Vai viņa domā par nākotni?

Johana Valtera glezna “Zemnieku meitene” (ap 1904, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs) izstādē “Nepieradinātās dvēseles. Simbolisms Baltijas valstīs” Tallinā, KUMU līdz 2019. gada 3. februārim

Eduardam Kļaviņam viņas nopietnība liekas mazliet biedējoša, un Tatjanai Kačalovai šķita, ka tā robežojas ar “intriģējošu noslēpumainību”, vedinot saskatīt paralēles ar beļģu simbolista Fernāna Knopfa femmes fatales mīklainajām sfinksu izteiksmēm. Nosaucis viņu par neatvairāmu un izvēlējies par Baltijas simbolisma izstādes “reklāmas seju”, virskurators Rodolfs Rapetī pat atļāvās mazu crime passionnel pret profesionālās ētikas bauslību un gleznas anotācijai katalogā bez autores Aijas Brasliņas ziņas pierakstīja savu domu par “Zemnieku meitenes” īpašo tuvību Emila Bernāra un Pola Gogēna 19. gadsimta 80. gadu kluazonismam, iesēdams franču žurnālistiem tīkamo mītu par Johanu Valteru kā jaunatklātu Pontavenas skolas sekotāju. 2018. gada pavasarī glezna pēkšņi kļuva par slavenāko Latvijas mākslas darbu, un LNMM Preses centrs savu lolojumu tautās uz Parīzi pavadīja ar vārdiem: “Apskaidrotais meitenes tēls simbolizē nacionālās pašapziņas pacēlumu un radošo garu, kas pirms simts gadiem īstenojās trijās neatkarīgās valstīs – Lietuvā, Igaunijā un Latvijā.”

Valtera īstā dzīve un viņa mākslas sakarību ietvars gleznas jaunajā lomā saruka tālumā kā pļāvēja figūriņa, un šajā pārmaiņā bija kaut kas smeldzīgi likumsakarīgs, vedinot aizdomāties par dažiem desmitiem Baltijas mākslinieku kā sen mirušiem pļāvējiem, kuru gleznotie, zīmētie un tēlnieciski darinātie mākslasbērni vairāk nekā gadsimtu pēc radīšanas nonāk vecāku sapņu pilsētā. Pie izstādes galvenā reklāmas stenda Orsē muzeja priekšlaukumā man gadījās vaļība izdomāt meitenes tēlam stāstu, ko nekad neizklāstīšu grāmatā par Valteru, ja reiz taps vēl kāda, taču varētu piedāvāt kā 19./20. gadsimta mijas Latvijā ticamu “intriģējošās noslēpumainības” skaidrojumu. Drīz vien viss mainīsies, un viņa satraukti prāto, kā tas būs – projām no mājām, skolā Jelgavā, kleitā no pirktas drānas un ar pilsētas jaunkundzes frizūru, kuras pirmais mēģinājums paslepen uzsprausts zem lakata, īpatnēji asimetriskajam galvassegas apveidam tāpēc tik interesanti saplūstot ar mežstūri. Tēvs pļauj, un skaistais, zeltainais druvas plašums, uz kura izceļas meitenes stāvs, kļūs par viņas skolasnaudu.

Gan agrāk, gan vēlāk šis slieksnis pasaulē ir pieredzēts neskaitāmi daudz reižu. Viņai, tāpat kā Elspetai Hakslijai, kas autobiogrāfiskās diloģijas “Tikas ugunskoki” un “Raibā ķirzaka” izskaņā Kenijā atvadās no bērnības pasaules, ir “grūti aptvert, ka pēc dienas vai divām es nezināšu un varbūt pat vairs neraizēšos”, cik skaidrs vai lietains te atausīs nākamais rīts. Taču vislabāk mazās zemgalietes domu gājienam varētu atbilst viņas rakstītais dzimtenē: “Pēkšņi meitene paliek kā aizrauta, skatoties tālumā, un nezin, kā paiet laiks. Vai viņa domā par nākotni? Tā ir tumša, nezināma. Nekas nav grozījies, un tomēr ir jūtams plašums, sirds ūdeņi augstu palo. Kas tos ceļ? Pavisam kaut kas cits nekā izredze uz labām dienām. Jo atkal tur ir tas nezināmais, neapjaužamais, mūžam tuvais, kā dēļ, liekas, ir visa dzīve, viss, kas ir un būs.” Annas Brigaderes triloģijas otrā daļa “Skarbos vējos”, kuras beigu rindkopā lasāmi šie vārdi, pirmo reizi iznāca 1930. gadā. Gleznu “Zemnieku meitene” toreizējais Rīgas Pilsētas mākslas muzejs no autora šķirtās sievas Metas Vāgneres nopirka 1922. gadā, kad, citējot pašai sevi, “dzīvais mākslinieks Johans Valters-Kūravs Vācijā un viņa memoriālais tēls Jānis Valters Latvijā bija laikabiedri uz paralēlēm, kuras nekrustojas”. Viegli iztēloties, ka rakstniecei šis darbs muzejā droši vien atgādināja par citu Zemgales bērnu – viņu pašu kā Anneli.