Republikāniskas pārdomas par 15-M kustību

Premjerministra Hosē Luisa Rodrigesa Sapatero otrās valdības (2008–2011) laikā Spānija piedzīvoja smagu finanšu krīzi un augstāko bezdarba līmeni eirozonā (21,3%). 2011. gada 15. maijā visā Spānijā sākās plaši protesti pret pastāvošo politisko iekārtu, kas tiek dēvēti arī par 15-M kustību. Šajā esejā Filips Petits izsaka pārdomas par kustības mērķiem un Sapatero valdību, kuras darbību pirms dažiem gadiem pats bija novērtējis ar augstu atzīmi.

Ko teikt tūkstošiem jaunu cilvēku, kuri pulcējušies neapmierinātībā ar politisko sistēmu, kas viņus pilnībā pievīlusi? Vai ir vārdi, kas spētu iedarboties uz viņu pilnīgi saprotamo niknumu, re­­dzot, kā pazūd darbavietas un sagrūst viņu nākotnes cerības?

Kad mani 2008. gadā lūdza dot vērtējumu Sapareto valdības darbam, jo sevišķi tam, cik uzticīga tā bijusi manis atbalstītajiem republikānisma principiem, es tai ieliku augstu atzīmi. Ko es varu par to teikt pēc trim gadiem? Domājot par Spānijas nākotni ar Sapatero valdību pie varas (bet to pašu varētu teikt par jebkuru citu valdību), es pieļāvu divas nopietnas kļūdas. Es biju naivs paļāvībā, ka starptautiskā finanšu sistēma palīdzēs nodrošināt infrastruktūru, kas ļautu valdībai tādā valstī kā Spānija saglabāt tautas ekonomisko labklājību. Tāpat es nebiju atskārtis, cik lielā mērā valsts iespējas reaģēt uz ekonomisko lejupslīdi ierobežo tās dalība eirozonā.

Krīze parādīja, ka valdībām paļauties uz starptautisko finanšu sistēmu ir kā, atceroties vecu teicienu, jāt ar tīģeri. Vi­­sas valdības nacionālo projektu finansēšanā ir atkarīgas no obligāciju tirgus, jo sevišķi tādā fiksētas valūtas areālā kā eirozona; tas ir tikpat pašsaprotami kā fakts, ka iedzīvotāji dzīvokļu un māju iegādē ir atkarīgi no banku hipotekārajiem kredītiem. Tāpat skaidrs, ka visas valdības ir atkarīgas no banku sistēmas un akciju tirgus, lai iegūtu kapitālu jaunu darbavietu radīšanai. Šī atkarība padara valstis ļoti jutīgas pret starptautiskās finanšu sistēmas stabilitāti.

Šo sistēmu, no kuras mūsu valdības ir atkarīgas, jeb tīģeri, uz kura tās jāj, bieži vien iztēlojas kā starptautisku finansistu un baņķieru korpusu, kas darbojas vienam vienīgam mērķim – savas varas un bagātības vairošanai. Būtu jauki, ja tā būtu, jo šāds korpuss varētu kalpot par zi­­bensnovedēju mūsu niknumam, par objektu, uz kuru izgāzt dusmas un kuru pēc tiesas un taisnības saukt pie atbildības. Bet, ak vai, viss, kā jau vienmēr, ir krietni sarežģītāk.

Tīģeris, uz kura jāj mūsu valdības, ir krietni untumaināks un nevaldāmāks zvērs nekā šajā sazvērestības teorijā iedomātais darboņu korpuss. Zvēra kustības vada ne mazāk savtīgi un bezjūtīgi motīvi kā minētajā teorijā iedomātie. Taču tie nāk no tūkstoš un vairāk dažādiem avotiem, un tik daudz dažādu kairinājumu padara tīģera uzvedību neparedzamu. Tā ir tikpat bezveidīga, šaudīga un bieži vien arī nevaldāma kā vēja brāzmas vētras laikā.

Spānija šobrīd ir pakļauta vissliktākajiem no šiem vējiem. Importēta finanšu krīze ir novedusi pie bezdarba, bezdarbnieku pabalsti ir palielinājuši valsts budžeta deficītu, kas savukārt ir radījis nedrošību obligāciju tirgū, bet šī nedrošība ir sadārdzinājusi aizņemšanās iz­­­maksas. Bailes no tālāka izmaksu kāpuma liedz valdībai risināt bezdarba problēmu ar keinsiskām, valsts dotācijās bāzētām ekonomikas stimulācijas metodēm, jo tās vēl vairāk paaugstinātu budžeta deficītu. Un eirozonas noteikto ierobežojumu dēļ valdībai ir gandrīz neiespējami pretoties krīzei, devalvējot valūtu vai nepildot parādsaistības. Spānija ir pilnīgi vētras varā.

Kā Spānijai būtu jāreaģē uz šādu pieredzi? Vispārīgāk runājot, kā būtu jāreaģē jebkurai pasaules tautai? Vai mums ir kāda iespēja aizstāvēt sevi demokrātiskā ceļā pret finanšu sistēmas tīģeri? Vai arī mums lemts mūžam būt pakļautiem kaprīza zvēra iegribām un noskaņojumam?

Finanšu krīze un tās atskaņas ir izsaukušas divas galējas atbildes. Saskaņā ar vie­­nu no tām viss būs labi, ja valdības beigs nodarboties ar tīģera lēcienu paredzēšanu un mēģinājumiem tos novirzīt sāņus, atbalstot un glābjot kompānijas un bankas, kuras tās uzskata par pārāk lielām, lai ļautu tām bankrotēt. Šī pieeja, kuru sludina ASV Tea Party, nozīmē jau pašā sākumā padoties peļņas kārajiem finanšu un kapitāla tirgus aģentiem. Tā ir pret valsts jaukšanos ražošanā, uzņēmējdarbībā un darba tirgū un valdībai atvēl tikai kārtības un likuma varas uzturēšanu.