Viens v-i-e-n-ī-g-s kadrs

Bija kāds resns vīrs. Viņam bija resna, stūrgalvīga galva, kas ļāva īstenot pārdrošās idejas, kādas viņu nereti apciemoja, – pat tad, ja tās sagādāja ievērojamas tehniskas grūtības. Reiz, tas bija 1949. gadā, viņam vai viņa ģeniālajai daļai iešāvās prātā ideja – uzņemt veselu spēlfilmu vienā vienīgā kadrā. Tas būs, teica viņa līdzstrādnieki, ļoti sarežģīti, baidāmies, ka par sarežģītu, ... kungs (te viņi – un ar cieņu – nosauca viņa vārdu, kurā ietverts arī kāda putna vai ģenitālijas nosaukums). Tas būs sarežģīti, atbildēja resnā vīra stūrgalvīgā daļa, bet ne par sarežģītu! Viņa ģeniālā daļa jau bija galvā pārvārījusi nepieciešamo lieliskās idejas īstenošanai. Tā kā manas kameras magazīnā, sacīja operators, ieiet tikai 10 minūšu kasete, es nevaru, pat ja gribētu, uzņemt vairāk par vienu desmit minūtes garu kadru, ... kungs. Tas, kā jūs varētu gan iztēloties, man ir zināms, Valentīna kungs, budas mierā atbildēja resnais vīrs. Bet mēs, šīm desmit minūtēm iztekot, liksim kādam aktierim pienākt pie jūsu kameras pavisam klāt, kamerā būs satumsums, mēs samainīsim kaseti, aktieris pakāpsies sāņus, tikmēr skatītājam filmā būs pagājusi tikai pussekunde vai neliels satumsums, un viss turpinās plūst vienotā straumē, vienā telpā, vienā laika sprīdī, teiksim, no 19.30 līdz 21.15. Ārā aiz dekorācijas logiem pa to laiku pamazām iestāsies vakars – debesis sārtojas, iedegas Ņujorkas ugunis, satumst, nu jau ir nakts, gaismotājiem viss tas būs jānodrošina (un, ja drīkst tā teikt, samta ķepām), un, proti, kad viņu nav kadrā, bet mēs turpretī esam: kadrs, džentlmeņi, vienīgais nelēkā – kā tas notiktu, ja mēs lēkājošo būtu izgriezuši, taču mēs to netaisāmies darīt –, bet gan slīd, tas slīd, slīd no viena nekustīga punkta, teiksim, no viena tuvplāna, uz otru nekustīgu punktu, tādu kā vidēju tuvplānu, tas slīd ar platformu, kam jāvirzās uz priekšu bez skaņas, kas tātad brauks uz priekšu bez skaņas no vienas telpas uz nākamo, un tur būs daži kungi no dekorāciju daļas, kuri tikpat klusi pa sliedēm nobīdīs sāņus sienas un tad atkal atbīdīs atpakaļ, un vēl tur būs citi, kuriem būs jākustina stikla mākoņi debesu modelī aiz logiem, jo neviens mākonis, kur nu vēl laiks, nestāv uz vietas, tādēļ – viņš saka britu tonī ar tādu svaru, kas nepieļauj nekādu pretīrunāšanu, – arī mēs nestāvēsim uz vietas šai filmā, kas pārmaiņus būs upe, ezers un atkal upe. Un tad resnais vīrs izklāstīja saviem līdzstrādniekiem to, kas viņam šajā idejā šķita pats svarīgākais. Viņš mīlot montāžu, viņš teica, filma ir montāža. Bet šeit mēs aizvietojam montāžu, tātad pārlēcienu no kadra uz kadru, ar pārbraucienu no kadra uz kadru. Un vispār viņš mīlot to, kas ir kadrs – kaut kas tikpat traks un iekšķīgs kā montāža –, un gan iztēlē, gan īstenībā. Nosūtīt vajadzīgo mizanscēnas noskaņas noteiktā tuvā vai tālā, pustuvā vai pustālā plānā un kadra rāmī. Jeb, pareizāk sakot, aizdzīt. Šaušalīga doma par to uzdzenot viņam slavenos šermuļus zem spranda. Un šajā filmā, kuru gribam uzņemt, mēs darīsim to, kas vēl nekad nav darīts, – saglabāsim visus šos karaliskos, klasiskos plānu mērogus, turklāt negraizīsim kadrus, kas tādi īsti nav, jo ir viena vienīga liela kadra etapi, bet gan virzīsimies pie tiem un prom no tiem uz nākamo kadru vai pagriezīsimies, pievērsīsimies tam, kas atkal nav kadrs, bet ir tikai daļa no nepārtraukta plūduma.

Par zināšanu pārvērsta ideja ļāva resnā vīra ģeniālajiem un stūrgalvīgajiem spēkiem reālā laikā radīt filmu, kuras pirmajā no 80 minūtēm notiek pati viltīgākā slepkavība resnā vīra filmās, bet pēdējā minūtē neona reklāmas izsauktie intervāli – asinssarkani un indeszaļi – spožās Technicolor krāsās kā ārprāta sūtīti signāli atmirdz un nodziest dzīvoklī, kuru filma tā arī ne brīdi nav atstājusi un kurš beigās pārvērties par cietumu bez izejas, tas ir, elli. Astoņdesmit minūtes plūstoša filma: no triumfa Džona Dola sejā līdz apjukumam Fārlija Greindžera acīs, no lādes, kas pārvērsta par kokteiļballītes svētku galdu (tajā guļ upuris, kuru abi nogalinājuši, pateicoties iespējas izraisītam izvirtības un augstprātības untumam), līdz Džeimsa Stjuarta izteiksmēm, kurās cita ar citu cīnās uzjautrināšanās un neizpratne, ironija un šausmas. Vispirms saules gaisma, kas krīt uz ēkām aiz loga. Pēcpusdienas zilgme. Tad pār pilsētas siluetu uzzied vakars no zeltaini blāva līdz apelsīnoranžam; šur tur logos iedegas gaismas. Bet pavisam pa labi uz kādas mājas fasādes tomātkrāsas neona reklāma vairākkārt izliektas līnijas formā. Tā veido apaļvaidzīga cilvēka profilu. Šie apaļie vaigi pieder resnajam vīram, un viņam piemita kaprīze parakstīt savas filmas, pašam parādoties kadrā. Viņa vārds: Hičkoks. Filmas nosaukums: “Virve” (Rope).¹