Romāns ar ceļojumu

Rīgas Laiks: Es gribētu sākt ar jautājumu, ko Čičikovam uzdeva Maņilovas kundze: “Kā jums patika mūsu pilsēta? Vai patīkami pavadījāt laiku?”

Kirils Serebreņņikovs: Ziniet, godīgi sakot, es saviem studentiem, kuri mācās... Nu neviens sarunā neko tādu neteica MHAT skolā-studijā, aizliedzu lietot terminu “patīk – nepatīk”. Es uzskatu, ka tas ir tāds tautas mākslas izpratnes termins. Domāju, ka Rīga un uzturēšanās tajā manī uzjundīja tādas interesantas jūtas, iespējams, tās pat nav saistītas ar Rīgu, bet vairāk ar mani. Šeit ir pavisam cits ritms, un šis ritms dod vairāk laika refleksijai... Vakaros tu atnāc no mēģinājuma un vari ne ar vienu nesatikties – pretēji Maskavai, kur vēl vakarā tev ir simt satikšanās, un viss beidzas tikai ap vieniem, kad pārbaudi pastu un liecies gulēt – viss. Un no rīta celies, un atkal viss tas pats. Šeit ir laiks padomāt, palasīt, vienkārši kaut kā... pabūt, vai. Ar ādu sajust telpu ap sevi. Pilsēta man likās komfortabla un pietiekami tukša, man likās, ka šeit ir ļoti maz cilvēku.

RL: Tiesa, es jautāju ne gluži tādēļ. Mani vairāk interesē situācija, kādu Gogolis iezīmē “Revidentā” vai “Mirušajās dvēselēs”...

Serebreņņikovs: ...kad atbrauc kāds un viņu uzskata par kādu pavisam citu.

RL: Jā. Lūk, jūs atbraucat uz svešu pilsētu, un Maņilova jums uzdod jautājumu: “Bet kā jums mūsu gubernators? Bet vicegubernators, vai nav tiesa – cik patīkams cilvēks?” Kā vakardienas pirmizrādē.

Serebreņņikovs: Nu, vakar, protams, bija absolūts Gogolis – runas, viesi... jūsu augstdzimtība, un, lūk, arī prokurora kungs ir šeit... Bet Gogolis, protams, dod tādu universālu matricu, viņš saasinājis iezīmes, kas kopīgas visām pilsētām, visām kāda cilvēka vizītēm svešā pilsētā. Viņš arī pats bija bezgalīgi ceļojošs cilvēks, ceļotājs, pēc “Mirušajām dvēselēm” viņš desmit gadus to vien darīja kā ceļoja, bet arī pirms tam daudz braukāja gan pa Krieviju, gan ārzemēm. Bet man nav ļaunas acs un es negribu izsmiet kādas patīkamas un burvīgas lietas. Es varu atrast patīkamo pat provinciālā vai pat pavisam kādā mazmiestiņa cilvēkā. Man ļoti patīk naivā māksla, man pat ir neliela kolekcija.

RL: Turpinot sekot Gogolim, pirmās daļas beigās viņš raksta, ka līdz tam laikam, kamēr cilvēks nav mākslas jeb drāmas priekšmets, viņš var šķist persona, kā Gogolis raksta, “patīkama visās nozīmēs”. Bet, pateicoties mākslai, tajā iespējams saskatīt pavisam ko citu.

Serebreņņikovs: Jā, kaut kādā ziņā Nikolajs Vasiļjevičs bija tāds pirmssemiotiķis. Viņš it kā saka, ka viss ir teksts.

RL: Bet es domāju, ka pati ideja par to, ka mākslas darbs ir cilvēku izziņas mehānisms, ir savā ziņā 20. gadsimta ideja. Un vai jums, atbraucot strādāt uz svešu pilsētu, nav tādas intereses – radīt mehānismu, lai saprastu, kas notiek jūsu acu priekšā patiesībā?

Serebreņņikovs: Jūs uzdodat pietiekami precīzu jautājumu, taču tajā jau slēpjas arī atbilde. Protams, jā, jo es tomēr sevi uztveru kā ceļotāju – kā viens paziņa man teica, ka lielisks dzīves veids ir garšīgi ēst (arī garīgi) un ceļot. Man brauciens – tas ir sava veida trips, ceļojums – uz kaut kurieni, taču vienlaikus arī ceļojums pašam pie sevis. Jo tu vari izzināt jaunas vietas vai fantazēt sakarā ar kādiem mākslas darbiem, taču tas tā vai citādi izrādās veids, kā saprast: bet kas esi tu? Tādēļ man patīk mainīties. Un teātra teksts, kas rodas izrādē, tas zināmā mērā ir šī ceļojuma fragments, kuru es īstenoju laikā un telpā – tāda kā mana iekšējā telpa.

RL: Alvis Hermanis reiz pasludināja, ka jebkurš vienkārša cilvēka stāsts ir daudz interesantāks nekā Šekspīra traģēdija. Gogolim savukārt cilvēks izpaužas vienīgi pateicoties mākslas tekstam.

Serebreņņikovs: Es laikam piekritīšu Nikolajam Vasiļjevičam. Taču, no otras puses, tas cilvēks, kas izpaužas mākslas tekstā, nav parastais cilvēks, tāds kā dzīvē. Tāds parastais cilvēks ir apmāns, tādu nemaz nav. Vispirms, teikt, ka kāds cilvēks ir parasts, ir augstprātīgi. Mēs nezinām, kas notiek to cilvēku galvās, kuri iet mums garām pa ielu, nezinām, cik viņi ir parasti. Es domāju, ka tur var būt Mēdejas, Edipa, Šekspīra stāsti, un to droši vien domāja Hermanis – ka mājsaimnieces galvā var izpausties Mēdeja, bet kāda klerka galvā – Edips. Tomēr man dokumentālisms šķiet ierobežots. Šādas īstas faktūras izmantošana tomēr ir mākslinieciskā paņēmiena daļa, taču ne vairāk. Šī ilūzija par patiesību un nepatiesību, vienkāršajiem un nevienkāršajiem cilvēkiem man pazuda, kad es strādāju televīzijā – kad kādā brīdī es sapratu, ka visas ziņas ir meli. Tikko es filmēju dzīves fragmentu, bet pēc tam vēl to arī montēju, es jebkurā gadījumā izdaru zināmu mākslas žestu, un šis redaktora vai žurnālista žests realitātes fragmentu pārvērš... Pirmkārt, realitātes fragments nav pati realitāte, bet tas jau ir fragments attiecībā pret kaut ko. Un šis fragments, kas ir izvilkts un parādīts citā laikā, zaudē savu piederību tai sekundei, uz kuru tas attiecās, un tas jau pavisam citāds izskatās pēc stundas. Un, ja šis fragments vēl ir arī samontēts, tad tas jau ir mākslas darbs. Tādēļ ziņu kā patiesības nav vispār. Un visi cilvēki, kas skatās televīziju un domā, ka no turienes nāk patiesība, rūgti maldās, pareizāk sakot, viņus māna. Tā vienkārši ir propaganda. Un tādēļ man nav ilūziju, ka pastāv dokumentāls stāsts; ir dokumentālisms kā faktūra, ir māksliniecisks paņēmiens, ko sauc “īstenība”, bet viss ir mākslas teksts.

RL: Pieņemsim, ka dvēseles dzīles pastāv...

Serebreņņikovs: Es teiktu, ka ne tik daudz dzīles, kā tas, kas atrodas zem virspuses. Kad es apmeklēju mana mīļā Aleksandra Pjatigorska klases, tur bija arī viena nodarbība par pašizziņu. Un mēs par to runājām, strīdējāmies, viņš centās mūs piespiest filozofēt, un cita starpā tika teikts, ka pašizziņas moments ir noteikti saistīts ar filozofisko nāvi, jo kādā brīdī cilvēks sev uzdod jautājumu: “Bet es esmu – kas?”, un, godīgi uz to atbildot, tas nozīmē tā cilvēka nāvi, kurš bija pirms tam, un rodas jauns cilvēks.

RL: Sakiet, cik jūs esat interesants sev kā kaut kas, no kā jūs pats varētu smelt kādas iespējas savai mākslai?

Serebreņņikovs: Ziniet, es sev pašam, protams, esmu interesants kā objekts, jo man ir tāda vērojoša pozīcija attiecībā uz cilvēku, kas esmu es pats, es cenšos saprast, ko es daru, jo tas, ko es daru, ne vienmēr ir intelektuāls, nācis no apziņas. Tas var nākt no kaut kādām zemākām enerģijām vai no fizioloģijas, vai no impulsiem, vai zemapziņas, no kaut kā tāda. Varētu teikt, ka mana apziņa interesējas par manu bezapziņu.

RL: Un ko jūs interesantu esat uzzinājis?

Serebreņņikovs :Es negribētu par to runāt. Vēl jo vairāk, ja kaut ko formulē, tad faktiski arī tā filozofiskā nāve notiek.

RL: Var manīt, ka jums ir tāda kā neuzticība vārdam un racionalitātei vispār.

Serebreņņikovs: Es neesmu pret saprātu, tieši otrādi. Esmu par saprātu, apzinīgumu, par intelektu, es neaicinu izmantot instinktus, taču kā cilvēks, kas darbojas ar tādu vitālu mākslu kā teātris, bet teātris ir saistīts ar vitalitāti, ne tikai ar galvā radītām shēmām, tas saistīts ar enerģiju, ar seksualitāti, ar lietām, ko ne vienmēr var formulēt.

RL: Kāds tam sakars ar seksualitāti?

Serebreņņikovs: Seksualitāti? Tā ir viena no teātra tēmām.

RL: Ā, es domāju, ka teātrī tas izpaužas.

Serebreņņikovs: Arī izpaužas, jo enerģija, ar kuras palīdzību strādā aktieris, ļoti līdzinās tai seksuālajai enerģijai, kādu izstaro cilvēks, lai piesaistītu sev kādu no pretējā dzimuma, nu, vai no tā paša dzimuma – nav svarīgi. Veids, kā iepatikties – tās nedaudz ir tādas kā rituālās dejas, astes kā putniem – krāšņas, rīkles skaņas, lai piesaistītu sev uzmanību, vārdu sakot, līdzīgi.

RL: Tomēr, atgriežoties atpakaļ, kas, jūsuprāt, notiek “Mirušajās dvēselēs”?

Serebreņņikovs: Jūs runājat par literatūru vai par izrādi?

RL: Es nevaru neņemt vērā Gogoli, vēl jo vairāk tādēļ, ka izrādē, šķiet, jūs esat orientējies uz publiku, kura šo darbu pazīst, kas spēj aizpildīt trūkstošo. Tādēļ jautājums varētu būt, ko jūs saskatījāt “Mirušajās dvēselēs” un ko gribējāt parādīt uz skatuves?

Serebreņņikovs: Par to, ko uzrakstījis Gogolis, sarakstīti sējumi, pie tam jebkurš teksts vienlaikus ir arī spogulis, un ikviens, kas ieskatās spogulī, redz tajā kaut ko savu, vārdu sakot, objektivitātes tur nav. Runa ir par to, kādu izrādi es centos radīt un ko gribēju izmantot no Gogoļa. Man bija interesanti par to runāt saistībā ar racionālisma krīzi vai pat krahu, racionālismu, kas tur sastopas ar īstenu iracionalitāti. Un īstenu, pat kaut kādā mērā eshatoloģisku dabu, nāvīgu...

RL: Ko jūs domājat, sakot “eshatoloģisku dabu”?

Serebreņņikovs: Es runāju par visu to kompāniju, ar kādu sastopas Pāvels Ivanovičs Čičikovs mūsu izrādē. Lūk, tas apokaliptiskais trijjūgs, ar ko sākas izrāde, un visi personāži, kas vienlaikus ir arī spēlmaņi, ar kuriem sitas viens cilvēks... Tā negribas stāstīt, ko es gribēju izdarīt... Negribas to ietērpt vārdos, jo runāšana par izrādi ir kaut kāds īpašs žanrs, kuru, pirmkārt, es nepārvaldu, un, otrkārt, tas nav mans darbs. Izrāde ir dzīva lieta, teātris ir dzīva lieta, protams, ka to var sadalīt, taču cik reizes esmu pārliecinājies, ka jebkura recenzija, jebkurš pats labākais apraksts – ierobežo, tāpat kā fotogrāfija, kas pārnes trīs dimensijas divās. Lūk, mēs ar jums pat neesam trīsdimensionāli, mums ir kaut kāda aura, kaut kāda enerģija ap mums, ap mums ir trīs dimensiju pasaule, karmiskā saistība vai vēl kādas saites ar senčiem, vēl kaut kas, bet ar fotogrāfa kunga palīdzību mēs nokļūsim lieliskā, burvīgā, droši vien interesantā, tomēr plakanā attēlā, kas sastāvēs no gaismas un ēnas. Kā tas attiecas uz to, kas mēs esam? Vai tie esam mēs? Protams, ka ne mēs.

RL: Nu, kas esam “mēs”, ir pietiekami grūti pateikt, pirmkārt, pirms mēs kaut ko neesam radījuši – kā jūs, vai, otrkārt, pirms mēs neesam parunājuši. Proti, priekšstats par sevi arī ir visai abstrakts, kamēr tas nav izpaudies. Mans medijs ir saruna, mēģinājums kaut ko pateikt vārdiem.

Serebreņņikovs: Bet es saku, ka mans medijs ir tieši klusēt un taisīt izrādes. Jūs mani cenšaties atskaitīt[1. Serebreņņikovs lieto retu krievu vārdu “oтчехвостить”], ievilkt savā teritorijā un tur jau izģērbt. Bet es visiem spēkiem pretojos, jo, lai cienījami varētu piedalīties šajā sarunā, man droši vien vajadzētu tai atbilstoši sagatavoties, noskaņoties, piesēst pie manas mīļotās filozofiskās literatūras. Lai cienījami ar jums tikos šajā nevienlīdzīgajā kaujā.

RL: Un ko no filozofiskās literatūras jūs lasāt?

Serebreņņikovs: Mīlu lasīt Pjatigorski – esmu paņēmis līdzi viņa “Ievadu budisma filozofijā”, taču, ja runājam par Gogoli, man ļoti palīdzēja Podoroga[2. Valerijs Podoroga (1946) – krievu filozofs. Viena viņa grāmatas “Мимесис. Материалы по аналитической антропологии литературы” daļa veltīta Gogolim.]. Taču es nevaru teikt, ka lasu abstraktu filozofiju, kas attīsta domāšanu kā tādu, es vienkārši cenšos to piemērot tam, ar ko nodarbojos, jo esmu pārliecināts – teātrim nepieciešama filozofija.

RL :Taču atgriežoties pie mēģinājuma “ievilkt jūs savā teritorijā”, mans jautājums tomēr saistīts ar to, kā es redzu “Mirušās dvēseles” vai kā es redzu dzīvi. Saskaroties ar kādu situāciju dzīvē vai mākslas darbu, viens no jautājumiem, kas rodas, ir: bet kas tas īsti bija? Ir notikusi kaut kāda dzīves spēku saķēdēšanās, bet pēc tam vajag šo savienojumu atkal atbrīvot.

Serebreņņikovs: Es pamēģināšu šajā sakarībā runā par Gogoli. Tas ir ceļojuma romāns. Savā ziņā tas ir Čičikova ceļojums pie sevis. Es nodomāju, ka tas ir ceļojums, kurā cilvēks dodas pretī savas dvēseles tumšiem, slēptiem nostūriem – cilvēks, kurš nolēmis kļūt laimīgs ar afēras palīdzību. Ātri kļūt bagāts, izmantojot tādu intelektuālu shēmu. No vienas puses, tur būtu it kā likums, no otras – ārpus likuma. Tas, ko viņš gatavojas darīt romānā, nav nekas krimināli sodāms, bet tas, ko viņš taisījās darīt tālāk, tas ir, par mītiskajiem zemniekiem ņemt bankā naudu, tas jau būtu kaut kas krimināli sodāms, taču līdz tam lieta nenonāk. Tomēr tā ir situācija, kas cilvēkam ir ļoti būtiska, kad viņš visu licis uz spēles un citu variantu laimei neredz. Čičikovs ir tāds pragmatiķis – racionālists, kurš saka, ka nav spēlmanis, jo viņš noliedz nejaušā un prātam neaptveramā lomu dzīvē, tāds, kurš nebaidās ne velna, ne Dieva, tāds kā ateists – lūk, tāda tipa cilvēks, principā ļoti līdzīgs mūsdienu cilvēkam ar tā frustrācijām, kompleksiem, bet, no otras puses, ar milzīgu kaisli iegūt laimi – par katru cenu. Laimi, kas saistīta ar materiālu izdevīgumu. Lūk, šis cilvēks atbrauc uz kādu vietu, kādu pilsētu N, un tur saskaras ar kaut ko tādu, kas pilnībā sagrauj viņa priekšstatus un racionālās shēmas. Viņš satiekas ar tipāžiem, kaut kādiem cilvēkiem vai būtnēm, augstākas pakāpes būtnēm, jo viņi, protams, ir cilvēku īpašību sabiezinājumi – stulbības un skopuma, mantkārības sabiezinājums, vientiesības un muļķības sabiezinājums, nemīlestības sabiezinājums. Vārdu sakot, viņš nonāk mistiskā vietā. Gogolim viss literārais teksts sastāv no metaforām, frāze sākas, teiksim, ar mušu uz cukura gabaliņa, bet beidzas ar policista likteni, kurš guļ un redz sapni; vārdu sakot, tās ir nebeidzamas pārmaiņas, būtņu transformācijas un mutācijas, izmainās personāži un apstākļi, un šī īpašība, man liekas, piemīt tieši šai vietai – dīvainai, purvainai, it kā atvērtai un tādai bezgalīgai...

RL: Krievijai...

Serebreņņikovs: Nu, jā. Kurā ņudz tādas dīvainas būtnes. Reizēm tām ir kaut kādas antropomorfas īpašības, reizēm – itin zoomorfas. Jo tādi personāži kā Sobakevičs vai Sobakeviča sieva – tie ir pat ļoti zoomorfi. Reizēm šie personāži vairojas un dalās, reizēm tie ir ļoti monolīti. Man bija ļoti svarīgi – starp citu, tā ir Podorogas doma, ka “Mirušo dvēseļu” galvenais tēls ir kaudze. Tas ir, liels daudzums visa kā. Gogolim pasaulē visa ir tā kā par daudz, tādēļ viņam ir milzīgs metaforu, uzskaitījumu daudzums, komati, komati, komati... Tāda kaudze no visa kā. Un man šķita, ka šīs kaudzes skatuves ekvivalents varētu būt personāžu reizināšana, četrkāršošana, desmitkāršošana – tādā veidā Nozdrevs sabirst šajos desmit suņos, Korobočka arī pārvēršas lielā skaitā Korobočku. Lūk, tāda pasaule, kas zaudē savas konkrētās aprises, bet rada fantomus, tādus burbuļus – tādu pasauli es gribēju radīt. Pasauli, kas bezgalīgi mainās. Lūk, šīs bezgalīgās cilvēka dabas izmaiņas, ko grūti notvert teātrī, taču, kad viens dzimums pārvēršas citā, viena būtne pārvēršas otrā, trešajā, ceturtajā, piektajā, sestajā – tepat skatītāju acu priekšā, izmantojot dažus psiholoģiskus žestus vai vienkāršus paņēmienus, viss tas, kā man šķita, atbilda Gogolim. Un Pāvels Ivanovičs Čičikovs ar savām shēmām, saskaroties ar šo ļoti dīvaino tukšumu, izrādās pilnīgi sakauts, izsmērēts, piedzīvo pilnīgu fiasko.

RL: Lūk, jūs arī aprakstījāt to, kas notiek izrādē.

Serebreņņikovs: Es to negribēju.

RL: Bet tad jūs varējāt ievērot, ka arī jautājums par jūsu ceļojumu uz Rīgu bija saistīts ar Čičikova braucienu uz pilsētu N.

Serebreņņikovs: Ceļojuma paradigma varbūt arī ir līdzīga, taču Rīga – man tā šķiet vieta, kas tieši ļoti saistīta ar racionalitāti, sakārtotību, inženiera domu, līniju un stilu skaidrību, ļoti skaidri formulētiem dzīves un kultūras noteikumiem. Bet Krievija – tieši pretēji.

RL: Man likās, ka Gogolim Čičikova ierašanās pilsētā it kā izgaismo visu to, kas tur notiek, liek izpausties visam tam, kas tur pastāv neizpaustā veidā.

Serebreņņikovs: Bet es iztaisīju tieši otrādi. Ziniet, kāpēc es tā izdarīju? Tajā “Mirušo dvēseļu” iestudēšanas tradīcijā, kas pastāv Krievijā, Čičikovu ļoti bieži spēlē kā velnu. Viņi saka – kas ir Čičikovs? Tas ir velns, kurš brauc un vāc dvēseles. Un visi tie činavnieki – tās arī ir tās mirušās dvēseles. Taču, pirmkārt, tas man neliekas pareizi. Un kā spēlēt velnu? Velns nemainās. Velns vienmēr ir velns. Tātad tas ir neinteresanti. Otrkārt, tas nav sevišķi precīzi, jo, ja jūs pievērsīsiet uzmanību – Čičikova teksti ir ļoti saplūduši ar paša Gogoļa teikto. Un, piemēram, slavenais Krievija-trijjūgs, monologs, kura izrādē nav, tās varētu būt Čičikova domas. Man šķiet, ka Pāvels Ivanovičs nav tik vienkāršs, tik plakans, kā varētu likties. Un spēlēt viņu tikai kā būtni, kas vienīgi provocē, nav precīzi, jo, kā jau teicu, Gogolis tam piešķīris arī stāstnieka iezīmes, bet stāstniekam – Čičikova iezīmes. Personāžs “no autora” un Čičikovs kaut kādā brīdī sāk mutēt viens otrā. Varētu pat likties, ka visas tās liriskās atkāpes – ir paša Čičikova neizteiktas jeb iekšējas, jeb neapzinātas domas vai sajūtas.

RL: Lūk, šī purvainā, tukšā, dīvainām būtnēm apdzīvotā telpa – tas tomēr ir Krievijas apraksts. Un, kad es noskatījos jūsu filmu “Jurģu diena”, radās jautājums – kā tur vispār iespējams dzīvot?

Serebreņņikovs: Ziniet, daudziem izdodas. Un, otrkārt, māksliniekam tas ir interesanti. Varbūt tas ir mokoši cilvēkiem, kuriem nav iespējams izteikt savas jūtas un domas, kas rodas no dzīves. Un ziniet, jautājums arī nav tikai par šīs telpas īpašībām, bet arī par tās izmēriem. Pirms dažiem gadiem es biju Vladivostokas kinofestivāla žūrijā, un es lidoju uz Vladivostoku – astoņas, deviņas stundas. Un visas deviņas stundas zem manis bija Krievija. Tam ir grūti noticēt. Tā ir milzīga valsts, bet tādai milzīgai valstij nevar būt silta attieksme pret mazo cilvēku. Tā ir milzīgs magnēts, no kura pievilkšanas lauka tu nevari izrauties. Varbūt es esmu kaut kā nepareizi iekārtots, un šīs telpas lielums nepilda manu sirdi ar lepnumu. Taču ir cilvēki, kuri lepojas tieši ar izmēriem – lūk, cik mēs esam gigantiski, cik mēs esam kruti. Bet man ar izmēriem ir par maz, man gribas šīs telpas īpašības. Tādēļ, kad es braucu uz kādu neticami skaistu vietu, kādu Krievijā ir milzums, es lepojos, priecājos par to. Bet kad aizbraucu uz kaut kādu nomaļu pilsētu N, tādu kā “Jurģu dienā”, man kļūst baisi. Un, lūk, šie kontrasti, emociju un jūtu bezgalīgā maiņa – tas ir tas pats, ko juta visi krievu 19. gadsimta rakstnieki. No sajūsmas par šo bezgalīgo plašumu, par kāda krievu cilvēka augstsirdību, iecietību vai dāsnumu, viesmīlību – līdz šī paša cilvēka šausmīgumam un tumsai, līdz šīs pašas telpas šausmīgumam un tumsai. Šis pārlēciens no lieluma uz šausmām, tas, iespējams, rada to potenciālu starpību, kur rodas mākslas spriegums.

RL: Runājot par iespaidu no “Jurģu dienas”, jāsaka, ka tas ir diezgan liels “gruzons”.

Serebreņņikovs: Vispār, es esmu par spēcīgiem līdzekļiem. Varbūt man ir bieza āda, taču uz mani viegla, virspusīga māksla neatstāj iespaidu. Tāds vieglums, vēja pūsma – bija vai nebija... Man vajag kaut ko, kas skar līdz kaulam, lai ar mani paveic totālu darbu. Varbūt, ka manī sēž nez no kurienes nācis totalitārisms, attieksme pret skatītāju kā, tā teikt, manipulācijas objektu, taču man ir svarīgi, lai ar mani arī notiktu tāda lobotomija. Larss fon Trīrs – lūk, tas ir tas! Bet savādāk, kaut kas tur nočaukstēja, izej ārā un aizmirsti... Bet, lūk, Larsa fon Trīra vai Gaspāra Noē filmas es atceros ilgi, tās atstāj iespaidu uz visu mūžu. Tas ir kaut kā tā, kad, ziniet, bērniem reizēm dod pa pirkstiem, lai viņi tos nebāztu pie elektrības. Iespējams, ir kādi citi paņēmieni, taču es esmu spēcīgas iedarbības piekritējs. Un Larss fon Trīrs un Gaspārs Noē pat nav krievi, bet arī... Un arī mans iemīļots režisors teātrī Kasteluči, kurš arī strādā tādā cietā režīmā. Intensīvās terapijas režīmā.

RL: Bet atgriežoties pie telpas, par kuru runājām, man šķiet, kaut kas līdzīgs bija arī padomju laikā, kad, teiksim, jebkurā Padomju Savienības punktā – visur bija kaut kas līdzīgs.

Serebreņņikovs: Visi cilvēki, kuri dzīvoja Padomju Savienības telpā, skatījās vienu televīziju, lasīja vienu žurnālu, vienu avīzi, klausījās vienu radio – tā bija tāda masu mediju sabiedrība. Mēs bijām pievilkti pie viena milzīga magnēta, un šī magnēta īpašības noteica mūsējās.

RL: Vispār, diezgan nedroši – atrasties blakus tādam magnētam. Nevar nejust Krievijas nevadāmību.

Serebreņņikovs: Vajag būt stipram. Iekšēji stipram.

RL: Bet runa jau nav tik daudz par personības, kā par ģeopolitiskām īpašībām.

Serebreņņikovs: Patiesībā, domāju, ka tās ir ļoti saistītas. Un ziniet, Krievija jau arī nav monolīts. Tas nav monolīts iezis, tā ir ļoti dažāda. Viena lieta ir Eiropas daļa, dienvidi – kaut kas cits, ziemeļi – vēl kaut kas, Sibīrija – tur vispār cilvēku nav, Tālie Austrumi – vēl kaut kas cits, Kazaņa... Es, piemēram, neko nezinu par cilvēkiem Kazaņā. Es neskatos televīziju, un mani, piemēram, ar cilvēkiem Kazaņā nekas nesaista.

RL: Bet attiecībā uz to telpu, pa kuru nesās tas Gogoļa trijjūgs, pārņem šīs telpas nevadāmības sajūta. Ja mēs iedomātos kaut vai Ameriku, kas arī ir visai liela, tad tur pat vistālākajā nostūrī būs kaut kas no kopīgā, nu, lai tā būtu kaut vai ātrās ēdināšanas iestāde. Tas ir, Amerika ir strukturēta...

Serebreņņikovs: Vārdu sakot, jūs baidāties no Krievijas nestrukturētības.

RL: Jā. Telpas, kāda tā ir Gogolim. Un arī jūsu izrādē tā ir tāda.

Serebreņņikovs: Daļēji – jā, daļēji – nē. Bet, kā jums šķiet, ko tur var darīt?

RL: Kļūt par strukturētu vietu.

Serebreņņikovs: Bet kādēļ? Tad taču Krievijas vairs nebūs.

RL: Nu, kaut vai tāpēc, lai cilvēki nepazustu kā jūsu filmā “Jurģu diena”.

Serebreņņikovs: Bet varbūt Krievija pārtiek no cilvēkiem? Varbūt tā ir tāda zona, īpaša telpa, ja ņem to metafiziskā nozīmē.

RL: Krievija – kā eksperimentāla telpa?

Serebreņņikovs: Jā, esmu par to pilnīgi pārliecināts. Es vienkārši domāju, ka tā nedarbojas to shēmu ietvaros, kādas jūs gribētu piemērot. Jo, ja tam pieietu no racionālām pozīcijām, tad izveidotos tāds pats stāsts kā mūsu izrādē – Čičikovs to visu cenšas izskaidrot Korobočkai – ka viņai taču ir izdevīgi pārdot, viņa dabūs naudu, un viņš nevar nekādi saprast, ka to varētu nesaprast. Bet kas notiek Korobočkas galvā? Kaut kas taču viņai tur notiek, kaut kāds process, tam ir sava loģika, sava dzīve... Un es reizēm esmu tāds Čičikovs attiecībā pret Krieviju – tāpat kā jūs, kad tagad jautājat, kā izdarīt tā, lai Krievija būtu paredzama. Nekā! Nebūs tā iepriekšparedzama, jo tā ir eksperimenta telpa, telpa, kas bezgalīgi mainās, prātam neaptverama telpa...

RL: Jā, bet jau pieminētā Amerika, arī milzīga valsts, tomēr spējusi radīt kaut ko, kas balstās uz likuma pamata.

Serebreņņikovs: Ziniet, es vairs neticu tām struktūrām. Es domāju, ka lielāku, atvainojiet, piedrāšanu kā ekonomikas koncepcija pasaule nav izdomājusi. Un kas notiek? Pirms pāris nedēļām puisis ņem lidmašīnu un ielido ar to kādā administratīvā mājā, atstājot zīmīti. Kad lasu to zīmīti, asinis stingst. Viņš raksta, ka saskāries ar šīs sistēmas necilvēcīgumu, ar šo likuma, birokrātisko sistēmu, kas aprijusi visus viņa ietaupījumus, samalusi viņa dzīvi, sadragājusi ģimeni, un viņš, vienkāršs amerikānis, novests līdz izmisumam, cīnījies ar to legālos veidos, bet nekas nav iznācis. Un nav atlicis nekas cits kā iedrāzties ar lidmašīnu tajā mājā. Jo šī kvazilikumiskā sistēma patiesībā ir absolūti totalitāra, anticilvēcīga – un rezultātā tādas sekas.

RL: Un Krieviju jūs uzskatāt par cilvēcīgu telpu?

Serebreņņikovs: Nē. Bet es jau nesalīdzināju. Es vienkārši saku, ka Amerika man nav ideāla valsts. Tā ir ļoti organizēta, un ļoti, kā man liekas, totalitāra valsts. Un cilvēks tajā tāpat kā Padomju Savienībā ir tikai skrūvīte milzīgā mehānismā, reizēm pats to pat nenojaušot. Bet kad viņš saduras ar šo sistēmu pa īstam, tad tur ir gan Gogolis, gan Kafka, gan viss cits. Krievijā nav likuma, cilvēki netic likumam, Krievijā likums ir debesis, likums ir vējš, likums ir telpa, vai – kā rakstīja Čehovs – šajā pilsētā zināt trīs valodas ir lieka greznība. Bet Gogolis rakstīja – trīs gadus auļo, vienalga nekur neaizauļosi.

RL: Lai arī mēs runājam par telpas īpašībām, tas, protams, kaut kā ir saistīts arī ar to, kas cilvēkiem galvās. Vakar es skatījos Viktora Jerofejeva raidījumu “Apokrifs”, un runa tur bija par vienaldzību. No vienas puses, it kā taču vajadzētu būt tik skaidram, par ko ir runa, taču tas, ko par vienaldzību runāja tur, bija kaut kāds sviests.

Serebreņņikovs: Televīziju nevajag skatīties vispār – tā ir šausmīgs sūds. Man televizora nav jau daudzus gadus, un es jūtos brīnišķīgi. Uz televīziju neeju, raidījumos praktiski neuzstājos. Tiesa, pie tā paša Jerofejeva biju dažas reizes. Un ieraksta beigās tu saproti – ā, šeit es pastrādāju Vitjas labā, jo viņš par to saņem algu. Tur neko nevar pateikt, neko nevar formulēt, visas atbildes zināmas jau iepriekš, scenārijs jau uzrakstīts, bet galvās – nu, skaidrs, kas tur ir.

RL: Bet sakiet, ja jūs salīdzinātu Krievijas tuksnešainību ar Gobi tukšumu – jūs tur esat bijis.

Serebreņņikovs: Nē, tās ir divas dažādas lietas. Tukšums kaut kādā filozofiskā, budistiskā nozīmē ir ļoti liela spriedze, koncentrācija, tā nav neesamība. Un Mongolijā mani pārsteidza, ka tukšums tur ir ļoti pilns, ļoti piepildīts, tas nav bezdibenis. Tas bija tukšums tādā kā filozofiskā nozīmē. Vispār – Gobi, tie taču bija kalni, gigantiski, augstāki par Himalajiem, bet tūkstošiem gadu laikā tie nodiluši līdz tuksnesim, līdz šai grantij, akmentiņiem. Bet kalni – tie rēgojas gaisā, tie palikuši kā enerģija, tie ir kaut kas netverams, tomēr jūtams.

RL: Stāstot par savu ceļojumu uz Mongoliju, jūs teicāt, ka esat juties tur laimīgs. Kas jums vajadzīgs laimei?

Serebreņņikovs: Laimei man vajadzīgs skaistums un brīvība. Un vēl kaut kas, bet es nemāku to formulēt. Man ir svarīga laba saruna, vēl vajag, lai būtu ceļojums pretī nezināmajam. Laime man ir neapstāšanās. Nemiers. Lūk, kā “dabā laimes nav, ir tikai miers un griba”.

RL: No kā jūs baidāties?

Serebreņņikovs: Nu, Krievijā jābaidās no lodes vai negaidīta sitiena ar mietu aiz stūra.

RL: Bet jūs jau arī gribējāt nezināmo.

Serebreņņikovs: Nu, ne es to gribēju – mēs tajā dzīvojam. Es baidos no neparedzamas agresijas. Lai gan pats vārds “baidos” ir nepareizs. Nu, baidos – no kā es baidos? Negribu pat domāt. Man tas liekas nepareizi – fobiju formulēt un tad baidīties. Ne no kā nebaidos.

RL: Es nodomāju, ka pazīstamā Bulgakova frāze “mīlestība izlēca no stūra kā slepkava ar nazi...”

Serebreņņikovs: Ļoti krieviska frāze. “Un ķēra mūs abus.”

RL: Jā, ļoti krieviska frāze, un to var zināmā mērā attiecināt arī uz ceļojumiem – tieši neparedzamība padara tos pievilcīgus, kvalitatīvi atšķirīgus no ikdienas.

Serebreņņikovs: Jā. Un ziniet, ir arī tāda piejaucēta neparedzamība, kā, piemēram, Īslandē, kur tu it kā saproti, ka atrodies zināmā ekoloģiskā zonā, taču visur iekārtoti celiņi, visur no zemes spraucas ārā elektriskās ligzdas, bet Krievijā – tā patiešām ir īsta neparedzamība. Protams, ka ekstrīma un īstuma meklētājiem Krievija ir pareizā vieta. Real thing. Un šajā ziņā es saprotu cilvēkus no Rietumiem, no turienes racionālās situācijas, kuri atbrauc uz Krieviju, viņiem deg acis un viņi saka: “Šeit ir enerģija! Šeit ir enerģija!” Protams, ka ir enerģija, un tā izstrādāsies nemitīgi, ja tu saproti, ka tev tūlīt kāds ar mietu iebelzīs aiz stūra vai ka mīlestība izlēks un trāpīs tev ar nazi kā slepkava. Tas, protams, nogurdina, taču cilvēkiem, kas nodarbojas ar radošu profesiju, tā, man šķiet, ir laba vieta.

Abonēt Rīgas Laiku