Sarunas un pieskārieni uz Somijas–Krievijas robežas

Imatra, kas gandrīz kļuva par sazin ko

Somijas jaunā Berlīne vai Ņūorleāna – tas, iespējams, ir visnepiemērotākais, ko esmu dzirdējusi par Imatru. Pēc Imatras apciemojuma sliecos piekrist viņu vietējās avīzes lasītājiem, kuri pirms vairākiem gadiem piedalījās pilsētas saukļu konkursā: “I am art – Imatra”, “Imatrai – ej tu ellē ratā!”, “Imatra, jocīgā pilsēta, prom no visa jēdzīgā”.

Imatra nīkuļo un klibo. Sak, ja esmu somu tautumeita, kurai krievs nogriezis kleitas malu, tad klibošu vēl pamanāmāk, lai redz visu manu nesmukumu!

Bieži Imatra tiek pieminēta kā vieta, kur daudz kas gandrīz būtu varējis notikt vai izveidoties, bet nenotika un neizveidojās. Imatru gandrīz apciemoja Vāgners (avīžu izpūsta pīle), uz Imatru atlidoja un gandrīz nositās Hitlers (nenositās), un galu galā ne tik sen Imatra gandrīz kļuva par plaukstošu somu un krievu biznesa sadzīvošanas paraugpilsētu. Imatrai, protams, ir bijuši arī savi ziedu laiki, un pilsēta ir nozīmīgs punkts valsts kartē. Tā ir robežpilsēta Somijas Dienvidkarēlijā.

Vēl pirms pieciem gadiem trešdaļu pilsētā pārdoto īpašumu naski iegādājās Krievijas pilsoņi. Viņi pirka tukšas biroju, tirdzniecības un noliktavu telpas, kā arī tā saucamās frontinieku mājas.

Frontinieku māju Somijā ir tūkstošiem. Šīs mājas bija veiksmīgs risinājums pēckara dzīvojamās platības trūkumam. Labāko pēckara arhitektu izstrādāti, māju projektu zīmējumi par lētu naudu tika atdoti no Karēlijas padzītajiem bēgļiem un bijušajiem karotājiem. Somija par dalību karā savējiem izdalīja zemes, uz kurām būvēt mājas.

Bet pēc gadsimtu mijas Imatras frontinieku mājās ievācās krievi, izlika antenas un mežģīņu aizkarus. Krievus Imatrā raksturo kā pieklājīgus un viegli paciešamus kaimiņus. Viņi masveidā pirkuši vietējās Prisma slēpes, velosipēdus, grillus, apģērbu un pārtiku. Pie krieviem pierada. Kāds imatrietis stāsta, ka ap 2005. gadu sapratis: par nozīmīgāko Imatras īpatnību ir kļuvis fakts, ka krievs pilsētā vairs nav nekas īpašs. Imatra jaunajiem atpūtniekiem un iedzīvotājiem daudzus pakalpojumus nodrošina krievu valodā. Krievu valoda Imatrā jau senāk ienākusi somu ikdienas sarunās: imatrieši “tamožnajā” novieto auto “stojankā”, iedzer “čajiņu”, uzkož “piražoku” un “na priveķiku” atbild, ka iet “normaļno”.

Tagad frontinieku mājas stāv tukšas un aukstas, un krieviem grūti tikt no tām vaļā. Dažās ir atslēgta elektrība, jo īpašniekus vairs nav iespējams atrast.

Arī jaukto laulību skaits Imatrā krasi samazinājies. To parāda statistika par nepilngadīgu krievu bērnu pārcelšanos uz dzīvi Imatrā: bērni nekad nepārvācas vieni, viņi to dara kopā ar savām jaunprecētajām mammām. Pie tipiskām labo laiku ģimenēm var pieskaitīt, piemēram, Jeļenu Putinu un viņas vīru, bijušo somu policistu. Policists vada Imatras skaļo orķestri, kas spēlē karalaika šlāgerus, un viņam šad un tad joprojām pajautā, kā tas ir, kad ir precējies ar Putinu?

Laikā, kad pirms vairākiem simtiem gadu turīgā pilsēta vēl pievilka ubagus no Krievijas un Somijas un bērni uz ielām aristokrātiskajiem Vuoksi upes krāces vērotājiem pārdeva krāsotus upē atrastus akmentiņus un žagariņus, Imatra jau bija kļuvusi arī par pašnāvnieku iemīļotu vietu. Ciešanu slīcināšana krāšņajā Vuoksi upē garantēja arī mirkli popularitātes vietējā avīzē. Upē ielēkušo un bojā gājušo nav nemaz tik daudz, kā varētu iedomāties. Vietā, kur Saimā ezera ūdeņi ar pārdabiskiem spēkiem izlaužas uz Lādogu, pārsteidzoši daudzi gandrīz nolēkuši, lēcienu sakropļoti un tomēr izdzīvojuši. Pie upes tilta uzbūvēja sargu būdiņu, kur nopratināt aizturētos. Aizturēt varēja par raudāšanu pie upes, kā arī tad, ja svešzemju ceļotājs nevarēja uzrādīt biļeti atpakaļceļam. Pirms nogādāšanas apcietinājumā aizturētos bargi pratināja – arī nolēkušos un izdzīvojušos. Nāk prātā kādas vienaudzes atmiņas par divām klasesbiedrenēm aizgājušā gadsimta 90. gados. Abas nolēmušas lēkt kopā, jo nelaimīgi iemīlējušas vienu un to pašu puisi. Mirklī, kad bija jālec, viena meitene nolēca, otra – ne. Izdzīvoja abas, bet puisi apprecēja tā, kas palika augšā.

Ļodzīgo jūtu un biznesa laikā Imatrā viens no stabilākajiem darba devējiem joprojām ir Somijas robežsardze, kā arī Robežas un jūras sargu skola.

Valsts robeža Somijas dienvidaustrumos ir līnija nopļautā, desmit metrus platā izcirtumā. Valsts robeža ir neredzama.

Līdz pat 1940. gadam pierobežas iedzīvotāju ikdienu neietekmēja dzīvošana robežas vienā vai otrā pusē, jo nekādas robežas neesot bijis. Kaut kur tur tecēja upīte, saukta par Robežupi, bet 1940. gada martā “pēkšņi pavērās debesis un nokrita robeža”. Robeža, tikai citur, pie Austrumsomijas iedzīvotāju kājām, nokrita arī 1944. gadā, un, vietējo vārdiem, toreiz sācies pierobežas lāsts.

Robeža slēdza piecdesmit procentus debespušu. Puse ierasto ainavu kļuva neredzamas, un par tām nedrīkstēja runāt – kā atceras vecākie Imatras iedzīvotāji. Esot bijis jāzina, kuri vietējie ceļi iet perpendikulāri robežai, uz robežas pusi nedrīkstēja braukt ar ieslēgtām gaismām, tās bija jāizslēdz un jābrauc tumsā.

Klusums. Pie robežas esot bijis jābūt klusumam, un daudzi pierobežu atceras ar klusumu. Kāds vīrs atmiņu stāstos žēlojas, ka robežas tuvumā nedrīkstējis šaut. Pašu cūka esot bijusi jāpakar, bet tā šaušalīgi vaidējusi. Iedzīvotāju pienākumos ietilpa izvairīšanās no provokācijām. No Vuoksi upes 50. gados imatriešiem bijis jāķeksē ārā visi koki un zari, arī upes krasti rūpīgi jātīra, jo no Somijas peldoši zari krievus kaitināja. Somu diplomāti baidījās, ka Padomju Savienībā iepeldējušus priekšmetus varētu uztvert kā provokāciju.

Ir viegli iedomāties, kā pa upi Padomju Savienības virzienā peld plastmasas maisiņi, kuros rūpīgi ievīstītas bībeles: cerīgi sveicieni kaimiņiem, Svetogorskas iedzīvotājiem. Tad krievi pieprasīja uzlikt tādu milzīgu uzparikti virs ūdens, kas peldošos priekšmetus aizturēja. Šlagbaumu oficiāli nosauca par Atbildības bomi, un bomis apstādināja arī pa upi peldošos tūristu un pašnāvnieku līķus. Nesen Imatras pilsēta pieņēma lēmumu barjeru nojaukt, taču sarežģītajai operācijai nav naudas, bet Krievija, savulaik bomja iniciatore, palīdzēt atsakās.

Taisna robežlīnija pēkšņi pagriežas par deviņdesmit grādiem un vijas, saudzīgi atstājot ciemu Somijas pusē. Vilko ciemā esot dzīvojusi kāda somu saimniece, kas garšīgi gatavojusi ēst un dāsni barojusi somu robežsargus. Kā robežsargi pierunājuši krievus atstāt saimnieces ciemu somu pusē – nav zināms, bet somu robežsargi zina rādīt māju, kur sieviete dzīvojusi. Tagad māja stāv mantinieku pamesta tukša. Pie klēts uz liela akmens kā sargsuns sēž un Krievijas virzienā raugās masīvs kamanu skelets.