Vienkāršākais ceļš uz brīvību

Ja pārāk neiedziļinās notikumu secībā un neatsauc atmiņā citus, laimīgākus laikus, var rasties iespaids, ka šādi bijis vienmēr. Ka šī drakoniskā, absurdā kārtība ir mūžīga un cilvēka dabiskais uzdevums ir nevis īstenot pašam savu gribu, bet dzīvot iekaltam citu uzliktās neredzamās važās. Taču patiesībā aizliegums tirgot alkoholu pēc desmitiem vakarā ir samērā svaigs. Vēl nesen, divtūkstošo gadu sākumā, katram pieaugušam cilvēkam bija tiesības jebkurā nakts stundā iegādāties, ko vien sirds kāro, – kaut vai absintu, kaut vārītas bietes. 

Un arī pieaugušā jēdziens bija interpretējams daudz plašāk. Mēs, piemēram, tolaik uzskatījām sevi par gluži pieaugušiem konceptuālistiem, no kuru naksnīgajām dzēruma sarunām atkarīga mākslas nākotne, – un veikalu kasierēm nebija tiesību to apšaubīt. Jā, formāli ņemot, lielākā daļa no mums ne tuvu nebija pilngadīgi. Toties iekšējās pārliecības ziņā bijām nobrieduši īstenot savu gribu un kalpot mākslai visu diennakti.

Tikai viens apstāklis mūs ierobežoja: plkst. 23.00 mūsu pieticīgajās Mākslas koledžas kopmītnēs iestājās komandantstunda. Katru vakaru dežurante aizslēdza ārdurvis, paslēpās savā skabūzī un aizslēdza arī to. Līdz agram rītam neviens vairs netika ārā. Vēl ļaunāk: tie, kas atgriezās no pieaugušo gaitām kaut minūti pēc noteiktā laika, netika arī atpakaļ iekšā. 

Vismaz tā šai sistēmai bija paredzēts darboties. Protams, tā nedarbojās. Un ne jau tādēļ, ka mums obligāti būtu vajadzējis naktīs lavīties ārā pēc absinta. Mēs nemaz tik bieži nedzērām – priekš kam, ja neviens neaizliedz? Atceros reizes, kad vēlme trijos naktī izmukt no slēgtajām kojām, lai nopirktu vārītas bietes, varētu likties daudz jēdzīgāka. Nē, pirmais un galvenais iemesls izlauzties no izolācijas tomēr bija saistīts ar iekšējiem principiem: ja reiz augstākie spēki nolēmuši turēt mūs četrās sienās, tad mums kā konceptuālistiem bija gandrīz vai profesionāls pienākums šīs sienas pārvarēt.