpēt. Bet pēc tam aizgāju pavisam. Šokēta par to, ka Francijā jau 11 mēnešus no katra avīžkioska vai grāmatu plaukta parīziešiem virsū skatās KF prezidents, zem viņa trauksmainās fotogrāfijas paraksti ir cits par citu asiņaināki, bet parīzieši turpina redzēt to, ko raduši: slaveno Parīzes grizaju, pelēko zonu un kaut kur tālumā – krievu kultūras centra zeltītos kupolus.