Zemes okeāns

“Met zeme burbuļus, tāpat kā ūdens.” – Benkvo, “Makbets”

1.

Bija pagājuši tikai trīs gadsimti, kopš pravieša vēstījums bija sācis izplatīties ārpus Arābijas, kad Ahmads Ibn Fadlāns Ibn al Abāss Ibn Rāšids Ibn Hammāds, ieradies Volgas krastos, kļuva par liecinieku Rusu zemes vadoņa bērēm. Ceļotājs, vēlāk aprakstot redzēto, stāstīja, ka pēc tik ievērojama cilvēka nāves viņa tuvinieki dodas pie vergiem un jautā, kurš gatavs sekot savam kungam nāvē. Un kāda jauna verdzene atsaucas: “Es!”

Tālāk pret meiteni izturas gandrīz tā, it kā viņa pati būtu vadone; citas verdzenes viņu apkalpo un godājot mazgā viņai kājas. Tikmēr mirušais vadonis ir apguldīts apskatei, un par godu bērēm nelaiķim tiek šūdinātas jaunas drānas. Tas prasa vairākas dienas, un katru dienu jaunā verdzene piedzeras vai tiek piedzirdīta un dzied līksmas vai sērīgas dziesmas. Vadoņa kuģi izvelk upes krastā; sažuvusi vecene, kuru visi sauc par Nāves eņģeli, saklāj uz tā gultu, ko apsedz ar Bizantijas zīdu. Mirušā vīri ieģērbj viņu jaunajā greznajā kaftānā ar zelta pogām un gulda saklātajā guļvietā uz kuģa klāja. Nelaiķim apkārt izkārto augļus, alu, sīpolus, gaļu, viņa mīļoto suni, kas pārcirsts uz pusēm, divus no viņa labākajiem zirgiem, tāpat sacirstus, divas govis, sacirstas vairākos gabalos, gaili un vistu – ar nocirstām galvām, bet citādi vienā gabalā. Meiteni pēc kārtas izvaro vairāki vīri, līdz viņa pēdīgi paziņo: “Viņš mani aicina pie sevis.”

Viņa noņem savas rokassprādzes un pasniedz tās Nāves eņģelim. Viņa noņem savas kāju rotas un pasniedz tās kalponēm, no kuru vidus pati iznākusi tikai pirms dažām dienām. Viņa iedzer no grādīga dzēriena kausa un dzied slepenu dziesmu. Tad Nāves eņģelis sagrābj viņu aiz matiem un ievelk teltī, kas uzcelta ap vadoņa guļvietu. Vīri bungo pa vairogiem, lai tie, kas notiekošo vēro no upes krasta, nedzirdētu meitenes kliedzienus. Nāves eņģelis vairākkārt triec dunci viņai starp ribām, un vīri savelk ap viņas kaklu apmesto virvi, līdz meitene nomirst un pievienojas savam vadonim viņsaulē; tad visu šo vareno hekatombu kopā ar kuģi aprok zem kapkalna Volgas krastā.

Ibn Fadlāna garāmejot pieminētais Bizantijas zīds, šī izsmalcinātā greznības zīme, pastāsta ļoti daudz. Kā zīds tur nonācis? Arābu ceļotājs mums vēlas aprakstīt ačgārnu pasauli, kur nav spēkā nekādi vispārpieņemti civilizācijas likumi, kur vīri nenomazgājas pat pēc izkārnīšanās un upurē meitenes un dzīvniekus, it kā šīs būtnes viņiem neko nenozīmētu. Taču tajā pašā laikā cilvēki, kas šādi dzīvo, ieņem drošu vietu lieliski saskaņotā tirdzniecības tīklā, kura upju lielceļi savieno Baltijas jūru ar Melno jūru, vikingus – ar grieķu imperatora galmu Konstantinopolē. Ibn Fadlāns pats ceļoja pa šiem ūdensceļiem, pats piedalījās un guva peļņu uz tiem plaukstošajā tirdzniecībā. Viņš, cik noprotams, klusuciešot vērojis šo slaktiņu un pēc tam centies redzēto labot, izglītojot citus, rakstot par šiem notikumiem kā par kādu dīvainību, nebeidzot brīnīties par cilvēka nežēlības neiedomājamo daudzveidību un atjautību.

Lūk, tāda bija Krievija, kad tā pirmoreiz ielauzās cilvēces apziņā (tolaik, kad pasaule runāja arābu valodā): cilvēks, kurš te nonācis tikai caurbraucot, apstājas un šausmās ieplestām acīm noraugās neaprakstāmas vardarbības ainā un pēc tam savu mēmi pasīvo klusēšanu pārveido vārdos – tekstā un vēsturē.

2.

Šādas kuģa bēres ir tēma, kas atkārtojas gan vēstures liecībās, gan leģendās, un par šādu paražu ziņojuši ne tikai svešzemju ceļotāji, bet arī pati “Pirmhronika”. Kad drevļanu sacelšanās laikā nogalināts Kijivas Olhas vīrs un viens no vainīgajiem, kāds kņazs Mals, pēc tam lūdzis viņas roku, Olha bildinājumu pieņēmusi. Viņa uzaicinājusi Malu un viņa vīrus pie sevis, lai izrādītu viņiem “lielu godu”. Drevļani piesardzīgi atbildējuši, ka neieradīšoties ne zirgos, ne ratos, bet vēloties, lai viņus uz svinībām aiznes ar visu laivu. Un kijivieši atbildējuši: “Mūsu kņaziene ilgojas pēc jūsu kņaza,” – un tik tiešām atnesuši viņus ar visu laivu. Hronika mums vēsta, kā kņaza Mala vīri, liela lepnuma pārņemti, sēdējuši laivā uz soliem un kā tad, kad viņi nonākuši līdz Olhas pilij, kijivieši, kuri viņus nesuši, drevļanus ar visu laivu iemetuši dziļā bedrē, ko kņaziene bija pavēlējusi izrakt iepriekšējā naktī. Tad Olha ielūkojusies bedrē un jautājusi: “Vai ir gana liels gods?” (приникъши wльга и рече имъ, добра ли въı чєсть), tad likusi drevļanus aprakt dzīvus. “Un viņi tos apbēra ar zemi.”

Vēlāk ceļotāji no Eiropas ziņo, ka ķīnieši pa Iekšējās Āzijas tuksnešiem pārvietojas ar buru kuģiem, kas pielāgoti braukšanai pa smiltīm. Pie tā paša plašā reģiona rietumu robežām, Ulugulusā, vienā no hanistēm, kas palikušas pāri no Mongoļu impērijas, pazīstamā arī kā Zelta Orda, kuģi tāpat interesantā kārtā domāti braukšanai pa sauszemi, un šajā pasaules malā “noiet dibenā ar kuģi” reizēm nozīmē to pašu, ko “gulties zemes klēpī”. Domājot par reģionu no Taklamakana līdz Volgai, bet reizēm pat līdz Donavai, grūti neiztēloties kontinentu kā milzīgu telūrisku okeānu. 1600. gadā izdotajā grāmatā “De Magnete” zinātnieks Viljams Gilberts izklāsta pieņēmumu, ka Eirāzijas zemes masa sava milzīgā apjoma dēļ kropļo Zemes ģeomagnētisko lauku, velkot planētas magnētisko polu uz tās centra pusi un jaucot galvu visiem pasaules ūdens okeānu braucējiem, kas šī iemesla dēļ nesaņem pareizus datus no kompasiem.

Olhas atriebības laikā jau ir izplatījusies un laidusi saknes Kirila un Metodija sludinātā labā vēsts, līdz ar to – arī no grieķu rakstības pielāgotais alfabēts, visi svētie un eņģeļi un mūžīgās dzīves apsolījums. Cilvēki ciemos un viensētās atteikušies no strautu un akmeņu pielūgšanas, no kopošanās pļavās gada lielo svētku laikā; doma par mūžīgo dzīvi viņiem šķiet vilinošāka. Un vietās, kur ļaudis šīs sātaniskās paražas nav atmetuši pēc pašu gribas, tās iznīdē ar varu. Taču meži ir lieli, un cilvēkiem, kuros vēl mājo pagānisku tieksmju paliekas, jebkurš koks vai akmens var kļūt par pielūgsmes objektu: kristieši nespēj saražot tik daudz ikonu, lai skaitliski pārspētu dabā atrodamos elkus. Neraugoties uz to, sarodas arvien vairāk klosteru – vispirms Kijivā, Novgorodā un Vladimirā, pēc tam arī Maskavā.