Tiesa

– Ruksi…

– Nu?

– Tā bija slepkavība.

Viljams Goldings, “Mušu valdnieks”

Pirmais novembris, nemīlīga rīta blāzma, un es stāvu laukumā Prestonā, gaidīdams furgonu. Ap stūri, apjumtajā Viktorijas laikmeta tirgū, pārdevēji iekārto stendus, izvietojot rotaļlietas, bērnu apģērbus, vecus virtuves piederumus, lētus videoierakstus, tukšas golfa somas, vietējās kartes putekļainos rāmjos, bet vēl nav neviena pircēja. Citā virzienā plešas pārvietojamo translācijas staciju nometne, kas te ir snūkera turnīra dēļ, taču arī šeit nav dzīvības pazīmju. Bet bruģētā laukuma tumsā zem nosmulētai avīzei līdzīgajām debesīm no tās puses, kur slejas piemineklis apkautajiem fabriku strādniekiem, sāk iznirt pirmie pelēkie silueti.

Pirms deviņiem mēnešiem Liverpūlē tika nogalināts divus gadus vecs bērns, un šodien viņa slepkavas stāsies tiesas priekšā. Pirms pusstundas viesnīcas numurā es vēl šķirstīju preses izgriezumu kopijas, lai atsauktu atmiņā notikumus, kaut gan tas nebija vajadzīgs, jo man, tāpat kā visiem, tie ir atstājuši nospiedumu psihē un apēno dvēseli: Džeimsa Baldžera nolaupīšana, viņa ķermeņa atrašana uz dzelzceļa sliedēm, policijas izmeklēšanas nedēļa, divu pamatskolnieku apcietināšana. Apraksti un ievadraksti, dokumenti un reportāžas sekoja lietai, līdztekus paužot bažas, ka bērni pieaug pārāk ātri, viņi ir nežēlīgi un nevaldāmi. Esmu izlasījis šīs slejas. Dažās ir lietoti vārdi “lopi” un “mazie dzīvnieki”. Dažas ir sarakstījuši romānisti – Antonijs Bērdžess, Mārtins Eimiss, Viljams Goldings, Alise Tomasa Elisa, Pīrss Pols Rīds. Viņi šķiež pārmetumus uz visām pusēm – vientuļajām mātēm, promesošajiem tēviem, skolām, baznīcai, pretapaugļošanās tabletēm, sešdesmitajiem –, bet šķiet, ka vairums ir vienisprātis, ka mūsdienās bērni ir izlutināti. Bībelē par to teikts: “Pāpini bērnu, un viņš tevi nobiedēs.” Pāpināt (man bija jāpaskatās) nozīmē “lutināt, lolot”. Taupot rīksti, mēs esam izauklējuši bandītu paaudzi. Laupītājus ar eņģeļu sejām. Izvarotājus, kam vēl nav kaunuma matu. Juvenāļus ar mirdzošiem nažiem. Kāda ir bērnība? Labi pasargājiet bērnus no tās. Bērnība nav piemērota bērniem.

Nopērku kapučīno un galerijas paspārnē atspiežos pret rotaļlietu veikala skatlogu. Aiz rūts ir pagājušā vakara Halovīna svinību atliekas: šausmīgas maskas, Drakulas ilkņi, velna dakšas, raganu slotas un asiņu kapsulas. Halovīns: kādreiz tas nešķita svarīgi. Pirms 30 gadiem Anglijas ziemeļos tā vietā mums bija Nedarbu vakars – mērenas palaidnības ar sīrupu un klabekļiem. Tagad bērniem ir stiprākas lietas. Vai es varu dabūt miroņgalvu, tēt, vai es varu dabūt skeletu? Esmu redzējis ar krucifiksiem un svešajiem pilnus komiksus. Vakar vakarā šurpceļā es katrā stacijā pa vilciena logu vēroju jautrībniekus melnos apmetņos ar ķirbja galvaskausiem. Kauli nav zem ādas, bet fluorescē virspusē. Šausmas, šausmas – dodiet vēl.

Man rokā kūp kafija. Furgona vēl nav. Arī citi gaida. No visas pasaules. Stāv ar fotoaparātu siksnām, piezīmju grāmatiņām un garkātainiem, pinkainiem mikrofoniem, kas ir tik lieli kā automazgātavas ruļļi. Nepacietīgi gaida ziņas. Februārī Seftonā, kur zēniem, kuri nogalināja Džeimsu Baldžeru, tika izvirzīta apsūdzība, pie tiesas sapulcējās vairāki simti – vecvecāki, mātes, pusaudži, ratiņos iesprādzēti bērni. Manos izgriezumos ir fotogrāfija: ducis potenciālo linčotāju, pārsvarā jauni vīrieši, kliedzienu un niknu dūru rinda. Atriebības tiesa, bara akmeņainais spriedums, communitas, vietējie, kas ņem likumu savās rokās. Vīri fotogrāfijā bija atnākuši tāpēc, ka gribēja nogalināt bērnus, kas ir nogalinājuši bērnu, jo nav nekā sliktāka par bērna nogalināšanu. Kad policijas furgoni ar zēniem brauca projām vai mēģināja to darīt, pūlis izspiedās cauri apsardzei. Tika mestas olas un akmeņi, līdz sākās aresti. Žurnālisti šeit ieradušies trīs stundas pirms tiesas sēdes sākuma cerībā uz līdzīgām nekārtībām. Viņu ir diezgan liels pūlis, taču ne tāds, kāds redzams fotogrāfijā. Drīzāk tas ir tāds pūlis, ko neredz fotogrāfijās, – tie, kas rotājušies ar objektīviem un eksponometriem, uzņemošie, ne uzņemtie.

Laukumā vējš ceļ gaisā papīra driskas. Es izmetu tukšo krūzīti un stāvu savas elpas mākonī. Ja nu baumas par zēnu agro atvešanu nav patiesas? Ja nu viņi ir atvesti vakar vakarā? Pēkšņa kņada, kakli izstiepjas. Laukuma pretējā pusē parādās divi balti furgoni. Garām rātsnamam, garām bibliotēkai tie tuvojas kenotafam, ne ātri, bet arī ne pārāk gausi un pārtverami, 30 kilometru stundā vai ap to, ceļā uz augstajiem divviru vārtiem. Vainīgi satraukts, es spiežos uz priekšu. Vārtu ieeju aizsargā barjeras, kuras savukārt apsargā policisti, ja nu kāds fotogrāfs mēģinātu tām pārlēkt, kas varētu notikt, un attēlu redaktori gribētu, lai tas notiek, ja tas nozīmē labāku kadru. Kad furgoni sasniedz kenotafu, kā uz burvja mājienu sāk atvērties vārti, bet furgoni ar to pašu 30 kilometru ātrumu turpina vienmērīgi tuvoties. Tālummaiņas objektīvi seko līdzi aizrestotajiem logiem, visu acis ir tiem pievērstas cerībā ieraudzīt pretī acis vai varbūt asiņainas putas uz lūpām. Bet rūtis ir melnas, logi ir niecīgi un aiztīkloti. It kā tie būtu zoodārza furgoni, kas piegādā bīstamus dzīvniekus, un varbūt tā arī ir. Joprojām cieši eskortētie furgoni izbrauc starp barjerām. Klikšķu kārtas, zibspuldžu uguņošana, un tie pazūd aiz vārtiem, kas uzreiz aizcērtas. Vairs neierobežotais un nevirzītais pūlis ārpusē izirst un izklīst kā zvērs, kas nonāvējis atkal aiziet gulēt.

Vīlies un līdzvainīgs, novēršos arī es. Es neredzēju zēnus. Es pat nezinu viņu vārdus.

Pēc trim stundām es tos uzzinu. Ar ozolkoku panelētā, zaļi flīzētā tiesas zālē zem plaša jumta loga un mirušo priekšgājēju portretiem mantijās runā tiesnesis Maikls Morlands. Ziemeļu apgabala priekšsēdētājs, lai gan balsī ziemeļi nav jūtami. Lēnprātīgs, sirmojošs, neuzpūtīgs, sarkanas ādas krēslā viņš dod norādījumus presei: līdz turpmākam paziņojumam apsūdzētie Roberts Tompsons un Džons Venablss visos paziņojumos par iztiesāšanu tiks identificēti kā Zēns A un Zēns B. Tompsons un Venablss: tagad, kad viņu vārdi ir izpausti vismaz aiz slēgtām durvīm, es sajūtu dīvainu šoku.

Pienāk lielais brīdis. No ģērbtuves pa kāpnēm uz arēnu cauri atverei tiesas zāles vidū nāk zēni. Viņi nav vieni. Policists kā sporta tiesnesis iet viņiem pa priekšu, un divi sociālie darbinieki kā līnijtiesneši apsēžas līdzās. Namdari ir pastrādājuši, paaugstinot apsūdzēto solu par astoņiem centimetriem, tā ka zēni būtu pietiekami augstu, lai redzētu tiesnesi un zvērinātos. Vienalga viņi izskatās sīki, apsūdzēto sola margas šķiet kā mazu bērnu gultiņas vai sētiņas redeles. Kurš ir kurš?

Vienam mugurā tumšzils uzvalks un gaišzils krekls, otram – melns džemperis, kaklasaite un balts krekls. Venablss, Tompsons. Tiesas zāle ir iekārtota tā, ka lielākā daļa no mums sēž zēniem aiz muguras, tāpēc ir grūti saskatīt viņu sejas, tomēr no viņu slepus sāniski mestajiem skatieniem šķiet, ka viņi ir drukni, ar dubultzodu, tukli un vienlaikus bāli un slimīgi. Ar kārtīgajiem matu griezumiem viņi izskatās pēc brāļiem, pat dvīņiem. Liekas, ka viņi nejūtas ērti šai apģērbā – iebāzti kreklos, kam viņi ir jāpadara vecāki, tīrāki un jaukāki, nekā viņi ir. Tomēr respektablais apģērbs nevar viņus paglābt no ciešajiem skatieniem. Pat tad, kad ir labi, nav patīkami, ka cieši skatās virsū, bet viņiem nav labi. Tikai tāpēc, ka viņi ir slepkavas; ja viņi ir slepkavas, nav viegli izturēt ciešos skatienus. Pat nopratināšana ir labāka: kā var atbildēt uz skatienu? Tikai ar atbildes blenšanu vai novēršanos. Tompsons mierīgi skatās pretī, Venablss – sev klēpī, un šo pozu nozīme ir izsecināma, pirms pateikts kaut vārds: izaicinājums un nožēla.

Tagad tiesnesis vēršas tieši pie zēniem. Šajā pirmajā tiesas rītā – tāpat kā pēdējā dienā, bet nekad starp tām – viņus ļoti īsi uzrunā: cik ilgas būs tiesas sēdes, tieši tur viņi sēdēs, un viņiem ir advokāti, kam pajautāt, ja viņi kaut ko nesaprot. Tompsons pa kreisi ir mierīgāks, mazāk nobijies nekā Venablss, kas saķer galvu un atspiežas pret sociālā darbinieka plecu. Ne vienam, ne otram nav rūdīta noziedznieka aukstasinīgā spīvuma. Ne viens, ne otrs neizskatās pēc slepkavas. Kā izskatās slepkavas? Kā izskatās bērna slepkavas? Mērija Bella pirms 25 gadiem: rāmi smaidošs, pievilcīgs bērns, kas žņaudza upuru kaklu, līdz viņi nomira. Un tagad Džons Venablss, kas, tāpat kā viņa, izskatās visai glīts un neaizsargāts. Roberts Tompsons šķiet rupjāks un pašpārliecinātāks, tomēr, pirms ieslodzījumā viņam uzauga tukls zods, kaimiņi viņu sauca par eņģelīti un viņš tika ķircināts par meitenīgo izskatu. A un B, T un V: viņi izskatās tik nevainīgi, ja ne noziegums. Varbūt viņi nav vainīgi pat tajā. Neviens tā nedomā, bet redzēsim.

Taču zēnu advokāti nevēlas, lai mēs redzētu. Viņi lūdz apturēt vai atlikt lietas izskatīšanu. Iepriekšējā publicitāte esot bijusi neobjektīva, viņi saka: emocionālā valoda un piesātinātais atspoguļojums nevarējis neietekmēt tiesu. Deivids Tērners, kas aizstāv Tompsonu (katram zēnam ir savs advokātu pāris), ir savācis 247 preses izgriezumus, kas apsūdzētos salīdzina ar Mairu Hindliju un Sadāmu Huseinu. Kad tiek skaļi nolasīts preses vajāto kaimiņu citātu izvilkums “Viens bērns ir kā meitene, bet viņa draugs ir draņķis”, es cenšos šos vārdus samērot ar to, ko redzu, ar līdzīgajiem, kārtīgajiem matu griezumiem, pieklājīgajām drēbēm un atkarenajām ausīm. Kad ļaudis raksturo noziedzniekus, viņi vienmēr runā par acīm (it kā acis būtu logs uz dvēseles samaitātību) un dažkārt arī par deguniem (līks, izliekts, izvirzīts, salauzts). Bet ausis: ausis vienmēr ir jaunas un nevainīgas; tikai to trūkums vai izkropļojums norāda uz noziedzību.

Tompsons ir novilcis kurpes un arī žaketi, cenšoties nepārkarst vai cenšoties būt nekaunīgs, es nezinu, kāpēc tieši, bet viņš šķiet bezkaunīgs un plātīgs. Viņš nožāvājas. Žāvāšanās nepārsteidz: rīts ir bijis ilgs (agrā ierašanās, lai izvairītos no incidentiem pūlī), un pat visgudrākajam desmitgadniekam būtu grūti sekot līdzi juridiskajiem argumentiem. Bet man gribas sapurināt Robertu Tompsonu un pateikt viņam: nežāvājies, pat ja esi noguris; nekasies, pat ja jauniegādātais apģērbs izraisa niezi. Žāvāšanās un kasīšanās liek tev izskatīties cietsirdīgam un nenožēlojošam. Bet varbūt viņš tāds ir.

Aiz manis skaļi atveras zāles durvis: satraukts vīrs ar bloknotu. Spriežot pēc bloknotu skaita, gandrīz visa publika sastāv no žurnālistiem. Mēs esam pārņēmuši šo vietu – te ir tikai pāris īstu sabiedrības locekļu. Deivida Tērnera pēdējais izgriezums ir no 7. oktobra Sun. Man tas ir viesnīcā – reportāža un fotogrāfija no zēnu izmēģinājuma ierašanās Prestonā, lai iepazītos ar tiesu. Informēts fotogrāfs redzēja viņus nākam un dabūja savu sensāciju – viena zēna fotogrāfiju ar cukurgailīti. Tā bija dāvana: skat, Džeimsa Baldžera slepkavas ar rupjas vienaldzības ledeni uz kociņa. Izgriezumā paskaidrots, ka tievākais no abiem zēniem cierē, “it kā viņam nerūpētu pasaule”, bet tuklākais “ikdienišķi gāja aiz muguras”. Reportāžā ir papildu ziņas par zēnu izolatoru greznību un lutinošajiem apstākļiem, kādi viņiem būs procesa laikā. Zemteksts bija nepārprotams: Džeimsa Baldžera slepkavas ir izlutināti, vīzdegunīgi, nenožēlojoši, apgādāti ar rotaļlietām un datorspēlēm laika īsināšanai dīkajās no nodokļiem samaksātajās dienās.

Juridisku iemeslu dēļ šī fotogrāfija Sun bija rastrēta – zēnu sejas bija Mondriāna laukumu tīkls. Vai tagad klātienē viņi ir labāk redzami, tikai dažu soļu attālumā uzklausām Deivida Tērnera uzstāšanos? Fiziognomija ir apšaubāma zinātne. Te nu mēs rūpīgi pētām, meklējot zīmi. Bet ir grūti daudz uzzināt no uzmanīgas (un uzmanītas) sejas svešinieku vidū. “Makbets”: “No sejas pantiem nevaram vis nojēgt,/ Kas slēpjas dvēselē.” Vai prese un publika spēj pareizi novērtēt zēnus? Un, kas vēl svarīgāk: vai to spēj zvērinātie? Vai arī viņu skatu aizmiglo iepriekšējā publicitāte? Par to ir runa. Diskusijas pingpongs šurpu turpu: Deivids Tērners (bāls, izsmalcināts, moderns) Tompsona labā un Braians Volšs (spēcīgs, lielu degunu, restaurācijas atjautība) Venablsa labā pret Ričardu Enrikesu (garš, solīds, viktoriānisks) valsts labā. Tas ir kā atgriešanās vidusskolā, pirmā pieaugušo dzīves dvesma – jauka intelektuāla kaitēšanās, brīvi gari, kuri runā līdz nāvei. Viegli aizmirst, ka tā iemesls ir divi desmitgadnieki un ka viņi nespēj sekot līdzi pārrunām. Pēc divām stundām tiesnesis bez vilcināšanās nonāk pie slēdziena: atlikšanas lūgums tiek noraidīts; iztiesāšana turpināsies.

Mēs stāvam kā skolēni, kad tiesnesis pieceļas, lai dotos pusdienās, un pētām Tompsonu un Venablsu, kas atgriežas apakšā. Viņi izskatās kā brāļi: Kains un Ābels, mazā mīlestība starp viņiem ir zudusi, bet vieno Seta slepkavība.