Žans Luijs Trentiņāns. Aiz stikla

Runā, ka jaunībā, kad spēlējis teātrī, viņš šķitis daudzsološs. Runā, ka brieduma gados viņš bieži vien izgājis uz skatuves un guvis panākumus. Grūti iztēloties, grūti noticēt. Stāties publikas priekšā skatuves kopskatā, pavēstīt, pacelt rokas, pacelt balsi? No visas Eiropas kino pēckara zvaigžņu plejādes ja nu vienīgi Pikolī bija vēl mazāka tieksme uz “tēlošanu”. Uz vēlēšanos būt ieraudzītam. Savukārt to, kā, ieraudzījis Dilēnu “Skopulī”, šis kautrīgais 18 gadus vecais provincietis no labas ģimenes pamet studijas juristos, īstenībā pamet visu, lai kļūtu par aktieri, – to iztēloties ir vieglāk par vieglu. Viņa mirdzošās acis. Kā viņš tver katru kursa vadītājas, dižās Taņas Balašovas, vārdu. Kā cītīgi, ar zēna dedzību, pārvar savu kautrīgumu. Kā priecājas par kursabiedru veiksmēm. Viņš ir ļoti labs, šis Žans Luijs. Viņš ir pati uzmanība.

Būt ieraudzītam – tas gan viņu joprojām mazliet mulsina. Rets gadījums: aktieris, kurš organiski nespēj klīrēties. Toties viņš redz. Skatās. Neatrauj skatienu.

“Marčello paņēma palielināmo stiklu un sāka uzmanīgi aplūkot fotogrāfiju, .. cenzdamies izpētīt katru ēnu, katru līniju, katru detaļu.” Morāvijas romānā “Konformists” galvenais varonis nepiedalās doktora Kvadri noslepkavošanā, uz viņa nāvi tas skatās jau vēlāk, avīzes fotouzņēmumā, caur lupu, kabineta klusumā. Taču Bertoluči, kas piespieda Marčello pašu izbraukt “laukā”, uz nozieguma vietu, varoņa uzvedībā neko nenācās mainīt. Viņš joprojām ir turpat – aiz stikla. Nekustēdamies sēž mašīnā. Stikls aukstumā aizsvīdis, to vajag rūpīgi noslaucīt, un aiz stikla – ārā, otrā pusē, tuvplānā –, jukdama prātā aiz šausmām, plosās, aizelsdamās gaudo jauna sieviete, kuras acu priekšā nule zvēriski nodurts vīrs un kuru – viņa to zina – tūlīt nogalinās ar šāvienu mugurā. Ļoti, ļoti interesanta aina, katrā līnijā, katrā detaļā. Marčello vērīgi lūkojas nekustēdamies, neko nepalaizdams garām. Marčello ir pati uzmanība. Šajā ainā, šajā mežā, ko klāj salta migla un kur zeme pārvilkusies ar ledus kārtiņu, sākas 70. gadi. Šajā mežā Žans Luijs Trentiņāns – kam jau ir 15 gadi kino, pussimts filmu un pirmā numura zvaigznes statuss – kļūst dižs.

To, ka Trentiņānam jāļauj skatīties un tvert, ka viņa saltā, neatlaidīgā atsvešinātība ir trumpis, ar kuru var vinnēt visu filmu, daudzi režisori nojauta arī pirms Bertoluči. Gan Kosts Gavrs, kurš viņa izmeklētājam “Zētā” uzlika neaizmirstamās melnās brilles, gan Tinto Brass, kurš filmā “Col cuore in gola” izmantoja varoņa uzmanību kā motivējumu poliekrānam. Un, protams, Robs-Grijē, kurš divreiz (“Transeiropas ekspresī” un “Cilvēkā, kurš melo”) veikli uzvēla Trentiņānam autora redzējuma pienākumu. Taču tieši “Konformistā”, tieši tajā mežā un tajā 1970. gadā, Žans Luijs Trentiņāns un laikmets saskan pilnībā, līdz rezonansei. Tai pašai rezonansei, kas jau arī ir īstenā diženuma atslēga – neatkarīgi no talanta, pieredzes un zvaigznības. Septiņdesmitie būs laikmets, kas piederēs tiem, kuri attapušies kā svešinieki (vai pat, ja pasperam pussoli no Kamī līdz Kingam, ārpusnieki). Tie, kas pēkšņi atrodas viņpus aizsvīdušā stikla. Taču Trentiņānam nebūs vajadzīga ne “attapšanās”, ne “pēkšņums”. Viņš tur ir bijis vienmēr.

Kad Marčello tā arī nenošauj sievieti, vienkāršas slepkavības vietā izvēlēdamies valdzinošo nāves priekšnojautu izrādi, viņa pieredzējušais pārinieks lamādamies kāpj ārā no mašīnas, nikns uz “visiem šiem gļēvuļiem”. Taču viņš vienkārši neko nav sapratis. Jā, visi dižie 70. gadu “svešinieki” – Nuarē, Pikolī, Toņjaci, Mastrojanni –, viņi visi, ko tur slēpt, atkal un atkal izrādījās drausmīgi lupatas; tikai ne Trentiņāns. Viņa atsvešinātība nebija atraidoša, viņš neapjuka, un domāšana viņu nepadarīja par gļēvuli. Pat Granjē-Defera “Vilcienā”, pat Dzurlīni “Tatāru tuksnesī” viņš, būdams inteliģents cilvēks, gudrinieks un vispār apstākļu upuris, nezaudēja spēju kaut ko darīt. Iepriekš gan, vitālajos sešdesmitajos, viņa varoņiem dažkārt nācās dzīvot savu dzīvi – jā, tur viņi tik tiešām varēja arī apjukt, saminstināties un nošaut greizi. Atrasties dzīves viducī taču ir tas pats, kas būt uz skatuves, un joprojām nepārvarētais kautrīgums viņa varoņus šad tad pamatīgi iegāza. Romēram “Manā naktī pie Modas” bija taisnība: lai Trentiņāna varonis justos pašapzinīgs, visdrošāk ir viņu ar darbības montāžu atdalīt no sarunbiedra – tad viņš varēs no sava kadra mierīgi lūkoties uz blakuskadru, varēs prātot un uzmanīgi klausīties. Viņam “nokļūt otrā pusē” nenozīmē palikt bez iespējas rīkoties, tieši otrādi. Trentiņāna varoņus vislabāk mobilizē atsvešinātība, nekas cits neliek viņiem tik lielā mērā būt viņiem pašiem.

Viens tēvocis viņam bija autosportists, otrs – superautosportists, un pats Žans Luijs ar auto dragāja kā nenormāls, 1981. gadā pat uzvarēja Montekarlo sacīkstēs un 77 gadu vecumā, trakodams ar motociklu, apskādēja kāju: lai aprakstītu, kā savā starpā saistīta maksimāla uzmanība, izolēšanās no pasaules ar sacīkšu ķiveres optiku un tīra, nevaldāma darbība, labāku salīdzinājumu nemaz nav iespējams atrast. Un vēl viņš bija līksms – tik līksms, cik spēj vienīgi tādi cilvēki, kam nepiemīt ne kripatiņa narcisma. Un šis apvienojums – saltais uzmanības racionālums un līksma dzīvesprieka kvēle – ir nevis paradokss, bet recepte: pirmais dod brīvību, otrais brīvību apveltī ar jēgu. Tā veidotas viņa lomas visās Roba-Grijē filmās: viņš ir tik ļoti reducēts līdz zīmei – lai arī šai zīmei ir piešķirtas rīcībspējas īpašās privilēģijas –, ka viņam ir ļauti pilnīgi huligāniski izlēcieni (ko pilnībā atbalsta režisors, tāds pats blēņdaris), un filmas tāpēc kļūst apburošas kā BDSM izrādes, kuras paši savam priekam rīko studenti. Tāpat ir veidota arī paša Trentiņāna režisētā filma “Pilna darbadiena” – melna jo melna komēdija, kur “atķeksēto slepkavību” metodiskums ir tikai stiegra, uz kuras savērti visērmīgākie un dullākie režijas risinājumi. Viņš bija gudrs, pašpietiekams, azartisks, aktiermākslā viņam mīļa un dārga bija nevis tēlošana, bet spēle – spēle kā tāda, spēle spēles pēc. Trentiņāna izcilās lomas ir tās, kurās viņš ir cienkungs, akmens, cienkungs, ledus, kaut arī svilinošs; taču viņa vislabākās lomas ir tās (kā, piemēram, “Cilvēkā, kurš melo”), kurās nevainojami paveiktu aktiera uzdevumu kā smalka apmalīte papildina draiskulīga sajūsma, ar kādu tas paveikts.

Vārds “nevainojami”, ko lielākoties lieto, gari nedomājot, tomēr prasa atrunu: lai cik skolots, lai cik jūtīgs, lai cik gudrs, šis Žans Luijs Trentiņāns nebija diez cik tehnisks aktieris. To, ko prata darīt, viņš darīja tā, ka pārgrozīja kino vēsturi; taču citās filmās, turklāt dažkārt pirmšķirīgu režisoru veidotās, var redzēt gan neveiklību, gan neprecizitāti (te “mīnusā”, te “plusā”). Ir savādi to teikt par aktieri, kuru par zvaigzni padarīja filma “Vīrietis un sieviete”, taču Trentiņāns ar ļoti retiem izņēmumiem (piemēram, Hānekes filmām) bija nekam nederīgs liriķis, un “Manu nakti pie Modas” Romērs laikam daļēji ir uztaisījis tieši par to. Ass, stiegrains, noslēgts, gatavs kuru katru brīdi lēkt kājās un skriet, nospēlējis neskaitāmus tiesu sistēmas darbiniekus, sākot ar “Zētu” un beidzot ar “Sarkano” (pamestā juridiskā fakultāte noteikti ar viņu lepojas), Trentiņāns galīgi neprata spēlēt pusbalsī, saudzīgi, ar surdīni. Viņš kā nieku varēja pārspēlēt jebkuru partneri vīrieti – taču nejaudāja turēt līdzi, šķiet, nevienai no partnerēm. Izvairījās no tieša kontakta. Pašam par nelaimi, jaunībā viņš bija velnišķīgi glīts – tātad neizbēgami spēlēja mīlas sižetos, un daudzās filmās aktiera neveiklību par pustoni šķībi nospēlētās ainās viegli noturēt par piemīlīgā (vai, gluži pretēji, apnicīgā) varoņa neveiklību. Zīmīga šeit droši vien būtu pat ne “Un Dievs radīja sievieti” (kurā Vadimu acīmredzami interesēja vienīgi Bardo), bet “Stirnas”, kur Trentiņāns pamanās gandrīz sabojāt partnerību ar savu bijušo sievu... Lelušam, savas filmas nosaukumā liekot nenoteiktos artikulus, bija taisnība: Žans Luijs Trentiņāns bija īsts vīrietis. Proti, viņš absolūti nesaprata, kā izturēties pret sievieti. Rādās, mīlēts viņš tika arī par to.

...Kad Trentiņānam pirms pieciem gadiem diagnosticēja vēzi, viņš paziņoja, ka atsakās no ārstēšanas. Klusītēm zaudēja redzi. Klusītēm nomira. Kā bija norādīts testamentā, uz bērēm tika aicināti tikai tuvinieki. Le Monde nekrologā bija pieminēts viņa slimīgais kautrīgums.

© Сеанс, 2022. gada 26. jūnijā