Raugoties dievietes sejā

Rīgas Laiks: ...bet tu saproti, ka šai sarunai jābūt tādai skarbai.

Viesturs Rudzītis: Man jau patīk skarbas sarunas. Jo skarbāk, jo patiesāk; jo patiesāk, jo tuvāk dvēselei.

RL: Vai tu esi vīrietis?

Rudzītis: (Smejas.) Es biju gaidījis pirmo jautājumu – vai tu esi psihoterapeits?

RL: Nu, tas mani ne sevišķi interesē. Bet vai tu esi vīrietis?

Rudzītis: Vai tad var atbildēt citādi kā – jā?

RL: Un kas tevi padara par vīrieti?

Rudzītis: Kas mani padara par vīrieti? (Domā.) Es teiktu tā: vīrietis ir tas, kurš tiek pamests viens tad, kad dzimst viņa bērns.

RL: Tajā brīdī viņš top par vīrieti?

Rudzītis: Tas ir vīrišķības eksāmens – viens no eksāmeniem, bet svarīgs. Patiesībā šī mana atbilde ir it kā atvasināta no atbildes uz jautājumu “kas ir sieviete?”. Tad es teiktu tā: sieviete ir cilvēks, kas spēj piedzemdēt bērnu un paturēt viņu pie sevis. Un tajā trijstūrī, kas tur veidojas, vīrietis ir tas, kurš paliek viens.

RL: Paga, bet tā tāda sīka epizode cilvēka dzīvē...

Rudzītis: Tā nav sīka epizode, tur jau tā lieta. Redzi, tas, ko es roku un kas man patīk, ir arhaiskā psihe, un...

RL: Līdz tai mēs vēl nonāksim, bet man to arhaisko psihi gribētos atrast tevī. Tu teici, ka cilvēks par vīrieti kļūst brīdī, kad sieviete viņu pēc bērna dzemdēšanas atstāj vienu.

Rudzītis: Nē, es teicu, ka tas ir viens no iniciācijas rituāliem, ļoti svarīgs. Un kāpēc? Tāpēc, ka cilvēce lielāko savas vēstures daļu ir dzīvojusi apstākļos, kad ģimene bija māte un viņas bērni. Proti, kad vīrietim palikt vienam bija kaut kas pats par sevi saprotams.

RL: Nu, šo bildīti ar cilvēci, kas ilgstoši dzīvojusi matriarhāta apstākļos, es tavos tekstos sastapu visai bieži. Nonāksim arī pie matriarhāta. Mani interesē tu kā vīrietis. Tātad vīrietis ir cilvēks, kurš tiek pamests bērna dzemdēšanas laikā. Vai tas nozīmē, ka pirms bērna piedzimšanas tu kā vīrietis neeksistēji?

Rudzītis: Nu, kā puika...

RL: Man bija priekšstats, ka nevis puikas apbērno sievietes, bet vīrieši tā mēdz darīt. Nu, gadās arī puikām, bet vispār – ar to nodarbojas vīrieši. Savukārt tu apgalvo, ka vīrietis rodas tikai pēc tam.

Rudzītis: Jā, tā es domāju. Un otra vīrieša pazīme ir tā, ka viņš ziedo dievietei, un to dara arī puikas – praktiski jau kopš piedzimšanas.

RL: Bet, ja puika ziedo, tas nozīmē, ka viņš jau ir kļuvis par vīrieti?

Rudzītis: Nē, viņš ir vīriešu kārtas indivīds – tā es teiktu, bet viņa liktenis ir ziedot dievietei. Tas nozīmē – izjust uz sevis to varu, kas piemīt sievietei, vienai no sievietes svarīgākajām lomām.

RL: Nu, tās sievietes svarīgās lomas tu esi aprakstījis septiņdesmit septiņas reizes, sakot, ka tā ir dieviete, dzemde, māte, meita un vēl dažas citas lomas. Mani šobrīd interesē nevis sieviete, bet vīrietis un viņa lomas.

Rudzītis: Es domāju, ka vīrietis vispār ir atvasināts dzimums, sekundārs. Es domāju apmēram tā: sākumā dabā bija bezdzimuma vairošanās, un tad kādu neapmierināja temps, kādā notiek ģenētiskā mainība.

RL: Un kas varētu būt tas kāds?

Rudzītis: Es nezinu, Visuma saprāts vai kaut kas tāds. Un tad no sievietes tika radīts vīrietis. Dažām sievietēm izauga klitors garāks, olnīcas noslīdēja sēklinieku maisiņos... Nu, viss tas, ko studentiem māca medicīnas fakultātē.

RL: Tu to tiešām stādies priekšā kā tādu vēsturisku procesu, kur klitors pārvēršas par locekli un olnīcas – par pautiem?

Rudzītis: Jā, tikai ar piebildi, ka tā ir neobjektivizējama vēsture.

RL: Un kā tu nonāci līdz šādai skaudrai atziņai?

Rudzītis: To es nevaru izstāstīt... Tā nav doma, ko es būtu izdomājis. Es to drīzāk sauktu par apjausmu.

RL: Pieņemsim, ka kaut kādos tekstiem nepieejamos aizvēstures laikos no sieviešu dzimuma atdalījās vīriešu dzimums. Vai šim faktam ir jelkāda nozīme tavā apziņā par sevi kā vīrieti?

Rudzītis: Nu, lielas nav. Vienkārši es dzīvoju tādā laikmetā, kad visur tiek kladzināts tas, ka sievietes tiek pazemotas, ka viņām ir par maz tiesību, ka feminisms un tā joprojām, un man šīs norises ir kaut kā jāklasificē savā priekšstatā. Un viena no iespējām, kā es to izskaidroju, ir tā, ka senā sievietes vara vēlas atgriezties – atgriezties apstākļos, kad ir tikai viens dzimums.

RL: Kaut kādi sākotnējie pirmspēki šobrīd mēģina atgūt teikšanu?

Rudzītis: Jā, jā. Jo es psihi uztveru kā tādu kārtaino kūku, kurā nogulsnējusies visa vēsture.

RL: Tu esi dzimis pirms, nezinu, 55 gadiem. Kā tevī varēja nogulsnēties visa cilvēces vēsture?

Rudzītis: Es no savas mātes to esmu dabūjis.

RL: Kādā veidā?

Rudzītis: Skatoties viņas sejā.

RL: Un caur tavu skatienu mātes sejā visa cilvēces vēsture lēnām ieplūda tevī?

Rudzītis: Jā, jā.

RL: Nu, man nav pārliecības, ka es to saprotu...

Rudzītis: Vai tu vari atbildēt – kā tas nākas, ka glezniecībā vispopulārākais sižets – nu, varbūt ne pēdējo gadu griezumā, bet tūkstošgadu griezumā – ir sievietes portrets? Un otrais, man tā liekas, svarīgākais sižets – Madonna ar bērnu. Māte ar bērnu.

RL: Kādā veidā šis piemērs no mākslas vēstures – neatkarīgi no tā, vai tā patiešām ir, – palīdz saprast, kā tavs skatiens uz tavu māti varēja tev nodot visu cilvēces vēsturi?

Rudzītis: Tāpēc, ka mātes seja, ir tā, kurā... kas ir tik ārkārtīgi interesanta. Sākumā mazs bērns spēj ieraudzīt tikai mātes seju. Pirmos mēnešus, ja ne pirmo gadu, mātes seja ir galvenais objekts viņa redzes laukā.

RL: Pat ja tā būtu, kādā veidā mātes seja satur visu cilvēces vēsturi?

Rudzītis: Viņa to satur tādā veidā, ka norises mātes sejā ir tam bērnam eksistenciālas. Piemēram ņemsim ekstremālākās lietas. 11. gadsimtā radās glābējsilītes. Kāpēc tās radās? Tāpēc, ka pāvestam Innocentam III apriebās skatīties, kā pa visām upēm peld groziņi ar brēcošiem vai jau apklusušiem bērniem. Mēs zinām arī stāstu par Mozus dzimšanu un nonākšanu faraona meitas apgādībā.

RL: Un ko šie divi stāsti mums liek saprast?

Rudzītis: Tie liek saprast to, ka nospiedošu vēstures daļu...

RL: Mātes ir iznīcinājušas savus bērnus?

Rudzītis: Jā, ka tas ir bijis galvenais mehānisms, kā regulēt ģimenes lielumu. Tas nozīmē, ka arī tagad bērni skatās mātes sejā ar jautājumu: vai tu man ļausi dzīvot?

RL: Vai tu to pats esi izdomājis, vai arī tev ir atmiņas par to, ka tu tā esi skatījies uz savu māti – ar šādu jautājumu?

Rudzītis: Nē, es to neatceros. Bet es esmu analizējis, kā vīrietis skatās uz sievieti.

RL: Nu, un kā vīrietis skatās uz sievieti?

Rudzītis: Vīrietis baidās tikt varbūt ne nogalināts, bet kastrēts, iznīcināts.

RL: Vai tu tiešām skaties uz sievieti ar bailēm tikt kastrēts?

Rudzītis: Man ir 55 gadi. Kad man bija 25 gadi...

RL: Tu atceries, ka skatījies uz sievieti ar bailēm tikt kastrētam?

Rudzītis: Protams.

RL: Vai tev ir bijusi kāda sieviete agrā jaunībā, kas tev būtu norādījusi, ka viņa vai nu atņems visu, kas tev ir, vai...?

Rudzītis: Saprotams. Un, ja arī tas nenotiek, tad pastāv taču arī iztēle. Tu taču nenoliegsi...

RL: Nē, nu ir jau arī fantāzijas par vagina dentata, bet tas taču nenozīmē, ka visi vīrieši domā, ka vagīnā ir zobi.

Rudzītis: Šī nav tik izplatīta fantāzija. Tā ir mazāk populāra, mazāk svarīga, lai gan es neteiktu, ka nesvarīga... Vīrietis ļoti bieži identificē sevi ar glābēju, ar varoni.

RL: Paga, tad viņam ir bail, ka viņu kastrēs, un tajā pašā laikā viņš identificē sevi ar varoni?

Rudzītis: Jā.

RL: Vienā no taviem tekstiem es uzdūros diviem vīrieša iniciācijas procesiem. Viens – vīrieša atdalīšanās no mātes, otrs – brāļu noziegums vai kaut kāda darbība kopā ar citiem vīriešiem. Vai tu vari aprakstīt, cik gadu vecumā un kādā veidā notika tava pirmā vīrieša iniciācija – atdalīšanās no mātes?

Rudzītis: Redzi, es neesmu izgājis tādus rituālus, bet man ir bijuši notikumi, kuros es... es ieraugu, ka aizeju. Varbūt ne tik radikāli kā, piemēram, Ibsens, kurš 20 gadu vecumā atstāja savu māti, tēvu, brāļus un māsas un pēc tam nekad vairs viņus neapciemoja. Tik radikāls es neesmu bijis, bet, piemēram, pēc augstskolas es varēju atgriezties dzimtajā Valmierā, taču to neizdarīju. Es aizbraucu uz otru pusi, uz Eleju.

RL: Ar kādu domu? Lai būtu brīvs no mātes?

Rudzītis: Tā nav doma. Tas notiek daudz zemākā līmenī. Es gribu būt patstāvīgs, un ne tikai no mātes, bet arī no tēva. Profesori mani ir mācījuši sešus gadus – tagad es pats gribu būt tas, kurš... nu, pēdējais atbildīgais pie slimnieka gultas.

RL: Un tas ir solis, kuru tu uzskati par kaut ko līdzīgu iniciācijai vīrieša kārtā?

Rudzītis: Jā. Tas nav nekāds varoņdarbs, bet solis tas ir.

RL: Mana viena sena paziņa, iepazīstoties ar cilvēkiem, mēdza jautāt: cik gadu vecumā tu izdarīji pirmo patstāvīgo soli un kādu? Es labprāt šo jautājumu uzdotu tev.

Rudzītis: Diezgan patstāvīgs solis, ko es atceros, bija kādu piecu gadu vecumā, kad es viens pats braucu ar slēpēm. Valmierā ir tāds milzīgs kalns – nu, toreiz viņš man bija milzīgs, tas kalniņš, kur savulaik tie vienpadsmit komjaunieši tika pakārti. No augšas piecu gadu vecumā laisties ar slēpēm, kuras ir tikai, nu, tās iešļūcamās. Un izrādījās, ka ezeriņā ir ūdens – zem sniega. Tu brauc un pēkšņi vienkārši... tiec nobremzēts. Un neviens jau man nebija stāstījis, ka nūjas jātur šādi. Es turēju šitā... (rāda) un uzdūros uz tās savas nūjas. Tā nūja izgāja man cauri šeit – te iegāja iekšā un te iznāca ārā. (Rāda.) Es zaudēju samaņu un, kad pamodos, tādā eiforijā domāju: varbūt man vēl paslēpot? Un es nobraucu vēlreiz no tā kalna, un...

RL: Un tiki atpakaļ kalnā ar visu nūju? Nūju, kas nāk laukā pa muti?

Rudzītis: Nē, es viņu izrāvu... Es nobraucu vēlreiz, bet kaut kā jutu, ka nav īsti labi, nesagādāja prieku tas brauciens. Un, kad es braucu mājās pa ielu, visi cilvēki, kas nāca pretī, tā kā pašķīrās, es pa vidu izbraucu viņiem cauri... Neviens nenāca klāt.

RL: Tu esi daudz aprakstījis visādas ģimeņu struktūras, bet saki, kāda bija tā ģimene, no kuras tu pats nāc?

Rudzītis: Man šķiet, ka es biju ne pārāk spilgts piemērs tam, kā mātes pietuvina sev dēlus, bet pietiekoši spilgts, lai es spētu to izjust. Un, kad es ieraugu ģimenes, kurās nav tēva, ir tikai māte un dēls, man sāk skriet skudriņas pār muguru. Arī tad, ja tas dēls neapzinās, kas ar viņu notiek. Jo parasti jau viņi neapzinās.

RL: Un kāpēc tās skudriņas?

Rudzītis: Tāpēc, ka... Ja tēvs nenokļūst mātei tuvāk nekā dēls tajā vecumā, kad dēls sāk staigāt, tad ir ķibele. Tad būtībā tā ir incestuāla situācija, kurā dēls ir precējies ar māti.

RL: Vai šī tevis aprakstītā agrīnās bērnības attiecību konfigurācija – tava tuvība ar māti un tēva nespēja tevi attālināt no mātes – ir atstājusi kaut kādas sekas tavā domāšanā?

Rudzītis: Jā, protams. Mana interese par arhaisko psihi noteikti nāk no turienes. Es it kā tiešā veidā mēģinu izskaidrot savu māti – māti, mātes māti un visu to rindu, kas aiz viņām stāv. Būtībā mani objekti, ar kuriem es rotaļājos, ir tie arhetipiskie klucīši. Bet tie puiši, kas ņemas ar mašīnām vai kas, teiksim, brauc kosmosā, – tur tas likums ir tas pats, viņi tikai izvēlējušies citu mūzikas žanru. Viņi izmanto resursus, ko ir dabūjuši no mātes, un lāpa tos caurumus jeb traumas, ko ir dabūjuši no mātes.