Redaktora dienasgrāmata

23. februāris

Vienmēr kādam kaut kas gadās. Ja padomā, tad RL raksturu nosaka cēloņi, kas atrodas pavisam ārpus tā, ko var ieraudzīt žurnālā, pie tam tie nav no “šīs” pasaules. Tas (žurnāls) it kā ir ieslēgts ikdienā un it kā vienlaikus nav. Preses apnicība rodas no šīs ieslēgtības notikumos, precīzāk, no šīs ieslēgtības neizbēgamības, sak’, “atkal tas pats, atkal tie paši purni…” No otras puses, šķiet, ka “atkal tas pats” ir pamats priecīgai bezdomu pārliecībai par tās pasaules nesatricināmību, kurā bez problēmām varēs pamosties arī rīt no rīta. Un ir, kas dusmojas par to, ka RL nejautā “to pašu”, ko visi, neapstiprina “neapšaubāmas” vērības, bet ciniski “ņirgājas”. Nu, bet galu galā tā ir pavisam banāla problēma: būt kā visiem, esot pašam par sevi.

27. februāris

Maskavas viesi ir pārsteigti, ka kādu šeit vispār interesē, kas notiek ar Babicki. Pjatigorskis karu Čečenijā nosauca vienkārši par bezjēdzību, domāju, varētu teikt, arī cūcību. “Saprast var tikai to, kā uzbūvē ir iekļauta saprašanas iespēja,” — runājot par šo karu.

Katru dienu tiekoties ar A. P. un citiem, jūtos pilnīgi iztukšots, un varbūt tas arī ir pareizi. Jau kuro reizi varu novērot, ka nekas būtisks nevar notikt speciāli — it kā notiek pats svarīgākais, bet tas nezin kāpēc neko nenozīmē. Nu, bet jo bezjēdzīgāk ir dzīvot tā, ka visinteresantākajā, vissvarīgākajā brīdī tu esi bez samaņas. Jo nav zināms, kur un kad un kādā valodā.

Kādā veidā ikdienā, “tajā pašā”, virspusē un sasniedzamībā var ieslēpties kaut kas būtisks atsevišķam, nejaušam cilvēkam, teiksim, man? Klausies: “Lūk, lauks, māja ar atvērtu logu, istaba ar gultiņu, kurā guļ mazais Krišna, elpojot viņam mute ir atvērta, uz mēles viņam, es atvainojos, redzams maziņš sūds, un tajā — lauks, māja ar atvērtu logu, istabā gultiņa, mazais Krišna, kuram uz mēles, atvainojiet, redzams mazs…, kurā, lūk, lauks, māja ar atvērtu logu…”

Vai arī tāds stāsts. Kad Buda ar kādu mācekli runājušies, kāds gājis garām, un Buda teicis, lai māceklis aiziet apskatīties, kas tur iet. Māceklis atgriezies un paziņojis, ka tur iet brīnumskaista jauna meitene. Buda teicis, lai iet un apskatās labāk. Māceklis atgriezies un sacījis — tur aiziet sieviete. Ej un apskaties labāk! Māceklis atgriezies un teicis, ka tur aiziet cilvēks. Ej un apskaties! Māceklis atgriezies un teicis — tur iet līķis. Ej un apskaties labāk! Māceklis atgriezies un teicis, ka tur aiziet skelets. Nu, pagaidām vismaz kaut kas, noteicis Buda.

Zagts no Pjatigorska lekcijām. Bet ir arī vēl viņš pats un viņa vakaru stāsti.

3. marts

Lenčesters, ar kuru kopā divreiz ēdām, šķiet, decembrī, atsaucās uz Prustu, kurš esot teicis, ka lasīts tiek vienīgi tādēļ, lai, grāmatu pārlasot, atcerētos, kas darīts pirmajā lasīšanas reizē. Interesanti, kas notiek pirmajā lasīšanas reizē? Šķiet, ka to pašu varētu pateikt par jebko — par satikšanos ar cilvēku, par ainavas vai arhitektūras vērojumu, par seksu, par ēšanu — taču visu to mēs esam tik labi aizmirsuši, ka, iespējams, pirmās reizes nemaz nav bijis. Un vai jel kas no minētā varētu notikt, ja mēs, atšķirot “pirmo” grāmatu vai pieskaroties “pirmajai” sievietei, vienlaikus svinīgi paturētu prātā, ka notiek kaut kas mūsu dzīvei izšķirošs. Protams, ka nē. Un šajā vējā (Platons Teaitētā sauc to par “nešanos”) mēs visu darām tā, lai aizmirstu, ideāla darbība vienkārši ir “aizmiršana”.

Kad ar Pjatigorski, Smirnovu un Zazu bijām Rundālē, es jautāju kādai burvīgai gidei, jau gados, par kādu greznu un šķietami pilnīgi bezjēdzīgu kārbiņu: “Bet kāda ir šīs kastītes funkcija?” “Kāda ir šīs kastītes funkcija?” pārvaicāja muzeja dāma. “Lai būtu, kaķēntiņi. Lai būtu.”