Tu ieturēsi maltīti ar mani

Sigismunda fon Herberšteina (1486–1566) “Rerum Moscoviticarum Commentarii” (“Piezīmes par Maskavijas lietām”, 1549) ir pirmais autoritatīvais pārskats par austrumslāvu vēsturi, politiku, kultūru, reliģiju, ģeogrāfiju un dabu, kas publicēts Rietumeiropā. Herberšteins kā Svētās Romas impērijas sūtnis Maskavijas lielkņazistē bija divas reizes – 1517.–1518. un 1526.–1527. gadā. Dzimis Vipavā tagadējās Slovēnijas teritorijā, viņš pārzināja slāvu valodas. Šis apstāklis kopā ar viņa privileģēto stāvokli lielkņaza galmā un diplomātiskās misijas ilgumu (viņa pirmā sūtniecība ilga deviņus mēnešus) deva viņam iespēju iepazīt Maskaviju tuvāk, nekā tas bija izdevies citiem rietumeiropiešu ceļotājiem pirms viņa. “Piezīmes par Maskavijas lietām”uz ilgu laiku kļuva par galveno uzziņas avotu visā, kas saistīts ar Maskavijas lielkņazisti.

Šeit publicētajā fragmentā, ko no latīņu valodas tulkojis Vents Zvaigzne, Herberšteins apraksta Maskavas lielkņaza Vasilija III rīkotās oficiālās pusdienas 1526. gadā Kremlī, kurās viņš piedalījās kopā ar sūtni grāfu Leonhardu de Noguerolu.

V. Ā.

Kad bijām svinīgi sasveicinājušies un uz brīdi apsēdušies, lielkņazs katru no mums abiem pēc kārtas ielūdza ar šādiem vārdiem: “Tu ieturēsi maltīti ar mani.”

Piebildīšu arī, ka manā pirmajā sūtniecības reizē viņš pēc turieniešu paraduma bija ielūdzis mani šādā veidā: “Sigismund, tu ēdīsi mūsu sāli un maizi kopā ar mums.”

Tūlīt pēc tam, pasaucis pie sevis mums pierīkotos pavadoņus, viņš tiem nez ko teica pieklusinātā balsī, savukārt tulki, uzklausījuši pavadoņu norādījumus, sacīja: “Celieties, iesim uz citu telpu.”

Sēšanās pie galda

Tālāk, kad viss maltītei nepieciešamais bija sagatavots un lielkņazs, viņa brāļi un padomnieki jau ieņēmuši vietas, mēs tikām ievesti ēdamzālē; tūlīt pat padomnieki un visi pārējie pēc kārtas mums par godu piecēlās kājās, savukārt mēs, pārzinādami turienes ierašas, pirms tie bija apsēdušies, pateicāmies viņiem, uz visām pusēm palocīdami galvu, un tad ieņēmām vietu pie galda, kuru mums ar roku norādīja pats lielkņazs.

Galdi bija klāti visapkārt ēdamzālei. Vidū stāvēja grezns trauku plaukts, kurā bija sakrauti dažādi zelta un sudraba kausi.

Uz galda, pie kura sēdēja lielkņazs, viņam no abām pusēm bija atstāts tik daudz brīvas vietas, cik tālu viņš varētu aizsniegt izplestām rokām; tālāk, ja tobrīd ir klāt, sēž viņa brāļi: pa labai rokai vecākais, pa kreisai – jaunākais. Savukārt aiz katra brāļa nedaudz lielākā atstatumā par citiem sēdēja vecākie kņazi un padomnieki, katrs saskaņā ar savu kārtu un labvēlību, kādu viņš baudīja pie lielkņaza. Tieši pretī lielkņazam pie cita galda sēdējām mēs, bet nelielā atstatumā no mums – mūsu tuvākie un kalpi. Viņiem pretī, otrā pusē galdam, pēc savas kārtas sēdēja tie, kuri mūs bija atveduši no viesu mītnes uz pili. Pie tālākajiem pretējās pusēs novietotajiem galdiem sēdēja tie, kurus lielkņazs bija ielūdzis par sevišķas labvēlības zīmi; dažkārt viņiem pievienojas arī algotņi.

Uz galdiem bija nolikti trauciņi, no kuriem vieni bija piepildīti ar etiķi, otri ar pipariem, trešie ar sāli; atsevišķie trauciņi bija tā salikti un sadalīti visa galda garumā, ka četru galdabiedru rīcībā allaž bija pa vienam šādam trijniekam.

Maize un sāls

Pēc tam ienāca galda pārziņi spožos, greznos tērpos un, no visām pusēm apgājuši trauku plauktam, palika stāvam iepretim lielkņazam, neizrādīdami nekādu godu, iekams visi ielūgtie dzīru viesi apsēdās un viņi saņēma rīkojumu pasniegt ēdienus.