Variācijas par klusumu

Mans draugs bija nīgrs arhitekts, kurš valkāja melnu ādas jaku un dārdināja Nine Inch Nails. Es strādāju nelielā, bezcerīgā žurnālā, kur darbs bija tik nervozs, ka ražošanas vadītāja ik pēcpusdienu pulksten trijos trieca telefonu pret zemi, kliegdama: “Ej ellē!” Man tuvojās trīsdesmit, un es sāku ienīst savu dzīvi.

Es vēlējos klusumu, tāpēc aizrunāju istabu trapistu klosterī. Nākamajā piektdienā aizlavījos no darba agrāk un devos dienvidu virzienā, nenojaušot, ka Eva Misūri pavalstī atrodas četru stundu brauciena attālumā – lejā, pie Ārkanzasas robežas. Es aiztraucos pa šoseju, pēc tam nogriezos pa ceļa atzaru un iestrēgu aiz lopu transportējamās piekabes. Turpmāko stundu, kamēr vilkāmies pa šauru lauku ceļu, uz mani lūkojās brūni baltas govs platais purns. Tās pūkainās ausis bija saslietas stāvus, it kā būtu pielīmētas pēdējā brīdī. Skropstas izliecās virs nesatricināmi brūnajām acīm, kurās bija sakopoti vesela mūža vērojumi.

Piekabi nebija iespējams apbraukt. Es to zinu, jo pirmos piecus kilometrus es to satraukti mēģināju darīt. Govs mani vēroja. Kurp tā devās, cik idillisks vai draudīgs bija tās galamērķis, es nezināju, un arī govs to nezināja. Es nopūtos, pārslēdzu zemāku ātrumu un samierinājos ar zaudēto laiku. Govs nenolaida acis. Nākotne izzuda.

Lēnām mani pārņēma miers. Kad ceļš kļuva platāks, man vairs nebija vēlēšanās apdzīt. Govs mierīgais skatiens – bez vārdiem un pieņemošs – bija sakārtojis manu visumu.

Klosterī ierados vairāk nekā gatava ievērot klusēšanas noteikumus. Govs bija mani sagatavojusi. Ne televizora, ne tālruņa, ne e-pasta? Kāds atvieglojums! Mani samulsināja tikai dienas režīms: celties četros no rīta uz vigīliju, pēc tam ar pirmajiem saules stariem atgriezties kapelā uz laudām? Kad tēvs Teds mani pavadīja uz manu istabu, es nodošanas termiņu radītajā miega badā un satraukta pēc saspīlētās šķiršanās no Nine Inch Nails jau domās perināju modinātājpulksteņa kļūmi.

– Nav vajadzības likt modinātāju, – viņš pār plecu uzsauca. – Tevi pamodinās zvans!

Un tā arī notika, misiņš dārdēja, atsizdamies pret misiņu, vēlreiz un vēlreiz, neatlaidīgi. Ar pirkstiem izķemmēju matus, pāri tēkreklam uzvilku džemperi un uzrāvu treniņbikses, kas neapdraudētu apņemšanos ievērot celibātu. Ieslīdēju tumšās, akmeņu atvēsinātās kapelas pēdējā solā un vēroju, kā jauns mūks citu pēc citas aizdedzina sveces, līdz visa telpa spoži mirdzēja. Ienāca gados vecāki mūki un pēc neredzama signāla sāka dziedāt dienas psalmu nevainojamā unisonā. Katra nots bija tīra, neviena neizlēca, cenšoties tikt sadzirdēta. Balsīm nevajadzēja saspringt pret pavadījumu; balsis bija mūzika, skaņu dzejolis, kas plūda bez raupjajām interpunkcijas svārstībām. Tikai maigs dziļu, rezonējošu balsu pacēlums un kritums, kas kārto kosmosu.

Vēlāk es uzzināju, ka gregorisko dziedājumu pamatā ir cilvēka elpas ritms. Tolaik zināju tikai, ka tik radniecīga klusumam nav neviena cita skaņa. Vārdi šķita kā lūgšana, kas varētu turpināties mūžīgi, vecajiem mūkiem nokrītot bez dzīvības un jauniem ieņemot viņu vietu, tikai Dievam dzirdot viņu dziesmu. Tās mierā telpa sastinga un laiks apstājās.

Klusums ārpus kapelas bija gluži pretējs – dzīvs un kņudinošs, uzskaņots uz kaut ko dziļi manī. Biju gaidījusi askēzi, nomāktību, nevis šo elektrizējošo enerģiju. Tā šķita uzlādēta, kā tās sekundes izcilas simfonijas noslēgumā, īsi pirms klausītāji lec kājās un atskan dārdoši aplausi.

Šajā ceļojumā es vēl nezināju, cik dažādi ir klusuma veidi un kā tie var mūs dziedēt vai ievainot.

Aklais dubultrandiņš divus gadus vēlāk bija manas precētās draudzenes ideja. Mēs visi lauzām ceļu cauri studijām, un, kad viņa aprakstīja puisi, ko bija iecerējusi mūsu otrai draudzenei, nebija iespējams noliegt, ka viņš ir ideāls. Viņiem abiem patika Viktorijas laika nami un viss angliskais, viņi abi bija konservatīvi, mierīgi un pieklājīgi. Mēs ar Andrū bijām neprognozējami, nelīdzinājāmies viņiem un, cik es varēju spriest, arī viens otram ne. Bet otra pāra dēļ es ierados, pārdzērusies kafiju un mazliet nervoza, tāpēc vēl pļāpīgāka nekā parasti. Tērzējot par niekiem, es sēžoties atsitos ar galvu pret lustru. Viņš to visu uztvēra mierīgi.

Pēc pusdienām visi devās uz zooloģisko dārzu – izņemot mani, jo es nevarēju iet lielus attālumus; man, kā es uzzināju 20 gadus vēlāk, bija iedzimta gūžas locītavas problēma. Es atsēdos uz zema mūra nožogojuma un teicu pārējiem, lai viņi iet tālāk bez manis, es pagaidīšu.

Andrū iekārtojās man blakus.

– Nē, nē, ej ar viņiem! – es mudināju. – Apskati zebras, Dieva dēļ!

– Nē, nekas, es pagaidīšu kopā ar tevi.

(Vēlāk viņš atzina, ka nodomājis, ka man nepatīk šis randiņš, bet, tā kā nav varējis būt drošs, pieklājīgāk šķitis palikt.)

Mēs mazliet parunājām, galvenokārt par to, cik jauki un acīmredzami ideāli viens otram atbilst pārējie divi. Tad mēs apklusām, pavasara saule sildīja mūsu plecus, vienīgās skaņas bija bērnu smiekli vai apmierināts roņa rēciens. Lai gan bija skaidri nojaušams, ka viņš ir ļoti inteliģents, viņš necentās apžilbināt mani ar vārdiem. Neviens no mums nejuta vajadzību aizpildīt klusumu ar pļāpām.

Šī sajūta mani pārsteidza.

Un tomēr – vēsturnieks? Cik garlaicīgi! Labi, viņš lasīja, taču ne tādas grāmatas, kādas man patika. Un ko es vispār par viņu zināju? Viņš varēja būt slepkava, sociopāts, spiegs…

Ritēja minūtes, un mani iebildumi cits pēc cita atkāpās. Šis vieglais klusums šķita viss, ko man vajadzēja zināt.

Bija labi apprecēties, dzirdēt un sajust mājās otra cilvēka klātbūtni. Lai gan es lepojos ar vientulību un bieži pēc tās alkstu, tomēr, ja palieku viena pārāk ilgi, kļūstu nemierīga, ieslēdzu mūziku, skatos TV, zvanu draugiem, runājos ar suni. Īsāk sakot, kļūstu par vienu no tiem muļķiem, ko pati apsmeju, – par cilvēku, kurš nespēj paciest klusumu.

Ģimenē, kurā uzaugu, valdīja reliģiska kņada. Vecmāmiņa un viņas māsas murmināja lūgšanas par pazaudētām atslēgām, kaprīzām krāsnīm un neatrisināmiem lūzumiem jebkurās attiecībās, ko viņas neatbalstīja. Mans tēvocis jezuīts (mūsu ticīgajā ģimenē viņš bija nešķirams no sava aicinājuma) skanīgā latīņu valodā viesistabā noturēja misi. Ap vakariņu laiku no virtuves atskanēja dievbijīgi lāsti. “Jēzus un Marija!” – cita par citas trūkumiem šausminājās vecmāmiņa un viņas māsas. Desertā tika pasniegtas tenkas – lielākoties visai ļaunas.

Taču, jā, mēs bijām katoļi. Kad atskanēja tornado sirēnas, mēs nesām uz pagrabu svētītas sveces un vectēvs ieslēdza savu mazo, melno tranzistora radio; laika ziņas atbalsojās pret mitro betonu. Katrā reklāmas pauzē mana valdonīgā vecmāmiņa viņu kušināja, lai varētu piesaukt svēto Medardu, aizbildni stiprās vētrās.

Man vairs nav svētītu sveču. Nekas vairs nav svētīts – vai drīzāk viss ir svētīts. Lai nāk vētras. Mēs arī varētu nokāpt pagrabā. Reiz mēs to darījām: vīrs nesa mūsu milzīgo pārbijušos suni, un Badijs ar savām milzu ķepām taisnā leņķī atspērās pret abām sienām kāpņu augšpusē, negribēdams lejā, un kārpījās tik ilgi, līdz aizķēra Andrū treniņbikšu auklu, un Andrū ar nošļukušām biksēm un 30 kilogramus smagu panikas pārņemtu pūdeli uz rokām nācās streipuļot lejup pa šaurajām bezmargu kāpnēm. Es bezpalīdzīgi noskatījos no kāpņu apakšas. Man nebija nevienas īpašas lūgšanas, ko noskaitīt; es biju pārstājusi lūgt no Dieva un svētajiem dāvanas, brīnumus un vieglumu. Šajā jaunajā klusumā varēju vienīgi smieties – un varbūt arī tā bija sava veida svētība. Jo zināju, ka kaut kā viņš suni dabūs lejā un mēs visi kaut kā vētru pārdzīvosim. Vai arī ne. Un, lai gan vecmāmiņa to būtu saukusi par Dieva plānu, es to saucu vienkārši par strauji mainīgā Visuma enerģiju, ko stabilizē vienīgi mīlestība.

– Vai redzat? – jautāja vecais zemnieks. Es piemiedzu acis un noelsos, sazīmējusi balto rūtojumu. Viss lauks bija noklāts ar govju skeletiem – galvaskausi, liela kauli un ribu svītras, izkaisītas starp āboliņa, vārpatu un pieneņu ceriem. Govju kapsēta?

– Jūs varat vienu paņemt, ja vēlaties, – viņš teica, un tā šķita kā labākā dāvana. Vai tā bija apgānīšana? Vai viņu senči mani nolādēs? Izmantoju iespēju, paņēmu galvaskausu un ar privātīpašniecisku žestu pārvilku ar pirkstu pār tā rievām un izliekumiem. Gadiem saules gaismas balināts, tas pauda vecu, tīru mieru.

Noguldījusi galvaskausu uz mašīnas aizmugurējā sēdekļa, domāju par govi, kas pirms gadiem bija remdējusi manu nepacietību. Ja kādreiz zaudēšu prātu – es pastāvīgi atgādināju vīram –, aizved mani uz vietu, kur ir govis. Atstāti savā vaļā, šie mierīgie dzīvnieki vāķēs savus jaunos mirušos, un es iztēlojos, kā tie sapulcējas viņu kapsētā. Jebkurš cits dzīvnieks godā savas sugas paražas, tikai mēs, cilvēki, esam zaudējuši rituālus. Mūsu dienas nosaka skaņas signāli un klikšķi, un netflikss, un nekas no tā neatpūtina.

Man vajag, es alkstu, esmu apsēsta, man jādabū – tieši šis laicīgais troksnis pirms gadiem aizveda mani uz trapistu klosteri. Slikti puiši un drudžains darbs bija tikai ārēji kairinātāji, tagad es to sapratu. Biju uzgriezusi pasauli tādā skaļumā, ka vairs nevarēju saklausīt savu sirdi. Lai gan man nebija vēlēšanās atgriezties katoļu baznīcā, gribēju atkal būt daļa no tās piesātinātā klusuma.