Roberts Bīverss ir labākais režisors pasaulē

“Neviens nepazīst Robertu Bīversu.” Tieši to pašu varētu teikt par cilvēku, kurš to saka. Viņu pazīst vienīgi ģeniālais kino pazinējs un teorētiķis Olafs Millers, kurš apgalvo, ka Harijs Tomičeks atrodas kaut kur viņam nesasniedzamos augstumos. Man nācās par to pārliecināties klasiskā Vīnes kafejnīcā, kur saruna sākās, pieminot sarunbiedra disertāciju “Nekas metafizikā”, bet turpinājās atmosfērā, par kuru dūrē savilktais kungs teiktu: “Esmu pacilāts, tātad esmu.” Sadarbībā ar citu lielisku filmu cilvēku, Pēteru Kubelku, Harijs Tomičeks ir viens no izcilā (paša izcilākā) Austrijas Filmu muzeja programmu autoriem. Vīnietis Harijs Tomičeks ir dzīvs pierādījums leģendārās muzeja programmas “Kas ir filma” uzstādījumam: kino ir māksla un instruments, lai radītu jaunus domāšanas veidus.

U. T.

Rīgas Laiks: Vai filozofija var būt saistīta ar kino?

Harijs Tomičeks: Nu, pret filozofiju es izturos ar zināmu skepsi.

RL: Bet jūsu disertācija...

Tomičeks: Es labāk runāju par domāšanu. Jo vārds “filozofija”, tāpat kā daudzi citi vārdi, pēdējos divdesmit, trīsdesmit gados ir stipri degradēts.

RL: Mēs varam arī teikt: gudrības mīlestība.

Tomičeks: Ja to tā pārtulko, man nav nekas pret. Taču šodien kurš katrs reklāmas menedžeris runā par menedžmenta filozofiju, saskarsmes filozofiju, uzņēmuma filozofiju utt. Šis vārds ir, tā teikt, atmests suņiem, un katrs trešais idiots sauc sevi par filozofu.

RL: Tas tiesa.

Tomičeks: Un filozofijas fakultātes ir pilnas ar tukšpauriem.

RL: Jā gan.

Tomičeks: Bet es pacentīšos atbildēt netieši. Manuprāt, ikvienai padziļinātai nodarbei jāsakņojas filozofijā, šajā plašajā un skaistajā vērojumā, gudrības mīlestībā vai apcerē par to, kas kaut kas ir, ir pēc savas būtības vai savā pamatā. Tas nozīmē, ka ikviena īsta nodarbošanās ar glezniecību vai deju, vai arhitektūru, vai fotogrāfiju, vai literatūru – ja tā ir radikāla – tiecas pēc savām saknēm.

RL: Kādā nozīmē radikāla?

Tomičeks: Radikāla... Tas nozīmē tiekties pēc kādas lietas pamatiem. Tādējādi ikviena īstena nodarbošanās ar jebko, ar jebkuru lietu, nepieciešami sakņojas domāšanā, un, ja tā nav, tad šī nodarbošanās ir nepamatota un nebūtiska. Un 99,9% no visa, kas sarakstīts vai pateikts par mākslu, literatūru vai kino, manuprāt, nav itin nekāda pamata. Tas ir kā tāds izglītots, historiogrāfisks, enciklopēdisks mušu kino. Tauriņš laižas pie viena zieda, iesūc tur, laižas pie nākamā, atkal sūc, utt.

RL: Jūs runājat par domāšanu kā par tādu, kura nodarbojas ar to, kas ir lietu pamatā. Bet tā ir noteikta veida domāšana, teiksim, tāda, kāda piemita Sokratam.

Tomičeks: Es negribētu runāt tieši par Sokratu. Ikviena reāla, īstena domāšana ir tāda, kura vēršas pie lietas pamatiem. Kas ir lietas būtība? Kas ir tās pamats? Nodarbošanās ar šiem jautājumiem arī ir domāšana. Būt intelektuāli nodarbinātam ar to vai citu – tas var vispār nebūt saistīts ar domāšanu, pat ja šis intelekts ir ļoti izglītots vai ļoti poētisks. Domāšana ir domāšana par pamatu. Un pamata sastāvdaļa ir nepamatotais, bezdibenis.

RL: Vai jūs gadījumā neesat daudz lasījis Heidegeru?

Tomičeks: Es sāku ar Hēgeli – ar to, ka pasaule un viss pasaulē jāsatver jēdzienā. No jauna. To reiz izdarīja Hēgelis, un nu man šis darbs jāveic no jauna. Nevar atsaukties uz kaut ko, kas jau ir, to nevar atkārtot. Vienmēr jāsāk domāt visu no jauna. Un Hēgelis savā “Loģikas zinātnes” priekšvārdā runā par to, ka domas viņa loģikā ir kā Dieva domas pirms pasaules radīšanas vai pasaules radīšanas brīdī. Un man šai ziņā Hēgelis šķiet augstprātības iemiesojums...

RL: Augstprātības? Kādā ziņā?

Tomičeks: Tas ir aklums pret savām domāšanas robežām. Tā ir domāšanas augstprātība. Hēgelis runā par nepamatotu gribu... domāt. Runa nav par to, ka varētu domāt vispār, bet – absolūti. Un, ja mums šīs gribas nav, tad par šāda veida domāšanu nevar būt ne runas. Tā ir kaut kāda pilnīga atrautība, kas robežojas ar muļķību.

Tātad Hēgelis bija sākumā, bet domāšanu es mācījos pie Heidegera, lai gan ne gluži tā, ka viņu pētītu detaļās. “Esamība un laiks” ir grāmata, filozofisks darbs, kurā nav neviena filozofiska jēdziena, vārda, kas nebūtu paskaidrots turpat pašā grāmatā. Un Heidegers paskaidro, ko nozīmē domāt... Kaut kādā ziņā tas man palīdz patiešām labi domāt, tas mani iemācīja, ka ikvienu vārdu es... Ikvienu vārdu ņemu atpakaļ. Es atkal un atkal pārbaudu gandrīz ikvienu vārdu, ko lietoju sarunā vai domāšanā, – sarunā pašam ar sevi pārjautāju, ko šis vārds nozīmē. Un tas ir darbs, kuram nav gala. Un šī veida darbs ir nosacījums, kas ļauj domāšanu uzturēt dzīvu.

RL: Varbūt mēs tādējādi domājam par nedomājamo?

Tomičeks: Mēs varam domāt par nedomājamo tādējādi, ka pastāvīgi atklājam, ka mūsu domāšana ir domāšanas izgāšanās. Mūsu domāšana ir būtiski galīga – domājot par pašām būtiskākajām lietām. Kad mēs iedziļināmies tā pamatos, šie pamati pārvēršas tumsā, kas vēsturiski nav izceļami kādā nākotnes laikā, bet kur principā nav domāšanas. Domāšanai tiek rādīts, ka tai jābūt piesardzīgai, jāievēro, cik tālu tu vari doties un kur tev jāatrod tā tumsa, kurai jāpaliek. Tā ka domāšana ir arī mācība par tumsas saglabāšanu vai noslēptību vai tā pamata laupīšana, kas pašā pamatā: pamata pamats izslīd...

Vakar es lasīju vienu no svarīgākajiem vācu literatūras darbiem, Zēbalda “Austerlicu”. Grāmata beidzas ar bezdibeņa ainu, tā nozīmē: mums jādzīvo, mums jāiemācās dzīvot šajā mums dāvātajā īstenībā, kas lielā mērā sastāv no zūdošām lietām. Un es varētu teikt, ka filozofija ir mācība vai pieredze. Mācību es nolikšu malā. Bet pieredze nozīmē atrasties starp dodošo un zūdošo.