Saprātīgu cilvēku viedokļi atšķiras

Dažkārt cilvēki izdara ko briesmīgu tāpēc, ka traģiski pārprot, ko nozīmē būt labam. Dažkārt mēs rīkojamies nožēlojami tāpēc, ka neesam pietiekami stipri, lai būtu tik labi, cik vēlētos būt. Par laimi, jaunākās neirozinātņu atziņas liek domāt, ka drīzumā mēs varēsim gan salabot tos, kuru morālais kompass sabojājies, gan pielabot savu iekšējo morāli.

Džeimss Hjūzs, “Vai cilvēkus var padarīt morāli labākus ar zinātnes palīdzību?”

Amerikāņu sociologs un bioētikas speciālists, transhumānists, grāmatas “Pilsonis Kiborgs” autors un “Ētikas un jauno tehnoloģiju centra” direktors Džeimss Hjūzs, uzskata, ka visai drīz zinātne spēs piedāvāt tehnoloģijas, ar kuru palīdzību mēs varēsim padarīt sevi (vai – kāds padarīt mūs) morāli labākus. Šāda optimisma pamatā ir atziņa, ka daudzi mūsu morālo uzvedību nosakoši faktori – tādi kā paškontrole, empātija – ir lielā mērā ģenētiski un neiroloģiski determinēti. Hjūzs norāda, ka, piemēram, pārmērīga apreibinošu vielu lietošana, bieža seksa partneru maiņa, uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms un noziedzības risks ir saistīti ar gēniem, kas regulē dopamīnu. Savukārt paškontroles spēja esot raksturīga tiem, kuriem ir lielāka, aktīvāka un labāk strādājoša prefrontālā garoza, kas labāk spēj kontrolēt impulsīvākās smadzeņu daļas. Bet, ja morālu uzvedību vismaz daļēji nosaka ģenētiski un neiroloģiski faktori, tad ar tiem ir iespējams manipulēt. Jau šobrīd uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroma ārstēšanai lieto medikamentus, kas palielina dopamīna līmeni un tādējādi palīdz prefrontālajai garozai nodrošināt uzvedības kontroli. Hjūzs paredz, ka nākotnē atkarības varēs ārstēt ar implantiem, vakcīnām un ārstnieciskām metodēm, kas spēs panākt, ka smadzenes aizmirst iegūtās atkarības.

Šādi un līdzīgi solījumi, ar kuriem ik pa laikam nākas sastapties medijos, var izraisīt divējādu reakciju. No vienas puses, protams, ir lieliski, ja rodas jauni un iedarbīgi veidi, kā palīdzēt cilvēkiem atbrīvoties no atkarībām, ar kurām viņi vai nu citādi netiktu galā, vai arī tas prasītu daudz vairāk laika un pūļu. Tomēr, no otras puses, Hjūza optimistiskais skatījums liek uzdot dažādus jautājumus. Piemēram, kādu varētu mulsināt, kāpēc Hjūza minētie uzlabojumi tiek saukti par morāliem uzlabojumiem? Protams, paškontrole un tikšana galā ar atkarībām ir svarīgas spējas, tomēr daudzi varētu norādīt, ka pašām par sevi tām ar morāli nav sakara. Šāda iebilduma svars gan būs atkarīgs no tā, kā tiek saprasta morāle. Ja morāle skar tikai mūsu attiecības ar citiem cilvēkiem, tad, piemēram, atkarība no alkohola vai narkotikām pati par sevi nav morāla problēma. Tā, protams, būs morāla problēma tikai tādā mērā, kādā atkarība nodarīs kaitējumu citiem. Tomēr citi teiks, ka morāle ir jāsaprot plašāk, proti, tās sfērā ietilpst arī īpašības, kas tiešā veidā uz citiem neattiecas. Šādā gadījumā, piemēram, indivīda spēja ievērot mērenību dažādu baudu lietošanā tiks uzlūkota kā morāla kvalitāte, savukārt atkarība no apreibinošām vielām var tikt uzskatīta par morāles trūkumu. Bet kura no divām minētajām morāles izpratnēm ir pareizā? Kā mēdz teikt, šajā jautājumā saprātīgu cilvēku viedokļi atšķiras. Bet tādā gadījumā apgalvojums, ka Hjūza aprakstītās tehnoloģijas padarīs mūs morāli labākus, var tikt visnotaļ pamatoti apstrīdēts.

Lai kā arī būtu ar uzskatiem par to, vai Hjūza minētās īpašības ir tiešā veidā saucamas par morāli nozīmīgām, tomēr nevar noliegt, ka tās tiek uzskatītas par īpašībām, bez kurām mūsu dzīve būtu krietni grūtāka. Piemēram, ja var ticēt Valtera Mišela veiktajiem pētījumiem, tad cilvēki, kuriem ir labāk attīstīta spēja kontrolēt savus impulsus, vienkārši ir laimīgāki. Tomēr paškontrole un Hjūza pieminētā empātija ir īpašības, kam nozīmīga loma ir arī mūsu morālajā uzvedībā. Kuram gan nav nācies izdarīt ko nekrietnu vai, tieši otrādi, neizdarīt kaut ko krietnu tikai tāpēc, ka kādi impulsi attiecīgajā brīdī izrādījušies spēcīgāki? Un cik daudziem cilvēkiem vajadzīgā palīdzība tiek liegta tikai tāpēc, ka viņu sāpes un ciešanas mums nešķiet pietiekami svarīgas? Ņemot to vērā, mēs varam diezgan droši apgalvot, ka pasaule, kurā cilvēkiem piemistu vairāk empātijas un paškontroles, būtu krietni labāka par tagadējo. Tomēr tūdaļ pat nākas jautāt: cik daudz paškontroles un empātijas mums vajadzētu? Lai arī daudziem šķiet, ka paškontrole ir spēja, kuras mums vienmēr pietrūkst, tas nenozīmē, ka uz to attiecas princips “jo vairāk, jo labāk”. Stāvoklis, kurā mums ir pārāk daudz paškontroles, varētu būt tikpat slikts, cik tāds, kurā mums tās pietrūkst. Pasaule, kurā mēs nevienā gadījumā neļautos pēkšņiem impulsiem, pavisam noteikti būtu krietni nabadzīgāka. Mēs varētu teikt, ka paškontroles gadījumā būtu jārunā par pareizo samēru. Tomēr pareizais samērs nav nekāds konkrēts lielums. Norāde uz pareizo samēru ir tikai atskārta, ka paškontroles nepieciešamību noteiks vairāki situatīvi un grūti aprakstāmi faktori. Un, lai arī mēs, iespējams, varētu vienoties par to, ka pakļauties gandrīz ikvienam impulsam ir tikpat slikti kā nepakļauties nevienam, tomēr nav pamata cerēt, ka katrā atsevišķajā gadījumā varētu sagaidīt vienprātību. Arī šajā jautājumā saprātīgu cilvēku viedokļi atšķiras. Ar empātiju ir līdzīgi. Empātijas neesamību mēs uzskatām par patoloģiju – šādus cilvēkus mēs saucam par sociopātiem. No otras puses – pārlieku liela empātija arī nešķiet vēlama. Bet atbildes uz jautājumu “tieši cik empātijas vajag katrā atsevišķajā situācijā?” mums nav, jo arī šajā jautājumā cilvēku starpā nav vienprātības.

Te vietā pieminēt Mollijas Krokitas un viņas līdzstrādnieku veikto pētījumu par to, kā serotonīna līmenis ietekmē cilvēku morālos spriedumus. Pētījuma dalībniekiem, izmantojot citalopramu, tika palielināts serotonīna līmenis, un viņiem vajadzēja atbildēt uz jautājumiem par tā saucamajām “tramvaja dilemmām”. Šos nu jau par klasiskiem kļuvušos morāles dilemmu scenārijus 1967. gadā filozofiskajā literatūrā ieviesa Filipa Futa rakstā “Aborta problēma un dubultefekta doktrīna”. Vienā no scenārijiem mēs esam aicināti iztēloties šādu situāciju: pa sliedēm traucas tramvajs, kam sabojājušās bremzes. Ja tas turpinās savu ceļu, tad sabrauks uz sliedēm novietotus sasietus piecus cilvēkus. Taču sliedēm ir vēl viens atzars, kur līdzīgā veidā ir novietots viens sasiets cilvēks. Mums ir iespēja tramvaju novirzīt uz atzaru, kur ir tikai viens cilvēks, tādējādi piecus cilvēkus izglābjot no drošas nāves. Ko darīt šādā situācijā? Ļaut tramvajam turpināt ceļu vai tomēr to novirzīt? Ja mēs neko nedarām un tramvajs turpina savu gaitu, tad pieci cilvēki iet bojā. Ja mēs izlemjam tramvaju novirzīt, tad pieci cilvēki ir izglābti, tomēr joprojām jārēķinās, ka uz atzara esošais cilvēks tiek nogalināts. Lai cik traģiska un grūta būtu šāda izvēle, daudzi cilvēki sliecas apgalvot, ka viens miris cilvēks ir labāk nekā pieci, tāpēc pareizā rīcība šajā scenārijā būtu tramvaju novirzīt. Pareizi? Iespējams. Bet ko mēs teiktu, ja scenārijā tiktu ieviestas nelielas izmaiņas? Iedomāsimies, ka viss ir tieši tāpat kā iepriekšējā scenārijā, tikai tagad vienīgā iespēja, kā izvairīties no tā, ka tramvajs nogalina piecus uz sliedēm sasietos cilvēkus, ir nogrūst no tilta vienu cilvēku, kas nokristu tramvaja priekšā un tādējādi apstādinātu tā kustību. Iznākums būtu tāds pats kā pirmajā scenārijā – pieci cilvēki tiktu izglābti, bet viens ietu bojā –, tomēr dažādi pētījumi liecina, ka šajā gadījumā to cilvēku skaits, kas būtu gatavi nogrūst no tilta cilvēku, lai glābtu piecu citu dzīvību, ir daudz mazāks. Krokitas pētījums parādīja, ka palielināts serotonīna līmenis palielina tendenci izvairīties no kaitējuma nodarīšanas vienam cilvēkam, lai izglābtu citus. Nav šaubu, ka pētījums parāda serotonīna ietekmi uz mūsu morālajiem spriedumiem. Tomēr vai tas nozīmē, ka serotonīna līmeņa palielināšana ir uzskatāma par morālu uzlabojumu? Tas atkarīgs no tā, kuras atbildes par aplūkotajiem scenārijiem mēs uzskatīsim par morāli pareizām. Piemēram, utilitāristi teiks, ka morāla nozīme piemīt tikai rīcības iznākumam, līdz ar to abos gadījumos morāli pareizā rīcība ir ziedot vienu cilvēku, lai izglābtu piecus. Bet tas savukārt nozīmē, ka serotonīna palielināšana nebūs morāls uzlabojums, bet gluži otrādi – šāda manipulācija no utilitārisma viedokļa mūs padarīs morāli sliktākus, jo palielinās iespēju, ka mēs pieņemsim morāli nepareizus lēmumus. Utilitāristi teiktu, ka morāli labāki mēs kļūtu, ja tramvaja scenārijiem līdzīgās situācijās mēs kļūtu mazāk jūtīgi. Savukārt tie, kurus utilitāristu apsvērumi nepārliecina, varētu piekrist, ka serotonīna līmeņa palielināšana padara mūs morāli labākus. Tiesa, tikai tādā mērā, kādā mūsu rīcība šādās situācijās atbildīs viņu izpratnei par pareizu rīcību. Līdz ar to atbilde uz jautājumu, vai šajā gadījumā ir runa par morālu uzlabojumu, būs atkarīga no tā, kam ir taisnība – utilitāristiem vai viņu oponentiem. Bet arī par šo jautājumu saprātīgiem cilvēkiem ir atšķirīgi viedokļi. Mēs, protams, varam iedomāties situāciju, kurā neirofizioloģisku vai ģenētisku manipulāciju ceļā varētu panākt, ka lielākā daļa cilvēku piekrīt vienai vai otrai pusei, tomēr arī tā nebūs morāla uzlabošana. Tā būs ar manipulāciju panākta vienprātība. Bet tas norāda uz vēl vienu iespējamu problēmu, ar kuru saistīta ideja par cilvēku morālu uzlabošanu. Proti, morālas nostājas esamība paredz, ka mēs pie tās esam nonākuši relatīvi patstāvīgu apsvērumu rezultātā. Ja es rīkojos noteiktā veidā tāpēc, ka mani piespiež vai kāds ir iestāstījis tā rīkoties, vai arī tāpēc, ka ar noteiktu neirofizioloģisku manipulāciju palīdzību kāds ir “salabojis manu morālo kompasu”, tad, lai arī kā būtu vērtējams manas rīcības iznākums, manas rīcības morālā vērtība ir apšaubāma, jo tā nav saistīta ar manis paša izdarītu izvēli un motivāciju.

Serotonīna līmenis var mazināt mūsu tendenci nodarīt citiem sāpes, līdzīgi kā glikozes līmenis var nodrošināt labāku paškontroli. Mēs varam iedomāties vēl daudzas citas tehnoloģijas, kas dažādos veidos ietekmē mūsu emocijas un domas, jeb, lietojot Hjūza metaforu – iestatīt savu morālo kompasu vienā vai otrā veidā. Tomēr mēs arī zinām, ka pastāv dažādi atšķirīgi un bieži vien nesamērojami morālie kompasi. Un, lai arī ir iespējams, ka zinātne jau visai tuvā nākotnē var atklāt, kā panākt, lai viens morālais kompass mums šķistu labāks par kādu citu, nav pamata gaidīt, ka ar kādu neirofizioloģisku vai ģenētisku tehnoloģiju palīdzību būtu iespējams panākt, ka mēs noskaidrojam, kurš no šiem kompasiem ir vispareizākais.