The Beginning of a Beautiful Friendship

Grupa Pink Floyd ir pastāvējusi trijos veidolos. Vispirms – ar Sidu Baretu – tā bija brīnumjauka, diezgan nesakarīga komanda, kas ideāli atbilda vēstures mirklim, kad plaši pieejamas bija kļuvušas sintētiskās narkotikas. Pēc tam – bez Bareta, taču ar Deividu Gilmoru – Pink Floyd izgudroja gaudulīgu patētisku roku, kas ļoti patika progresīviem kinorežisoriem, nākamajiem fiziķiem/matemātiķiem un jauniem, inteliģentiem birokrātiem. Mitējusies būt cool, grupa kļuva alternatīvi komerciāla: alternatīva – tādas kā šauram lokam domātas kultūrauras dēļ, komerciāla – tādēļ, ka viņu plates lieliski pirka. Komerciāla un bagāta. Pēdējais apstāklis jau iepriekš noteica Pink Floyd pastāvēšanas trešo veidolu – no 80. gadu sākuma līdz mūsdienām: Pink Floyd... tas ir tur, kur vienmēr skandalējas, strīdas par naudu, kompozīciju autora norādīšanu, sūta cits citu dēt un tā joprojām. Grupas it kā nav, tomēr tā ir – kā tāds mākonis, kuru veido ķīviņi, ķildas, mūžīgās baumas par atkalapvienošanos, kas vēl dzīvos tās dalībniekus padara tikai turīgākus.

Taču pirmoreiz viņi, šķiet, ir sastrīdējušies politikas dēļ, vismaz publiski pirmo. Deivids Gilmors ir atbalstījis Ukrainu un pat kopā ar Boombox solistu Andriju Hlivņuku ierakstījis dziesmu “Hey Hey Rise Up” (tai par pamatu ņemta strēlnieku dziesma “Ой у лузі червона калина”). Faktiski nevis Gilmors viens, bet Pink Floyd, jo pirms daudziem gadiem vienas saplēšanās rezultāts bija tāds, ka nosaukumu manto Gilmors un vēl divi dalībnieki (viena no viņiem diemžēl vairs nav mūsu vidū). Savukārt Rodžers Voterss – tas, kurš bija sacerējis lielāko daļu gaudulīgo himnu par apkārtējās pasaules nepilnīgumu, – viņš ir pats par sevi. Taču viņš drīkst šīs himnas dziedāt savos koncertos un periodiski to arī dara, teiksim, pilnībā atskaņojot albumu “The Wall”, to pašu, kurā ir “We don’t need no education”.

Rodžers Voterss ir viens no nelokāmākajiem kreisajiem popmūzikas industrijā; viņa pretenzijas pret pasaules kārtību ir visnotaļ plašas, piemēram, viņa apziņā – kā tas bieži mēdz būt – radikāla pozīcija Palestīnas jautājumā pastāv līdzās miglainam pacifismam, kas veidojies tajā pašā vēsturiskajā sintētisko narkotiku plašas pieejamības laikā. Proti, viņš ir tipisks old-style middle-class white leftist, kurš ir tādos pašos uzskatos kā simttūkstoši, ja ne miljoni cilvēku Eiropā (galvenokārt tās rietumos un dienvidos) un Ziemeļamerikā. Un raugi, jau veselu gadu Rodžers Voterss ne tikai aicina nedot ieročus Ukrainai, ko KF pūlas vistiešākajā nozīmē izdzēst no pasaules kartes, bet arī pauž šos savus apsvērumus… ANO Drošības padomē, turklāt it kā pēc Krievijas lūguma. Viņa runa izraisīja lielu troksni, taču faktiski – par kontekstu ņemot to, ko šajā kara gadā sarunājušas daudzas gan sirmas, gan plikpaurainas kreiso kustības ikonas, – tā nebija diez ko jēdzīga. Patiesībā Voterss tajā pakāpās atpakaļ salīdzinājumā ar savu iepriekšējo publisko uzstāšanos intervijā laikrakstam Berliner Zeitung. Tur jau nu gan viņš izrunājās tādā pašā garā kā visādi oļegi gazmanovi: nevis iebrukums, bet speciāla militāra operācija, Ukrainā ir vieni vienīgi naciķi, Donbasu vajadzēja aizsargāt no krievu genocīda, ne jau Putins sāka karu Vjetnamā un Irākā. Pēdējam grūti nepiekrist, 1964. gadā Volodjam Putinam bija 12 gadu. Arī Irāka nav uz viņa sirdsapziņas, taču tās pieminēšana ir svarīga: tieši šis Džordža Buša jaunākā administrācijas un Tonija Blēra valdības liktenīgais noziegums ir izveidojis retorisko un morālo aizbildinājumu tagadējiem Vladimira Putina režīma noziegumiem. Citā ziņā – lai nu lasītājs man piedod ne sevišķi diplomātisku leksiku – Votersa intervija sastāv no kaut kāda analfabētiska sviesta, ko viņš sakasījis pa soctīkliem un ļoti šaubīgiem antiimperiālistiskiem kreiso interneta resursiem. Tomēr nespēju liegt sev patiku šo to nocitēt:

Tagad esmu atvērtāks pret to, ko Putins patiesībā saka. Saskaņā ar neatkarīgām balsīm, kurās es ieklausos, viņš valda apdomīgi, pieņemdams lēmumus, balstoties uz konsensu Krievijas Federācijas valdībā. Turklāt Krievijā ir kritiski noskaņoti intelektuāļi, kas jau kopš 50. gadiem uzstājas pret amerikāņu imperiālismu. Un atslēgfrāze vienmēr bijusi: Ukraina ir sarkanā līnija. Tai jāpaliek neitrālai buferzonai. [..] Vai tad vārds “Ukraina” nav cēlies no krievu vārda окраина, kas apzīmē pierobežu (Borderland)? Ukraina ilgu laiku bija Krievijas un Padomju Savienības daļa.

Liksim mierā komiskos “kritiskos intelektuāļus Krievijā”, kuri “uzdrošinājušies kritizēt amerikāņu imperiālismu 50. gados”. Tas ir elementāras nezināšanas jautājums; ja ne education, tad vismaz self-education te nebūtu skādējusi. Svarīgi ir kas cits. Mūsu priekšā nav tikai glupība vien, bet jau sen uzkonstruēta, lietošanai gatava pozīcija, kurai piemīt iekšēja loģika, – pozīcija, kas sekmīgi mistificē savu patieso ideoloģisko izcelsmi un saturu. Voterss sevi uzskata par kreiso, par progresistu un pacifistu; par tādu viņu uzskata arī citi, taču kāda ir viņa patiesā vieta tagadējā politiskajā/ideoloģiskajā spektrā?

Protams, tas ir nevis internacionālisms, bet koloniālisms. Šajā ainā pasauli savā starpā sadalījušas divas trīs lielvalstis; pārējām tautām, teritorijām, reģioniem paredzētā loma ir būt vai nu par impērijas daļu, vai “neitrālu buferzonu”. Pašām sava rīcībspēja tām nepiemīt un nevar piemist.

Protams, tas ir tipisks tradicionālisms, nevis progresisms, kur nu. Par “normu” tiek uzdota kārtība, kas izveidojusies dažos pēdējos gadsimtos, ieskaitot 70 plus gadus starp Oktobra revolūciju un PSRS sabrukumu. Šķietami “kreisais” Voterss neredz nekādu atšķirību starp Krievijas impēriju un PSRS. Pēc idejas Votersam vajadzētu patikt pēdējai, toties pirmajai noteikti ne. Taču izrādās, ka pietiek sākt runāt par valstīm, kuras atrodas ārpus, nosacīti runājot, kanoniskajiem “Rietumiem”, un sociālā taisnīguma, šķiru cīņas, progresa jautājumi uzreiz kļūst absolūti nesvarīgi. Svarīgs ir tikai tas, kas ietekmē situāciju “pie mums”, pasaulē, kurā “mēs” – atrazdamies gandrīz pilnīgā drošībā – cīnāmies ar amerikāņu (vai pirms tam – ar britu? interesants jautājums) imperiālismu. Faktiski: Nikolajs Pirmais, Ļeņins, Putins – visi ir pēc viena ģīmja un līdzības. Viņi ir valdījuši un valda tajā pašā mūžīgajā Krievijā, kas dažus gadu desmitus saucās Padomju Savienība. Un kaut kādām tur nomaļām krievu zemēm, pierobežai, kuru apdzīvo kaut kāda nesaprotama tauta, vienmēr jābūt – tieši vai pastarpināti – zem šīs mūžīgās Krievijas valdīšanas. No šī “vienmēr” izriet nākamais punkts.

Protams, mūsu priekšā ir vecā labā galēji labējā “ģeopolitika”, spekulatīva joma, kurā operē tikai un vienīgi ar “mūžīgiem”, ontoloģiski uzlādētiem jēdzieniem. Anglofobiem “Anglija vienmēr vēlas pazemot vai iznīcināt Krieviju”. Rusofobiem “Krievija vienmēr ir vēlējusies sagrābt to un to”. Centrālāzijas ģeopolitiķiem “Rietumu lielvalstis vienmēr spēlē savu Lielo spēli”. “Krievija nekad nepalaidīs vaļā Ukrainu” un tā tālāk. Ģeopolitiķus nemulsina, ka, “Krievijas” vietā ieliekot to pašu “Lielbritāniju”, savukārt “Ukrainas” vietā – “Īriju”, pēdējo simt (!) gadu realitāte viņu spriedelējumu loģiku samals putekļos. Galvenais, ka šis “vienmēr” noliedz historismu, cenšas ar ceļa rulli noblietēt mūsu pasaules un tās pagātnes, tagadnes un, saprotams, nākotnes daudzveidību, liedzot cilvēka gribai iespēju jelko mainīt.