Vanaga spārna garša zobārsta krēslā

Par pašanestēziju mēs runājam tā, it kā tas būtu kaut kas slikts. Taču tam tā nav jābūt. 1946. gada oktobrī Dr. Henrijs Noulzs Bīčers, mediķis ar apskaužamo Masačūsetsas Vispārīgās slimnīcas galvenā anesteziologa titulu, uzstājās ar lekciju “Atklājumi par otro anestēzijas spēju”. Bīčers runāja slavenajā Ētera kupola operāciju zālē, kur tieši pirms gadsimta viņa priekšgājēji pirmo reizi izmantoja ēteri pacienta narkozei, tā uzsākot jaunu ēru atsāpināšanas vēsturē. Tagad Bīčers uzskatīja, ka pienācis laiks paplašināt anestēzijas līdzekļu pielietošanas sfēru: tāpat kā ar tiem var padarīt nejutīgu cilvēka ķermeni, tikpat labi varētu arī uzmundrināt viņa prātu. Lai gan anestēziju bieži uztver kā stāvokli, kurā dvēsele tiek apslāpēta, sava veida īslaicīgu nāvi, viņš sacīja, tā piedāvā “iespēju mērķtiecīgi piekļūt apziņas līmeņiem, kas nav aizsniedzami parastā veidā, varbūt vienīgi sapņos, transā, patiesu mistiķu atklāsmes brīžos”. Pareizi izvēlēts anestēzijas līdzeklis ļautu jebkuram kļūt par šādu mistiķi, padarot iespējamu “paša dzīvības procesa izpēti”.

Bīčera optimismam bija pamats. Psihiatri tolaik jau izmantoja amobarbitālu (barbiturātu grupas anestēzijas līdzekli, ko, pateicoties šaubīgajai policijas praksei to izmantot nopratināšanā, reizēm dēvē par “patiesības serumu”), ārstējot karavīrus, kas cieš no psihozes un depresijas; šī terapija bija pazīstama kā narkosintēze. Taču Bīčers vairāk iedvesmojās no 19. gadsimta, kad anestētiķi vēl bija tik jauna un nebijusi parādība, ka cilvēki bija gatavi izmēģināt vistrakākās lietas. Viņu īpaši valdzināja kāds Bendžamins Pols Blads, tolaik jau gandrīz pilnīgi aizmirsts lauku saimnieks no Ņujorkas pavalsts ziemeļiem; šis cilvēks ar biedējošo uzvārdu Asins (Blood) 1874. gadā bija publicējis maz zināmu pamfletu ar nosaukumu “Anestētiskā atklāsme un filozofijas būtība”. Vairākus gadus eksperimentējis, izmēģinot uz sevis ētera un slāpekļa oksidula iedarbību, Blads pasludināja, ka anestēzijā atrodams pilnīgu, absolūtu zināšanu dīglis, “esamības gars”; tā čukstus pavēstot visus universa noslēpumus. Savā runā Bīčers godināja Bladu kā celmlauzi, kurš izstrādājis “anestētiskus instrumentus, ar kuriem iespējams piekļūt zemapziņā glabātajām atmiņām”. Mūsdienu psihiatriem atliekot vienīgi turpināt Blada iesāktos meklējumus.

Tomēr viņi to nedarīja. Dažu turpmāko desmitgažu laikā anestezioloģijas un psihiatrijas ceļi šķīrās, narkosintēze izgāja no modes, 1976. gadā nomira Bīčers, un Blada pamflets krāja putekļus nelasīts, varbūt to pāršķirstīja rets dzejnieks sirreālists. Žēl, jo ērkšķainais ceļš pretim uzvarai, ko mērojis ketamīns – anestētiķis, kas Amerikā vienlīdz tuvs neatliekamās palīdzības medmāsām, no Eiropas sabraukušiem plānā galdiņa urbējiem, labbūšanas influenceriem un pašnāvnieciski noskaņotiem depresijas slimniekiem, – vedina domāt, ka Bladam varbūt patiešām bijusi taisnība. Varbūt anestēzijas izmantošana atklāsmes meklējumos ir ideja, kuras laiks beidzot ir klāt.

Aizplīvurotais skatiens

Leģendām apvītā ketamīna vēsture ir pietiekami aizraujoša, lai atmaksātos pamatīgāka iedziļināšanās, taču pagaidām pietiks, ja izcelsim dažus svarīgākos pieturas punktus. 60. gados tolaik ASV lielākās farmakoloģiskās kompānijas Parke-Davis patentētais medikaments tika reklamēts kā “ievērojams sasniegums anestēzijas jomā”, par ko jāpateicas tā augstajam terapeitiskajam indeksam un neparastajam darbības mehānismam: ketamīns, atšķirībā no barbiturātiem, nepalēnina pacienta sirdsdarbību un nepazemina asinsspiedienu. Tas notur cilvēku zināmā transa stāvoklī, kaut kur starp apziņu un aizmiršanos, katatonisku, tomēr spējīgu normāli elpot. 1970. gadā ketamīnu apstiprināja ASV Pārtikas un medikamentu pārvalde (FDA). Atsevišķi margināļi no psihiatru aprindām saprata, ka šim preparātam piemīt “abreaktīva līdzekļa” potenciāls, proti, tas būtībā var funkcionēt kā katarses izraisītājs, taču viņu atziņas īpaši netika ņemtas vērā līdz pat 2000. gadam, kad dāsni finansētā Jeilas pētījumā tika secināts, ka ketamīns “ievērojami samazina tādus rādītājus kā depresīvs noskaņojums (sapārots t-tests, p = 0,0025), pašnāvnieciskas tieksmes (p = 0,02), bezpalīdzības sajūta (p = 0,008) un zems pašnovērtējums (p = 0,015)”. Kopš tā laika ārsti arvien biežāk izraksta ketamīnu, lai cīnītos ar šiem “rādītājiem”. Tas pieejams deguna aerosola, ātri šķīstošu pastilu, intramuskulāru injekciju un intravenozas infūzijas formā un bieži tiek izmantots klīnikās mediķu uzraudzībā. Ja tas būtu viss, kas par to zināms, varētu iztēloties, ka Bīčers kapā uzgavilē: lūk, pierādījums anestēzijas spējai, runājot viņa vārdiem, “atklāt, kontrolēt un atvieglot prāta problēmas”.

Un tomēr – iespējams, tieši tāpēc, ka ketamīns par prāta problēmām atklāj pārāk daudz, tas uzņemts visai skeptiski, pat naidīgi. FDA atteikusies to apstiprināt psihiatrisku slimību ārstēšanai. Ārsti drīkst šo medikamentu parakstīt, taču nav vienprātības par ideālajām devām vai lietošanas veidu. Nekādu standartu, nekādas kontroles, gandrīz nekāda apdrošināšanas seguma. Mediji ketamīna klīnikas mīl dēvēt par Mežonīgajiem Rietumiem, ar šo vārdkopu tēmējot uz asociācijām ar nelikumībām un “čūsku eļļu”, taču man tā liek iztēloties kovboju, ko “ketamīna bedre” (k-hole) iesūc līdz pat lielās 20 litru cepures malām.