Sakārtot dobi

Sarmīte Ēlerte: Tu mani uzrunā laikā, kad man vēl... Teiksim, kad es vēl apzināti atsakos sev definēt kaut kādus savas nākotnes veidolus. Savukārt pagātne atrodas vienā lielā kaudzē bez tādas sakārtošanas.

Rīgas Laiks: Domājot par nāvi, grūti pieņemt, ka pasaule kustēsies tālāk arī bez tevis - tie paši koki, tie paši cilvēki, it kā nekas nebūtu noticis. Vai tevi nepārsteidz, ka Diena turpina pastāvēt bez tevis?

Ēlerte: Jā, tu gan solīji par nāvi nerunāt. Bet mani tiešām pārsteidz, cik ātri cilvēks, kurš ir bijis ļoti svarīgs, cik ātri viņa vieta aizaug un tiek piesegta - tā sakļaujas tās ūdenszāles, it kā nekas nebūtu bijis. Bet es domāju - lai arī tā notiek, tas taču nenozīmē, ka tie cilvēki pazūd? Piemēram, tāds cilvēks ir mans tēvs. Viņš jau ir miris kādus četrus, piecus gadus un... Ir cilvēki, kuri paliek tev iekšā, kurus tu izjūti, atkal un atkal izjūti viņu trūkumu. Bet par Dienu... Man nekad nav bijušas ilūzijas par to, ka es būtu neaizstājama vai ka Diena nebūs kaut kas lielāks un ilglaicīgāks, nekā mana būšana tajā. Tas, kas mani pārsteidza, bija cilvēku reakcija un emocijas sakarā ar manu aiziešanu - pie tam no cilvēkiem, kas ar Dienu tieši nemaz nebija saistīti. Kāda pazīstama sieviete man atsūta īsziņu: “Uzzināju ziņu, apraudājos.” Un es domāju - kāpēc viņiem šāda reakcija? Ne viņiem mans liktenis tik tuvs, ne es viņiem ikdienā kaut ko tik svarīgu nozīmēju, bet man šķiet, ka tas ārprātīgi garais laiks - 18 gadi -, ko esmu tur bijusi, liek cilvēkiem uz mirkli tā kā apstāties un padomāt: ārprāts, pagājuši 18 gadi... Tas ir tāds kā signāls viņu pašu dzīvēs, vai ne? Un šis laiks pagāja drausmīgi ātri. Dēļ visa - kur mēs dzīvojam, kā mēs dzīvojam. Es domāju - nesamērīgi ātri. Un tas arī cilvēkus tā izbiedē un liek uz sevi paskatīties.

RL: Jā, kaut kādā ziņā šis pagājušais laiks arī varētu būt mērāms ar Dienu. Nez kādēļ es uzreiz iedomājos par Dienas formāta maiņām, un man arī liekas, ka vislabākais bija pašā sākumā...

Ēlerte: Tas vislielākais.

RL: Vislielākais un tāds vissirsnīgākais, ja tā drīkst teikt. Bet par Dienu kā par laiku varētu arī runāt kā par veselu posmu - dzīvi, par kuru, kad tā beigusies, var mēģināt teikt - izdevusies, neizdevusies... Tad kādā ziņā Diena, tavuprāt, ir izdevusies, kādā - neizdevusies?

Ēlerte: Par to laiku kā par kopumu es varu pateikt tikai vislielākās banalitātes: ārprātīgi interesanti, grūti, saistoši... Tiesa, reizēm ir sajūta, ka tas laiks un tas darbs - tas tev liek darīt, nevis tu pats vairs izvēlies. Tas tevi tērē un patērē, un tu vairs neesi noteicējs pār sevi. Tu esi tā kā sadalīts un patērēts daudzos gabalos, un tā varbūt ir galvenā izjūta, kuras dēļ ir skaidrs, ka tam laikam ir arī jābeidzas. Bet, atbildot uz tavu jautājumu, man šķiet, ka Dienas lomu novērtē un arī novērtēs, jo es domāju, ka Latvija būtu daudz sliktāka, ja nebūtu pastāvējusi viena neatkarīga, viena pēc būtības neatkarīga avīze, kas ir centusies savu intelektu, iztēles, talanta ietvaros ļoti pašaizliedzīgi mēģināt iespaidot to, kā Latvija veidojas un attīstās. Es neesmu to laiku sakārtojusi tādējādi, lai varētu teikt: “Mēs panācām tik un tik ministru demisiju vai mēs panācām tādu un tādu lietu nepieņemšanu...” Bet es teiktu, ka Dienas modrībai un izpratnei par kaut kādām pamata lietām, pamata virzībām... Es domāju, piemēram, ka būtu jāpiemin Dienas nopelns tajā, ka Latvija iestājās Eiropas Savienībā un NATO. Es atceros, ka jau 1993. gadā mēs rakstījām vēstuli vēlētājiem, sakot, ka Latvijas ilglaicīga attīstība iespējama tikai tad, ja tā ir noenkurota šajās Rietumu struktūrās.

Un tie jau nav tikai tādi vārdi, tas nozīmē, ka tev ir jāseko līdzi tam, kas notiek. Ka, piemēram, kādā kritiskā situācijā deputāti izdomā, ka varētu arī nebūt tie divi procenti finansējuma aizsardzības budžetam, kāds bija viens no noteikumiem, lai iestātos NATO. Vai ka netiek sakarīgi risināti nepilsoņu integrācijas jautājumi. Tas viss ir milzīgs kopums, kas tikai koncentrējas ap tiem atslēgas vārdiem. Tas izpaužas gan cenšoties ietekmēt, teiksim, valdību veidošanu vai kādu amatpersonu iecelšanu. Un tas, kas Latvijā nav izdevies, kaut kādā mērā saistīts arī ar to, ka mēs kaut ko darījām nepietiekami labi. Piemēram, dažās jomās Latvija attīstījās daudz straujāk nekā tādā jomā kā tiesiska valsts, uz kuru cilvēks varētu paļauties. Un vienalga, vai tas attiecas uz biznesu, vai tas attiecas uz pilsoņa vai cilvēka, vai īpašuma tiesībām, vai tas attiecas uz to pašu korupciju - jo mēs redzam, ka šie tiesiskās valsts efektīvi institucionāli iedibinājumi šobrīd ir visvairāk apdraudēti - es runāju par KNAB, es runāju par Ģenerālprokuratūru. Un tas, ko mēs redzējām ar šīm noklausītajām tiesnešu un Grūtupa vai Grūpupa - nezinu, kā lai viņu nosauc - sarunām. Jo tas viss ir lieta, kas ir ilglaicīgi, piņķerīgi uzstādāma, vai ne? Varbūt tas ir iemesls, kāpēc ir tā, kā ir. Nu, nepieskatījām. Visi. Es nedomāju tikai Dienu. Nepietiekami pieskatījām šīs lietas veidošanos jau no sākumiem.

RL: Jāatzīst, ka partijas, par kurām pirms vēlēšanām ir iestājusies Diena - vai tas būtu Latvijas ceļš, vai Tautas partija, vai Jaunais laiks - arī iekļuvušas Saeimā. Un, ja tas ir tā, vai, tavuprāt, Dienai arī nevajadzētu uzņemties atbildību par to, kas patlaban Latvijā notiek?

Ēlerte: Nē, pirmkārt, tās minētās partijas, tās jau būtu tikušas Saeimā arī bez mūsu atbalsta. Jautājums varbūt varētu būt par proporcijām, bet es nedomāju, ka tā atbildība būtu tāda patriarhāla vai matriarhāla atbildība par saviem bērniem. Es domāju, ka partiju politikas un avīzes attiecības ir pilnīgi savādākas, jo mūsu, avīzes pienākums ir kritiski vērtēt un, ja tobrīd, izvērtējot visus plusus un mīnusus kā pirms iepriekšējām vēlēšanām, mēs teicām, ka tās divas partijas, par ko cilvēki varētu balsot, ir Tautas partija un Jaunais laiks, tad tas nenozīmē, ka tagad, viņiem darbojoties politikā, mēs līdz pat nākamajām vēlēšanām kļūstam par tādiem kā viņu lobijiem. Nē taču! Tas nav mūsu pienākums. Mūsu pienākums ir kritiski vērtēt viņus, sākot ar nākamo dienu pēc vēlēšanām.

RL: Mēdz runāt par noteiktu Dienas viedokli. Nu, kaut vai mūžīgajās diskusijās par gejiem - tiek uzskatīts, ka Dienas viedoklis šajā jautājuma ir labi zināms. Un šāda viedokļa pastāvēšana saistīta arī ar zināmu sabiedrības opozīciju tam. Vai tev šķiet, ka šī stingrā pozicionēšanās ir kaut kas Dienai nepieciešams?

Ēlerte: Es domāju, tas ir tas, kāpēc Dienu mīl, un tas, kāpēc Dienu ienīst. Tas ir tādēļ, ka Diena ieņem savu pozīciju, bet man būtu grūti iedomāties, ka viena tāda veida avīze kā Diena dzīvotu bez pozīcijas. Mēs izdodam avīzi 5 minūtes, kas šobrīd ir lielākā Latvijas avīze, un tā ir apzināti būvēta bez pozīcijas. Tur ir tikai informācija. Bet tā ir pilnīgi cita veida avīze.

Ir cita lieta, kas, kā es domāju, cilvēkiem ir svarīga - tā ir, lai parādītu, ka pastāv visvisādi viedokļi. Iespēju robežās tam bijusi domāta avīzes otrā lapa, kas tagad ir mainījusi vietu - tā vienmēr ir atvērta jebkādiem viedokļiem. Un - es domāju, ka ne velti tu pieminēji šo jautājumu par attieksmi pret gejiem, pret homoseksuāļiem kā vienu sabiedrību ļoti polarizējošu lietu. Manuprāt, tur šī Dienas pozīcija vienkārši ļoti konsekventi izrietēja no mūsu zināma liberāla vērtību uzstādījuma, jo mana pārliecība ir, ka katrs cilvēks ir tiesīgs izvēlēties savu dzīves veidu, dzīves stilu un laba valsts ir tā, kas izdara visu, lai cilvēkam šī izvēle būtu maksimāli iespējamāka. Es domāju gan izglītības, gan labklājības, gan visādā ziņā, bet viņam ir tiesības izvēlēties. Un šajā ārkārtīgi asajā polemikā pēkšņi izrādījās, ka viena Latvijas sabiedrības daļa grib noteikt otrai, kā viņai dzīvot. Un tā tas vienkārši neiet, vai ne? Šī diskusija patiesībā uzrādīja gan iecietības trūkumu sabiedrībā, gan tās demokrātijas izpratni, ko, manuprāt, lieliski formulēja viens no tiem, kas pie viesnīcas Latvija vicinājās ar tiem mēslu maisiņiem. Viņš teica: “Mēs, tie normālie, esam vairākums, un demokrātijā taču vairākums lemj, kā dzīvot.” Un tā pārliecība jau tāda arī ir. Mēs esam vairākums - mēs nolemsim, kā dzīvot! Mums Saeimā ir baigais vairākums, mēs varam neklausīties neko! Mēs varam iet uz priekšu kā ceļa ruļļi... Un, runājot par gejiem, Dienai dabiskā veidā, vēsturiski jautājums par iecietību bijis viens no jautājumiem par cilvēka izvēles brīvību. Vienalga, vai tie ir geji vai negeji. Pie tam Latvijas politikā jau nav nevienas redzamas personas, kura tobrīd, kad bija vislielākais saasinājums, būtu pateikusi, ka viņi ir tādi paši sabiedrības locekļi un viņiem ir tādas pašas tiesības. Nu labi, kaut ko pateica Circene un Pabriks, varbūt Demakova un Kalniete. Bet nav mums tāda politiķa vai politiska spēka, kas šādas neiecietības visnepievilcīgākajā gadījumā varētu kaut ko teikt. Nav! Nav to, kas tādā brīdī kāptu uz tribīnes. Un, iespējams, ka šajā jautājumā Dienai bija katrā ziņā visskaļākā un visskaidrāk paustā pozīcija.

RL: Jā, bet iecietības trūkums ir arī tas, ko bieži pārmet Dienai pašai.

Ēlerte: Tu runā par stilu.

RL: Jā, par stilu. Teiksim, Ozoliņa komentāros stils lielā mērā...

Ēlerte: Ir viens no ietekmēšanas veidiem.

RL: Ietekmēšanas veidiem. Pie tam labam rakstīšanas stilam ietekmes iespējas ir krietni lielākas nekā kādam neveiksmīgam partijas viedokļa paudējam. Vai Dienas agresīvais viedokļu stils būtu saistāms ar iecietības vairošanu sabiedrībā?

Ēlerte: Iecietība tajā sabiedrības līmenī, par kuru es arī runāju, nozīmē, ka uz konfrontējošo un uzbrūkošo Ozoliņa komentāru Dienas lapas ir atvērtas tam, kam ir uzbrukts, viņš var atbildēt - vienalga, stila ziņā iecietīgi vai neiecietīgi. Iecietība nozīmē, ka tev ir viedoklis, bet tu dod vietu uzklausīt arī tā viedokli, pret kuru tu esi asi vērsies. Un tāpēc, man liekas, ka šie stila jautājumi tomēr nav identificējami ar iecietību, par ko es runāju. Es runāju par cilvēka tiesībām uz savu individuālo - es nezinu - likteni... Īpaši vēl Latvijā, kur nav cilvēku! Saproti? Latvijā trūkst cilvēku. Un šī izšķērdīgā sabiedrība ir gatava izslēgt šos cilvēkus. Viņi vēl ir gatavi izslēgt 9. klases skolniekus, kuriem ir trīs divnieki! Katru gadu ārā trīs tūkstoši, divi tūkstoši. It kā mums nevajadzētu, kas maksā pensijas vai pelna.

Par stilu es domāju, ka viedoklis ir viedoklis tāpēc, ka tas konfrontē. Viedoklis vienmēr ir pret kaut ko un par kaut ko, tas saka - šis ir labi, tas ir slikti. Un šādā ziņā viedoklis atšķiras no ziņām. Ziņas nesaka - tas ir labi, tas ir slikti. Ziņas tev ļauj izprast. Par toni es teiktu, ka tas ir gaumes jautājums - vieniem patīk, citiem nepatīk, bet kamēr Latvija kā sistēma tomēr spēj nodrošināt vārda brīvību, katrs var atrast vietu, kur izteikties. Kamēr Diena ir atvērta tam, lai atbildētu Ozoliņam, tas ir gaumes jautājums.

RL: Saki, kas galu galā ir tās vērtības, uz ko balstās Dienas viedoklis?

Ēlerte: Par to vienu vērtību es jau teicu, vai ne? Un man liekas, ka tas ir pamatu pamats, kas tev ir jāaizstāv, vienalga kurā jomā tas notiktu. Ka cilvēks var izvēlēties. Un šī cilvēka individuālā izvēle ir jāveicina un jāaizsargā no valsts, jo valstij jau vienmēr ir tendence uzņemties risināt iespējami daudz jautājumu cilvēka vietā. Otrs, kas bija skaidrs jau pirms 18 gadiem, Latvijai, lai pastāvētu, jānoenkurojas Rietumu struktūrās. Un trešais ir vārda brīvība, lai cik skaļi tas skanētu. Kad mēs toreiz cīnījāmies tajā Strujēviča lietā līdz Strasbūras tiesai, mēs to darījām ne jau tādēļ, lai dabūtu atpakaļ kādu šeit Latvijā zaudētu naudiņu, jo visās Latvijas tiesās mēs zaudējām, bet tāpēc, ka šis spriedums, kurš kā precedents attiecas uz visām Eiropas Padomes valstīm, ir Strasbūras tiesas ļoti skaidrā interpretācija par to, kā viedoklis atšķiras no ziņām un kā cilvēkiem ir tiesības uz viedokli, un kas ir amatpersonas pienākums, reaģējot uz kritiskiem viedokļiem. Kas vēl? Nu un kādā brīdī, protams, tas diezgan daudzo lietu apjoms, kas ietilpst vārdā “godīga politika”.

RL: Tu gan runā par cilvēka izvēli, tomēr cilvēks ir diezgan vāja būtne, kas...

Ēlerte: Pat, ja ir iespēja, neizvēlas?

RL: Jā, kas neizvēlas pati vai arī izvēlas nebrīvi. Šī izvēles nebrīvība man saistās ar vienu pēdējā laika gadījumu - ar ministra Kastēna kārdināšanu.

Ēlerte: Tu skaisti to nosauci.

RL: Vai tev nešķiet, ka Diena savā ziņā ir radījusi tādu nebrīvību attiecībā uz Kastēnu?

Ēlerte: Saproti, ja viņš izvēlas to nebrīvību, tad viņam tomēr ir bijusi iespēja izvēlēties. Tad lai viņš to dara, bet, ja cilvēkam nav iespējams...

RL: Tas būtu tā kā piedāvāt visiem pēc kārtas izdarīt noziegumu. Pamēģināsim un paskatīsimies, kas iznāks. Daži iekritīs.

Ēlerte: Nē, te būtu šim indivīdu izvēles brīvības teikumam galā jāpievieno banālais palīgteikums: “tiktāl, cik tas neapdraud citu cilvēku tiesības uz viņu individuālo brīvību.” Es nerunāju par noziedzniekiem. Mēs runājam par kaut ko citu, un nedomāju, ka Latvijā šī lieta būtu pašsaprotama. Ir bērni, kuri neiet skolā tāpēc, ka viņu vecāki ir dzērāji, un tāpēc, ka viņu valsts nav spējīga viņus paņemt. Bērni, kuri nedabū sakarīgu izglītību, jo valsts nav spējīga nodrošināt skolotājus un skolas. Šie bērni izvēles ziņā ir apdalīti. Valsts ir instruments, kas viņam var iedot tik, cik iespējams, un tad viņš savas, protams, vienmēr ierobežotās labklājības un izglītības robežās brīvi izvēlēsies vai arī izvēlēsies nebrīvību. Nu, Dievs ar viņu! Bet cits izvēlēsies brīvību, nevis trijās paaudzēs iegriezīsies posts un pagrimums. Bet jā, par to Kastēna kārdināšanu, kā tu to smuki nosauci. Par viltotām preču zīmēm reizēm pat liekcietumā, bet katrā ziņā soda. Un saproti, te ir viena partija, kas sev ir piespraudusi viltotu preču zīmi. Šī partija vajadzīgās un nevajadzīgās vietās cīnās par ģimenes vērtībām. Tas nozīmē, ja mēs nopietni skatāmies uz politiku un ja mēs politiķus ņemam nopietni, šai partijā būtu jābūt cilvēkiem, kuru iekšējā pārliecība ar to saskan. Un es domāju, ka ļoti labs salīdzinošs piemērs Kastēna kārdināšanai ir situācija, kur Laila Freivalde savulaik zaudēja ārlietu ministres vai tieslietu, es neatceros, amatu, viņa to zaudēja nevis tāpēc, ka būtu pārkāpusi likumu, bet tāpēc, ka privatizēja dzīvokli. Tas bija likumīgi, lai gan zviedru sociķi, pie kuriem piederēja Freivalde, savā programmā bija ierakstījuši, ka viņi ir pret to, ka dzīvokļi tiek privatizēti. Tā kā šī ir pārbaude, preču zīmes pārbaude, tā neattiecas uz kaut ko citu... Es pat teiktu, tā neattiecas pat ne uz vienu citu partiju. Šis eksperiments tika iecerēts tad, kad es vēl biju Dienā, tad tas uz brīdi apstājās un tikai pēc tam attīstījās, jo neviens cits jau nav skandinājis par ģimenes vērtībām un politiķiem ir jāspēj nemelot. Citādi tu pieņem visu kā aksiomu, un tad tā ir ārkārtīgi liekulīga sabiedrības pozīcija. Tātad, labi, labi - jūs mums tur stāstiet par to ģimeni un ko tur, bet dariet jūs, ko gribat, mēs vienalga zinām, ka jūs melojat. Tad nav robežu! Tāpēc... Galu galā tas nebija tā - nu, šodien izdomājām - iesim kārdināt Uldi Tīronu. Redzēs, kas notiks! Ap to laiku kādā žurnālā bija ielikta īsziņu sarakste, kur kāda žurnāliste bija sākusi sūtīt īsziņas sabiedrībā pazīstamiem vīriešiem, un lielākā daļa no viņiem atsaucās. Tur nebija nekāda tāda eksperimenta, un es teiktu, ka pēc manas sajūtas tas nebija ētiski! Jo personas, kam tās ziņas tika sūtītas, nebija publiskas personas, viņām ir tiesības uz savu privāto dzīvi. Kastēna gadījums ir kaut kas cits. Viņš ir partijas pārstāvis, kura savā karogā uzmācīgi un uzstājīgi vicina vārdus par ģimenes vērtībām. Un kāpēc tieši Kastēns - jo bija vairāki nepārbaudāmi signāli, ka viņam šis nav pirmais tāds aizraušanās gadījums. Tāpēc radās doma, ka tas ir jāpārbauda.

RL: Un tomēr, kamēr cilvēks nav nostādīts šādā situācijā, viņš, iespējams, tā nerīkotos. Tāds eksperiments atgādina eksperimentus mūsdienu fizikā, kur sīkdaļiņu noteikšana lielā mērā saistīta ar pašiem eksperimenta nosacījumiem, un nav pat iespējams pateikt, kā tās uzvedas ārpus šiem nosacījumiem.

Ēlerte: Nē, jo - un tāpēc nosaukums “Kastēna kārdināšana” varbūt arī nebija precīzs - sīkdaļiņas centās pievilināt viņš. Eksperiments bija, ka bija tā piespēle. Cita lieta, lai gan es negribu par to īpaši runāt, ka tas bija pirmo reizi. Un jautājums ir - kā to publiskot, kā to aprakstīt. Bet es pilnīgi pastāvu uz to, ka viltotas preču zīmes ir jāatklāj.

RL: Kā tev liekas, kas vēl ir nepareizs Latvijas demokrātijā tieši tagad?

Ēlerte: Tas noteikti ir kaut kāds kopums, bet nu viens no pamatjautājumiem ir jautājums par atbildīgu vēlētāju un to, ko īsti viņš sagaida no politikas. Jo es domāju, ka viens no vilšanās pamatiem ir tas, ka savas nezināšanas dēļ par to, kā notiek demokrātija, cilvēki gaidīja tādus tā kā glābējus, kas visu atrisinās. Šo astoņpadsmit gadu laikā līdz pat pēdējiem gadiem - un vienalga, vai tie būtu bijuši Čevera “saimnieki”, vai tie būtu zīgeristi, vai Tautas partija un Jaunais laiks, visi patiesībā ienāca politikā ar līdzīgu saukli, ka ir jānomaina tā samaitātā, izputējusī politiskā elite. Runa ir par šiem solījumiem ar populisma piedevu, kur naudu ir pelnījuši un roku iesituši arī daudzi PR speciālisti, padarot zināmā mērā daļu no politikas par tādu PR cīkstiņu - kuram būs stiprāka un labāka reklāmas kampaņa. Un vēlētāji vai ļoti liela daļa vēlētāju, kas uzrodas tieši pirms vēlēšanām un jūtas tā, ka laikam jau tomēr ir jāiet un jābalso, tā teikt, vēlētāji bez vēlētāja blociņa - viņi viegli kļūst par šo kampaņu upuriem. Viņš ir kļuvis par priekšvēlēšanu kampaņas ēsmu, viņš ir darījis, kā kampaņa ir likusi, nākamā dienā pēc vēlēšanām ieraudzījis, kādas šausmas viņš tur tagad ir ievēlējis, viņš ir vīlies, bet uz nākamajām vēlēšanām tāpat nav sagatavojis blociņu. Tātad tas, ka jau kurās vēlēšanās nākuši šie solītāji, bet vēlētāji grib šo savu skaisto dzīvi tūlīt, rīt un, ja tas politiķis viņam to tūlīt, rīt nav izdarījis, viņš ir vīlies.

Man liekas, otra problēma ir tā, ka liela daļa politiķu ir pieņēmuši kā kaut ko pašsaprotamu to, ka politika ir netīra un negodīga spēle. Vienalga, vai mēs runājam par Lemberga stipendiātiem vai par to ļoti lielo naudas apjomu, kas tiek apgrozīts ārpus oficiālajām vēlēšanu atskaitēm, vai ko citu. Man šķiet, šos politiķus tas, ka viņi tiek uzskatīti par negodīgas spēles negodīgiem spēlētājiem, ne satriec, ne pat īsti uztrauc.

Manuprāt, tas kopumā rada noskaņu, ka uz šo brīdi kaut kas ļoti liels ir iztērēts, un tas parādās visos partiju uzticības reitingos, arī jaunu partiju reitingos, kas taču vēl neko sliktu nav izdarījušas, vai ne? Tas kopums ir nepievilcīgs un patiesībā ļoti bīstams. Lai gan - to teica viens no sociologiem, ka, mērot cilvēku līdzdalību un viņu spēju ietekmēt politisko situāciju, tomēr tie pagājušā gada oktobra un novembra notikumi...

RL: Tu domā lietussargu revolūciju?

Ēlerte: Jā. Tas tomēr krietni pieaudzēja cilvēku sajūtu, ka viņi var ietekmēt lietas. Bet tas, ka cilvēki atiet no politikas ar sajūtu, ka viņi vienalga tur neko nevar mainīt, ka viņi īsti nevar ietekmēt, diemžēl... Tā tas ir.

RL: Tu līdz šim esi atradusies situācijā, ka tu esi varējusi ietekmēt notikumus. Tagad tu vairs tādā neatrodies. Vai tu domā atgriezties tādā situācijā?

Ēlerte: Es nezinu. Saku no sirds. Es nekoķetēju. Es tiešām nezinu, jo es negribu pārsteigties ar atbildi uz šo jautājumu. Es nezinu, vai es to gribēšu. Es jau sen esmu domājusi par to, ka es kaut kad aiziešu no Dienas, jo es nekad neesmu taisījusies tur palikt līdz mūža beigām. Tas kaut kā mūžu saīsinātu, saproti? Tā apstāties un iedomāties - bāc, līdz mana mūža beigām tagad būs tikai Diena un nekas cits! Kad es par to esmu domājusi, esmu sev teikusi, ka es savu pienākumu pret sabiedrību, ka to nu gan es esmu izpildījusi. Ka nevienam nav tiesības teikt: “Tu esi par maz darījusi, tu esi maz devusi...” Tā kā pēc būtības es savā priekšā arī varētu izvēlēties dzīvi, kurā es neietekmēju politiku. Es varu izvēlēties dzīvi, kurā es ar lielu prieku daru kaut kādu ļoti mazu lietu. Nezinu kādu, bet kaut ko mazu, jauku un patīkamu, un es domāju - man par to arī varētu nebūt sirdsapziņas pārmetumu. Bet, vai man tas būs interesanti - to es nezinu.

RL: Jā, Sarmīt, bet, ko tu vari? Ko tu proti?

Ēlerte: Visu kaut ko un neko.

RL: Nē, nu varētu teikt, ka tu orientējies kādos sabiedriskās dzīves un politikas jautājumos. Kur tad tu no tā visa izspruksi?

Ēlerte: Bet es taču netaisos kļūt par fiziķi vai ķīmiķi! Ne man tas interesē, ne es tovaru! Bet pasaule taču pilna... Es pazīstu vienu cilvēku, kuram ir pāri septiņdesmit gadiem un kuram tirpa roka, šausmīgi tirpa roka un, lai pret to cīnītos, viņš nolēma iemācīties spēlēt klavieres, jo, vingrinot pirkstus, tā roka vairs netirpst. Viņš iemācījās spēlēt klavieres.

RL: Ir dzirdēts, ka tu gribētu mācīties. Vai tas ir kaut kas konkrēts?

Ēlerte: Tas nav vēl nekas konkrēts, bet es to noteikti darīšu.

RL: Par kādu izglītību ir runa?

Ēlerte: Arī to es vēl nezinu. Ja runājam par virzienu, tad tas ir diezgan skaidrs. Tas ir 20. gadsimts ar savu vēsturi un politiku. Bet, tas veids - es domāju, ka pasaule ir pilna ar visādiem semināra tipa, diskusiju tipa izglītības forumiem, kur tu to vai citu laiku, tos vai citus mēnešus pieslēdzies. Tas ir tas, kas man ir vajadzīgs, jo ļoti daudzas lietas es zinu no tā, kā viņas notika, bet es nezinu sakarības. Un es gribu tās sakarības saprast, un tur ir vajadzīgs viens plašāks konteksts un fons. Var sēdēt piecus gadus mājās un lasīt visas pareizās grāmatas, bet to var darīt arī ātrāk. Grāmatas gan arī var lasīt.

RL: Vai tu zini krievu dziedātāju Mamonovu? Youtube var apskatīties interviju, ko viņš sniedz televīzijā Kijevā drīz pēc Oranžās revolūcijas. Un viņam lūdz izteikties par Oranžo revolūciju, bet viņš sāk stāstīt, kā, dzīvojot laukos, ceļas no rīta, dzer kafiju, lec āliņģī, domā par Dievu... Un lai gan tā intervētāja cenšas viņu pārtraukt, viņš tik stāsta par sevi, par savu revolūciju. Ja tu nerunātu par sabiedrības procesiem, ja tu nerunā par revolūciju, bet par to, kas notiek ar tevi, ko tu varētu kā Mamonovs pastāstīt mūsu skatītājiem?

Ēlerte: Kad es atbraucu no Jukonas - es biju bijusi projām gandrīz mēnesi -, manas rozes bija kā tādas pļeckas pielijušas un sagāzušās un viss dārzs bija aizaudzis ar balandām. Un tad, kad es daru to, par ko tu runā... Un tas gan, man liekas, ir cilvēka dabā, ka nav daudz tādu nodarbju, kā tā, ka tu sakārto vienu dobi. Tu viņu sakārto, tu tur norādi vietu agresoriem, kas ir pārņēmuši visu dobi, tu atbrīvo tur tās mazās puķītes, tu atkāpies, tu redzi. Tu redzi, ko tu esi padarījis. Tu to vari izmērīt. Es pat nezinu, vai es tai laikā domāju, vai nedomāju, bet tā ir tāda... Tā ir nodarbe, kas pilnīgi paņem un kas tev dod gandarījumu atšķirībā no ļoti daudz kā cita.

RL: Es aptuveni - varbūt aplami - varu iedomāties, kāda bija tava diena pirms mēneša. Kāda tā ir tagad?

Ēlerte: Nu, šobrīd mana diena nav vērā ņemama, jo tas, ko es daru - es kārtoju visādas lietas, kas ir sakrājušās un nenokārtotas, un sīkumus. Es neesmu dabūjusi vēl tādu lēnu un plūstošu ritmu, kāds man bija tad, kad man bija atvaļinājumi Literatūrā un Mākslā. Tas nozīmē - bija vesels mēnesis laika, un tad es parasti savācu grāmatas, tādas, lai ieietos, vismaz puse jāizlasa. Un tad es aizbraucu uz laukiem, un tur neviena nebija un tā bija šausmīga bauda ieiet lēnā ritmā un dabūt to foršo sajūtu, ka tu lasi, lasi un tu saproti, ko tas ir domājis. Vai tu kaut ko par sevi noskaidro, vai tu atklāj kaut kādu lietu. Es noteikti gribu līdz tam nonākt. Atkal līdz šai sajūtai. Bet tad jau tālāk redzēs.

RL: Kā tu uz sevi paļaujies. Atšķirībā no Dienas, kas tevi lielā mērā organizēja, tagad tu varētu baidīties palikt iepretī tādam nākotnes tukšumam.

Ēlerte: Nē, es jau nevaru izslēgt, ka sastopu kaut kādu tukšumu vai, ka sastopu tādu nervozitāti vai tramīgumu. Kur tu esi, ko tu dari, kas ar tevi notiek? Bet es kaut kā šajā ziņā jūtos tikpat droša, cik esmu droša, ka es negribu atpakaļ tur, kur es biju. Ka tas ir viens noiets posms un ka blakus visam tam svarīgajam un tai apziņai, ka tu to dari, bija arī tas, ko es pieminēju sākumā, ka... Ja tu tik ilgi esi kādā šādā vietā, tava iespēja lemt par sevi samazinās. Pēdējā laikā mans mentālais mētelītis bija uzstiepts līdz pēdējai iespējai, uz visām naglām nostiepts, nospriegots. Un katra lieta... Nu, ka vienkārši visa ir par daudz. Un tai sajūtā atpakaļ es negribu. Šis vai tas, kas vēl būs, iespējams, būs milzīgs kontrasts, bet vispār es esmu ļoti patstāvīgs cilvēks, varbūt tāpēc mani tas nebaida.

RL: Patstāvīgs...

Ēlerte: Es varbūt to domāju tā, ka man nav vajadzīgi daudzi pieturas punkti.

Kā puķēm - viena puķe ir jāstutē un tad tā turas, bet cita kaut kā turas pati. Man nav vajadzīgi pieturas punkti, es pati ar sevi tieku galā. Es pati sevi turu. Man nav vajadzīga vara, lai mani turētu, saproti? Nu, tas tā kā Dienā, kur neapšaubāmi ir vara, un es zinu, ka ir cilvēki, kuri nevar bez varas, viņi ir nelaimīgi bez varas. Vai arī publiskā dzīve - viena no lietām, no kā es visvairāk esmu nogurusi, ir tā, ka tava seja nepieder tev pašam. Ka tu neesi tikai tu pats. Un es gribu, es tiešām gribu baudīt to sajūtu, ka es esmu tikai es pats. Cik tas iespējams.

RL: Bet vai tad tava atrašanās Dienā nenozīmēja tevi pašu?

Ēlerte: Nē, nē, nozīmēja, bet, redzi, tas bija milzīgs apjoms, ko tu staipi sev līdzi gan dienā, gan naktī, gan pamostoties. Un es kādu laiku gribu risināt tikai savas, nevis pasaules problēmas.