Zinātnes pārvērtības

Londonā 1660. gada novembrī Grešema koledžā mācītu vīru pulciņš, kas dēvējās par “neredzamo koledžu”, pēc 20 gadus ilgas neformālas sadarbības sarīkoja savu pirmo tikšanos. Viņi izvēlējās savu ģerboni: trīs Anglijas kroņa zelta lauvas uz balta vairoga. Un devīzi: “Nullius in verba” – “Nevienam uz vārda”, respektīvi, “Netici nevienam uz vārda”. Trīs gadus vēlāk viņi saņēma karaļa Čārlza II privilēģiju un kļuva par to, kas bija un joprojām ir pasaulē atzītākā dabaszinātņu institūcija: Karaliskā biedrība.

Trīsarpus gadsimtus vēlāk, 2021. gada jūlijā, pat cienījamos izdevumos līdz apnikumam klātesošs kļuvis cits refrēns: “Uzticies zinātnei!” Tā ir mantra, kas visiem jāpieņem, un tā tikusi atkārtota atkal un atkal, ad nauseam¹.

Šis jaunais moto ir pēdējā kulminācija pārvērtību virknē, ko zinātne piedzīvojusi kopš Karaliskās biedrības dibināšanas laikiem un kas, no vienas puses, atspoguļo zinātnes mainīgo dabu un, no otras, tās pastāvīgi pieaugošo sociālo lomu.

Mūsdienu pasaulē dominējošā domāšanas sistēma uzlūko zinātni kā savu centrālo pīlāru un vislielākajā mērā izmanto tās autoritāti. Bet stāsts par to, kā līdz tam tika nonākts, ir, kā var iedomāties, tikai knapi apjausts.

Zinātne pirms zinātniekiem

Dabas izpētes vēsture ietiecas antīkajā senatnē un vēl senākos laikos. Daži filozofi pievērsās skaitļiem un formām, citi – debesīm, vēl citi – lietu būtībai un izkārtojumam tepat uz Zemes. Šī pēdējā prakse kļuva pazīstama kā dabas filozofija.

Dabas filozofijas vēsture ir sarežģīta un bagātāka, nekā daudzi varētu iedomāties. Tajā ietilpst vēsturnieku, tādu kā Plūtarhs un Plīnijs Vecākais, pierakstītie novērojumi, tādu filozofu kā Talēts, Platons, Aristotelis un Epikūrs dabas parādību teorijas, kā arī tehniķu praktiķu, piemēram, Pētera Peregrīna (Petrus Peregrinus), instrumentu un eksperimentu apraksti. Tā ietver arī maz zināmus sasniegumus, piemēram, magnētisma īpašību atklāšanu, ko 13. gadsimtā veica tas pats Peregrīns, un pārsteigumus, tādus kā iespējamais teleskopa izgudrojums, kas atrodams Rodžera Bēkona rakstos vairākus simtus gadu pirms Galileja.

Svarīgi, ka dabas izpēte dabas filozofijas agrīnajā vēsturē lielā mērā bija individuāls darbs. Pētnieki vienpatņi radīja teorijas, izgatavoja instrumentus, veica eksperimentus un aprakstīja dažādus dabas aspektus. Varēja paiet gadu desmiti vai pat simti, pirms tika sperts nākamais lielais solis uz priekšu.

Lai gan zinātniskās revolūcijas ideju atsevišķās aprindās kritizē, ir skaidrs, ka 16. un 17. gadsimtā notika kaut kas ļoti svarīgs. Dabas filozofi veica nozīmīgus atklājumus astronomijā, mehānikā, elektrofizikā, magnētismā, optikā, ķīmijā, anatomijā un matemātikā. Pēc iespiedmašīnas izgudrošanas zinātnieki nepieredzētā tempā sāka apmainīties ar rakstu darbiem un idejām, liekot pamatus jaunām izziņas teorijām un to izplatībai.

Vienu no šīm jaunajām, perspektīvajām izziņas teorijām izstrādāja Roberts Boils, vispusīgi izglītots pētnieks un izgudrotājs, visplašāk pazīstams, pateicoties savam gāzes spiediena un tilpuma attiecības likumam. 1645. gadā Boils piederēja pie “Neredzamās” jeb “Filozofiskās koledžas” – grupas, kuras locekļi sevi veltīja dabas filozofijā smeltu noderīgu zināšanu iegūšanai; 1663. gadā viņš bija viens no Londonas Karaliskās dabisko zināšanu veicināšanas biedrības, tagad zināmās Karaliskās biedrības, dibinātājiem.

Boils apgalvoja, ka visas zināšanas par dabu var balstīt uz personīgiem novērojumiem, tādējādi padarot nevajadzīgu paļaušanos uz citu autoritāti. Viņš arī ierosināja šādu domu: ja pastāv viedokļu atšķirības, tās var atrisināt ar eksperimentiem, kuru rezultāti vai nu apstiprina, vai noliedz šo viedokļu pamatotību. Ideja, ka jāpaļaujas uz saviem, nevis uz citu novērojumiem, bija ietverta Karaliskās biedrības devīzē – nullius in verba.