1 + 1

Nams, kura piektajā stāvā atrodas mākslinieka, rakstnieka un dzejnieka Vladimira Burkina darbnīca, ir Maskavā labi pazīstamā “Mākslinieku māja” Verhņaja Maslovkas ielā. Šajā namā Vladimirs Majakovskis pa koka kāpnēm devās uz mākslinieka un arhitekta Tatļina darbnīcu. Tas bija 1929. gadā.
Ar Vladimiru Burkinu mēs iepazināmies Maskavas izdevniecībā Зебра Е, kurā es biju redaktors. Burkinam bija piedāvāts ilustrēt vairākas grāmatas – viņš arī pirms tam bija mēdzis ilustrēt grāmatas. Pirmā bija Grigorija Ostera “Kaitīgie padomi”; Burkins šo grāmatu ar visu tās “sapadomoto kaitīgumu” uzzīmēja tā, ka ļaudis 1987. gadā palika ar muti vaļā. Pēc tam viņš ilustrēja A. Čehova, I. Ilfa un J. Petrova, J. Mamļejeva, G. Sapgira, J. Nagibina, K. Dikamilo, E. T. A. Hofmaņa, Dž. R. R. Tolkīna un citu grāmatas – vairāk nekā 60. Viņš ir mākslinieks arī paša sarakstītajām grāmatām “Zampa”, “Dziļezera noslēpums”, “Roku darbs”, “Mirkšķinātājs”, “Arka”.
Burkins vienmēr attēlo savas pasaules, lai ko arī viņš zīmētu – karikatūras, ainavas, portretus. “Vladimira Burkina pasauļu” skaits nav zināms, gluži tāpat kā arī “mizanscēnās” darbojošos personu daudzums. Taču, klausoties, cik aizrautīgi viņš runā par šīm blīvi apdzīvotajām pasaulēm, izveidojas sarežģīta un apjomīga mākslinieciskā aina, kuru izdomāt nav pa spēkam nevienam, izņemot, kā jau viegli saprast, pašu Burkinu. Lai cik sarežģīts ir tāds daudzdimensiju darbs, viņš to dara viegli – tikpat viegli kā lido sapnī un rada ar roku rakstītas grāmatas vienā eksemplārā. Jā, un jau gandrīz 40 gadus zīmē ne mazāk par vienu zīmējumu dienā (citreiz vairāk), neaizmirstot, ko mācījis Pikaso: “Lai iemācītos zīmēt tā, kā zīmē bērns, man bija jānodzīvo mūžs.”
Bet zīmēt Burkins iemācījās, kad vēl nebija piedzimis 1957. gadā Omskā. Tā iznāk pēc visām pazīmēm, bet it īpaši pēc unikālā zvaigžņu, komētu, cilvēku, putnu un koku stāvokļa. Par karikatūristu viņš kļuva vēlāk, bērnudārzā, zīmējumā apvienojot dārza ābolu un pasaules proletariāta vadoņa, proti, Ļeņina, tēlu – abi iznāca līdzīgi. Pēc skolas viņš pabeidza Maskavas Arhitektūras institūtu. Armijā, kaut kādā viltīgā veidā savienodams karadienestu ar mākslinieka aicinājumu, panāca, ka viņu cienīja augstā armijas priekšniecība, kas viņu iemīļoja kā Tamaņas divīzijas talantīgo dēlu.
Mākslinieks, rakstnieks un dzejnieks Vladimirs Burkins ar smalku, vibrējošu līniju meistarīgi attēlo savas pasaules uz papīra. Izdodas tas, par ko gudrā grāmatā sacīts: “Pasaules gals vienmēr ir aiz muguras, bet karikatūra vienmēr ir priekšā.” Viņš ir labi pazīstams arī kā dzīvu un kustīgu zīmējumu, tas ir, animācijas, mākslinieks inscenētājs. Teicams mednieks, makšķernieks, ornitologs, botāniķis, viņš mīļuprāt spēlē šahu, it īpaši zibensturnīros, kad visai partijai atvēlēta minūte. Šahs, viņš saka, uzlādē. Visas šīs īpašības, vārdi un jēgas savienojušies viņa galvenās autorgrāmatas “Stāsti. Bildes. Sacerējumi” tēlos. Uz vāka ar izdevumu iepazīstina glezna “Zābaka pielaikošana”. Priekšvārda fragments paskaidro: “Katrs, kurš atšķirs šo grāmatu, uzzinās, ka tajā ir ne tikai ievērojamā mākslinieka Vladimira Burkina gleznas un zīmējumi, bet arī teksti. Par Vladimiru Burkinu un paša Vladimira Burkina teksti. Un, ja pirmie apbrīnojami tieši un godīgi stāsta par to, kā viņš sasniedzis šādas mākslinieciskas virsotnes, tad otri stāsta par to, kādas neiedomājamas virsotnes sasniedzis apkārtējās pasaules idiotisms. Taču šī pasaule ir tā pati, kurā līdztekus idiotismam vēl dzīva ir ticība saprāta spēkam un dižajam mākslas spēkam.”
Burkins tēlus rada no gaisa, pirksta, granīta rakstiem metro sienu apdarē, no dīvaini nolūzuša zara, no trolejbusa riepu švīkstoņas, plankumiem peļķēs pēc lietus, no naglām, pagalēm, bērnu ratiņu riteņiem, no lielās dzejnieces apdziedātās citas “drazas”. Gan šajā ziņā, gan citās ziņās viņš ir izcils dzejnieks.
Par to es domāju arī tobrīd, kad veclaicīgā dzelzs liftā braucu pie viņa uz darbnīcu. Pēc tam, jau darbnīcā, sāku domāt, ka jebkādi par šo visu izsacīti vārdi nozūd milzīgajā masā, kuru veido tas, ko es ieraudzīju un – vēl vairāk – izjutu. Un, ja līdz šim nav ticis īstenots projekts ar Gogoļa “Pēterburgas stāstiem” piecās grāmatās ar Vladimira Burkina ilustrācijām, tad tas tiks īstenots. Un visi citi projekti, kas vēl tikai iecerēti tā Verhņaja Maslovkas ielas nama piektajā stāvā, kur pa kāpnēm pie Tatļina devās Majakovskis.

_{Vladimirs Vesters}

_{Rīgas Laiks:} Es izlasīju vienu lielisku īsu priekšvārdu tavai grāmatai. Tajā rakstīts, ka tu principiāli zīmējot to, kā nav. Un pēc tam atklājas, ka tikai tas vien ir. Un, kad es skatos uz visiem šiem sižetiem – piemēram, vecmāmiņa vāra cilvēku acis, un visi pie galda tās ēd –, man sāk likties, ka tev tik tiešām ir kaut kāda spēja ieraudzīt to, kas ir patiesībā. Lai gan “patiesībā” ir slikts vārds, jo mēs nezinām, kā ir patiesībā. Ko tu zīmē? Kas tie par sižetiem? Zīmējumi šajos albumos – kas tas ir?
Vladimirs Burkins: Tu zini, īstenībā tā ir dzīve. Kāpēc es zīmēju grāmatas? Man svarīgs papīra variants. Jo lasīdams taisu ašas skicītes. Man ķobis labi atstrādāts, esmu profesionālis. Redz, ir šaha lielmeistari, bet es esmu karikatūras lielmeistars. Uz šī pamata es 15 minūšu laikā varēšu izdomāt 10 zīmējumus. Tā ir tāda specifika.
RL: Nu, tad par tavu enerģiju!
Burkins: Nē, enerģija bija agrāk. Tagad palicis profesionālisms. Es nespēju nosēdēt uz vietas, man visu laiku vajag kaut ko darīt. Tā ir jau kopš skolas laikiem. Ir cilvēki, kuri intuitīvi uztver izlasīto tekstu, visu izlaiž sev cauri. Es pasauli uztveru vizuālā veidā, es to visu redzu. Mani bērnībā vienmēr milzīgi pārsteidza, kad kustējās lapotne. It kā parasts koks, dod kaut kādus tur riekstus, dzīvo parastu, iespējams, banālu dzīvi, bet es redzu: tur suns aizskrēja garām, tur putniņš aizlidoja... Tas ir kaifs. Man likās, ka to savā apkārtnē redz visi. Pasaki vienam: “Paskaties!” – bet viņš skatās uz tevi kā uz muļķi: “Uz ko tad? Lapotne kā lapotne, vējš pūš lapās.” Tā nu es sapratu, ka, pardon, ne visi to spēj novērot. Mākoņus, kuri atgādina suņus, zivis un tā tālāk, – to ne katrs redz. Bet redzēt vajag visu. Elementāras lietas, kuras vienkārši apdullina iztēli. Tu nobrauc lejā metro – un tur ir granīta plāksnes. Uz tām var skatīties bezgalīgi. Nekustīga uguns, lava – tā arī ir bezgalība. Es tur ieeju un jau sveicinos ar dažu labu lietu. Redzu: tur, piemēram, sēž pērtiķis. Bet tad ieskatos uzmanīgāk, un pēkšņi uzrodas vēl kaut kas cits. Tā ir vesela pasaule, kas atrodas blakus, taču citi to neredz. Tagad mums kāpņu telpā ir remonts, siena nošpaktelēta. Kamēr tā siena bija mitra, tā vietām apžuva, mainījās acu priekšā. Neviena fotogrāfija tai nespēs līdzināties. Visi iet garām, bet es apstājos, skatos: un tur, šajā plankumā, jau ir gatavs mākslas darbs. Pliknis, seja... Rembrants tuvumā nav stāvējis, Mikelandželo tuvu nav gulējis. Tas ir, to cilvēkiem vajag rādīt ar savām acīm. Es nezinu – esmu mākslinieks, esmu animators, es vienkārši redzu mazā lietā, puteklītī mākslas darbu. Nē, “mākslas darbs” – tas nav labi teikts. Redzu dzīvi. Dzīve visu laiku pasviež zīmes, bet zīmes jāmāk lasīt. Ja neizlasīsi, būsi kaut ko pazaudējis.
RL: Pēc taviem zīmējumiem var redzēt un tu jau arī pats esi teicis, ka tu zīmē ļoti ātri. It kā roka pati zīmētu. Var pat sacīt, ka redz roka, nevis tu. Proti, tā zīmē, pirms tu esi to kaut kur apkārtnē ieraudzījis. Vai šie sižeti, kurus zīmē roka, tev ir tāds pats pārsteigums kā tas, ko tu novēro lapotnē vai uz sienām?
Burkins: Nē, Uldi, roka ir sirds turpinājums. Agrāk, kad es zīmēju ar spalvu, nebija šīs ātrās saķeršanās ar lapu. Vajadzēja mērkt spalvu tušā. Tas bija kaifs. Vienmēr esmu zīmējis bez iepriekšējas skices, man skice nav vajadzīga, es uzreiz redzu visu figūru. Savā jaunradē vienmēr esmu izcēlies ar to, ka esmu bijis vissuperīgākais skicētājs. Nu jā, tu teici par roku. Roka ir turpinājums – tavas dvēseles, tavas sirds, visas tavas pasaules turpinājums. Es varu ņemt un uzskicēt – redzi? Tās ir divas sekundes. Es zīmēju pēc atmiņas. Es to štelli esmu tā izpētījis, ka zinu, ka tas viss pastāv. Man tādu uzmetumu ir... Re, piemēram, nokauts auns. Mēs bijām aizbraukuši pēc auna, un es pēc tam to uzzīmēju. Vecis ņem un kauj. Asinis. Apkārt mušas, vēl kaut kas. Bet viņam tas ir bizness, tā ir viņa dzīve, viņš to visu zina. Tur stāv krēsls, aunam kājas ir sapītas, tā ir maza detaļa. Viņš zina, kā auns uzvedīsies. Pēc 10 minūtēm tam būs novilkta āda, pēc 15 minūtēm – zarnas pie vietas. Cits cilvēks, redzot galvas nociršanu, salecas. Kad Dāiš cirta nost galvas, man tas bija drausmīgs šoks. To video es atradu YouTube. Cilvēciskais var sevi filtrēt, ir kaut kādas robežas. Var tās paņemt ciet, norīt, pārdzīvot un pēc tam izdot laukā.
RL: Bet es esmu ievērojis – īpaši, ja runa nav par grafiku, bet eļļu, – ka tu strādā dažādos virzienos. Vēl jo vairāk, grāmatā redzams, ka tur ir stilizācija, ņemot par paraugu noteiktas gleznas – gan klasiskas, gan laikmetīgākas. Var redzēt, ka tev visu laiku gribas ko jaunu.
Burkins: Uldi, tu skaties tieši saknē. Jā, man ir garlaicīgi zīmēt vienā un tajā pašā manierē. Es noliecu galvu šo mākslinieku priekšā, Rembranta priekšā, bet, kad tu izzini viņu radīto... Rembrantam vispār audekli ir šitik te biezi. Tur, lai parādītu ķermeņa ādu, bija jāuzklāj milzums krāsu, un es to izdzīvoju pie šī molberta. Man te stāvēja prāvs audekls. Es tik triepju uz tā, triepju – bah! – sarkanus plankumus, dzeltenus. Tu vari to aizkrāsot, kā gribi, novākt šo krāsu, bet tad pēkšņi atkal pie tās atgriezties. Kad tev sāk darboties ķermeņa izjūta, notiek vājprāts.
RL: Kādā ziņā?
Burkins: Tādā, ka glezna kļūst dzīva. Nu, mēs tagad runājam? Mēs esam dzīvi.
RL: It kā jā.
Burkins: It kā jā. Man bija tāds periods... Man bija jāiziet cauri tādam patologanatomiskam posmam, kad tu redzi mirušu ķermeni. Tas vispār ir pārsteidzoši. Vakar tu ar cilvēku runāji, bet šodien viņš guļ ledusskapī. Un patologanatoms tev mierīgi stāsta, ka cilvēkam sirds... Nu, tu redzi galdu? Tu redzi līķi?
RL: Jā.
Burkins: Tu redzi, kā tevi apstrādā, vienkārši tā? Iztēlojies, ka virs tevis ir tas viss?
RL: Vai es sevi iztēlojos mirušu? Kā, nezinu, kaut kādam Holbeinam?
Burkins: Jā. Jevstigņejevs tā arī nomira. Viņš iztēlojās sevi mirušu. Bija uztaisījis operāciju un teica: “Vells, visas tās slimības...”

RL: Aktieris?
Burkins: Jā! Aktieris. Viņam Vācijā uztaisīja sirds operāciju. Visu izskaidroja, pateica, ka būs šuntēšana, ka jums pievienos klāt šādus un tādus asinsvadus, ka jums tur viss būs labi. Jevstigņejevs nolikās tai slimnīcas gultā, piezvanīja, pateica, ka rīt nomirs. Un, vārdu sakot, viņš visu to operāciju izdzīvoja savās smadzenēs. Bet viņš ir aktieris. Un viņš šo lomu nospēlēja.
RL: Tātad Jevstigņejevs to visu galvā izdomāja no viena gala līdz otram un nomira?
Burkins: Un nomira.
RL: Tāpēc, ka viņš ir aktieris.
Burkins: Nē. Tāpēc, ka viņš... Tāpēc, ka viņš ir personība. Viņš nav aktieris, viņš ir personība. Un viņš izdzīvo katru lomu, viņš taču ieiet katrā tēlā. Nē, tā ir tāda šamaniska būšana.